Teātrim pa pēdām IV

22. septembris

Vakar vakarā biju pirmizrādē Nacionālā teātra Aktieru zālē. Ļoti, ļoti patika teātra atļaušanās. “Veiksmes stāsts” ir veiksmes stāsts tam, kā ir, kad jauniem cilvēkiem ir patiess azarts un personīga ieinteresētība pētīt sarežģītas lietas. Jaunajai izrādei atrasts ideāls reklāmas teksts – “detektīvs par Latvijas ekonomiku ar drāmas elementiem bez narkozes”. “Bez narkozes”, iespējams, nozīmē arī to, ka sapresētā laikā (gandrīz divās stundās) tiek izskriets cauri milzīgam faktu, notikumu, versiju un interpretācijas apjomam. Turklāt tas notiek ar drāmas elementiem – izrādei ir dinamisks temporitms, gandrīz visi aktieri vairākkārt maina lomas, vārdos tiek saukti politiķi, ekonomisti un baņķieri, informatīva rakstura epizodes mijas ar dārdoša roka minūtēm. Dramaturgs Jānis Balodis izracies cauri neiedomājam informācijas masai, mēģinot saprast, kāds ir mūsu ekonomikas “veiksmes stāsts”, un dalās savā izpratnē par šo “fenomenu”. Viņš nepretendē uz droši vien neiespējamo – pateikt, kā  viss  ir “īstenībā”. Procesi un cilvēki ir pārāk sarežģīti. To ļoti godīgi atzīst arī pats dramaturgs, izrādes finālā iznākot skatītājos un atklājot, ka izrādes tapšanas sešos mēnešos juties teju kā ellē. Šo elles izjūtu izrādē uztvēru pat fiziski. Nav atbilžu uz jautājumiem – vai bija/ir iespējami labāki scenāriji ekonomikā un politikā, vai iespējams uzbūvēt citādu sabiedrību, vai ir iespējams aizmukt no visa vai tieši otrādi – darīt kaut ko pēc labākās sirdsapziņas, iesaistoties? Bet tas, ka par šiem sarežģītajiem jautājumiem mēs Latvijā atļaujamies runāt, ironizēt un pasmieties tikai mazā teātra zālītē, arī par kaut ko liecina.

Izrādi uztvēru kā divu jaunu cilvēku Jāņa Baloža un Valtera Sīļa (sadarbībā ar aktieriem) vēlmi saprast kāda Latvijas vēstures perioda anatomiju un jēgu, piedāvājot ar teātra līdzekļiem interpretētus notikumus. Visi četri aktieri – Jānis Vimba, Daiga Gaismiņa, Romāns Bargais un Uldis Siliņš – spēlē virtuozi, teātris brīžiem ir totāls, un traģiskais un komiskais nepārtraukti balansē uz naža asmens. Cilvēcisks gandarījums un savandītas domas galvā bija arī pēc šī režisora un dramaturga tandēma iepriekšējiem politiskā kabarē darbiem – “Visi mani prezidenti” un “Nacionālās attīstības plāns”. Taču šoreiz tēma ir vēl plašāka un teātris (tas, kā tiek izspēlēts) – vēl provokatīvāks. Būtu smieklīgi, ja tas viss ļoti, ļoti neattiektos arī uz mani.

Vakarā “Berģu kultūras centrā” beidzot rodas iespēja noskatīties Lilijas Liporas dejas izrādi “Ēnas”. Man simpatizē horeogrāfes sīkstums un enerģija, ar kādu viņa turpina savu mākslinieces ceļu. Un vēl vairāk man patīk tas, ar kādu prieku viņa atrod arvien jaunus izteiksmes līdzekļus, ar kuriem būvēt savas dejas izrādes. Šoreiz ļoti izteiksmīgs ir ēnu teātra iespēju izmantojums, turklāt izrādē ir svarīga mūziķu klātbūtne. Un ir vēl kāda lieta, kas raksturīga Lilijai Liporai – viņai svarīgi, lai izrāde būtu saprotama skatītājam. Tēmas ir ārkārtīgi visaptverošas (kā pasaules radīšana, korporatīvā globalizācija u.tml.), bet dejotāji tās mūzikā un ēnu teātrī izspēlē uztverami, pat ja bez programmiņas nav iespējams visu formulēt vārdos. Var manīt, ka arī šoreiz publika ar redzēto ir ļoti apmierināta. Šādas izrādes veic svētīgu skatītāja izglītošanas darbu ceļā uz sarežģītākiem mākslas notikumiem. Un tādēļ pēcsajūta ir ļoti patīkama.

23. septembris

No rīta pa ceļam uz darbu nopērku Alvja Hermaņa “Dienasgrāmatu”. Kā sāku lasīt, tā nevaru atrauties. Lasu autobusā, lasu, gaidot bērnu, kamēr tas ir peldēšanas nodarbībā, lasu virtuvē pēc tam, kad ātri katlā samestas saknes un vārās zupa, lasu tramvajā, vakarā braucot uz teātri. Teksts lasās raiti, un viss, par ko raksta Alvis Hermanis, ir interesanti. Jocīgi, cik ļoti var atšķirties viens teksts no cita. Iepriekšējā vakarā meitenēm lasīju Marka Tvena “Tomu Sojeru”, vienā brīdī jau biju gatava mest prom, mēģinot piedāvāt meitenēm ņemt citu grāmatu. Arī tāpēc, ka jaunākā jau gandrīz no sākuma īsti neseko līdzi, paziņojot, ka “nav interesanti”, bet man par brīnumu otrklasniece nav ar mieru Tvenu pamest pusratā. Nokaunos un Tvenu lasu tālāk, sev iestāstot, ka viss jau nevar būt tik aizraujošs kā Kivirekha grāmatas par Loti vai stāstu krājums “Kaka un pavasaris”, kurus lasīt pie katras izdevības raujas pat mūsu tētis.

Šodien nespēju atrauties no mazā, baltā “Neputna” sējuma, kas ir ideāls formāts lasīšanai jebkurā vietā. Šādas “Dienasgrāmatas” varētu iznākt sērijās. Tādā veidā par teātra procesu var uzzināt nepastarpināti, tas atklājas dziļāk nekā intervijās ar māksliniekiem medijos. Alvis Hermanis atkārto, ka kritiķi principā nevar saprast līdz galam izrādes, jo nezina “virtuvi”. Protams. Un tikpat saprotama ir viņa pārliecība, ka kritiķi raksta vēstules skatītājiem. Tieši tā arī es parasti jūtos, rakstot recenzijas. Turklāt – es rakstu tiem skatītājiem, ko personīgi pazīstu (jeb draugiem un paziņām) un kuriem teātris patiešām interesē.

Vakars Dailes teātrī ar “8 mīlošām sievietēm”. Teātrī domāju, ka ļoti, ļoti, ļoti gribētos lasīt arī Džilindžera dienasgrāmatu. Lai uzzinātu, par ko viņš domā, iestudējot izrādes.  Jo, neraugoties uz to, ka skatuve kopā ar aktrisēm ir skaista bilde, kuru acij tīkami vērot, visu laiku domāju par režisoru. Par cilvēku, kas būvējis šo tukšo glamūro pasauli. Nu ja, tautai vajag tikai vīnu un izpriecas, bet Dailes lielajam “kuģim” ir jāpelna nauda. Taču – vai ir jēga dzīvei, ja māksliniekam – režisoram jādomā tikai par to?

Kad 90. gadu vidū tikko parādījās “Nepanesamā teātra artelis”, es pārdzīvoju kaut ko līdzīgu kultūršokam – izrādījās, ka teātris var būt ārkārtīgi interesants un aizraujošs. Līdz tam uz teātri gāju diezgan regulāri un priecājos par aktieriem – atceros, ka izrāžu apmeklējumu izvēlējāmies tieši pēc šā apsvēruma. Ja spēlēja Ausma Kantāne vai Jānis Paukštello, tad gājām obligāti. Un tad piedzīvoju “sprādzienu” ar Džilindžera “Concerto Grosso”, pēc kura noskatīšanās man bija sajūta, it kā es tās stundas laikā būtu izlasījusi kaudzi labu grāmatu. Tik piepildīta bija tā izjūta. Turpretī pēc “8 mīlošām sievietēm” šķita, ka teju divas stundas esmu ēdusi ar pūdercukuru apkaisītus salmus. Un līdz pašām beigām man bija absolūti vienalga, kura no varonēm ir “vainīga” tā nabaga vīrieša slepkavībā.

24. septembris

24 stundu laikā Hermaņa “Dienasgrāmata” ir izlasīta. Gads režisora dzīvē ir bijis piepildīts ar visneiedomājamākajiem notikumiem un pieredzēm. Pasaule “vārās”. Arī teātra aizkulises, protams, ir ārprātīgi kolorīta pasaule. Taču vēl vairāk tomēr jādomā par reālo, īsto pasauli. Alvis Hermanis: “Šodien, 18. novembrī, Latvijas valsts dzimšanas dienā, esmu Parīzē, kara zonā. Un, lai arī mājas liekas tālu un drošībā, ir naivi domāt, ka mēs nepiedalāmies šai karā.”(106. lpp.)

25. septembris

Kad pavasarī lasīju kolēģu recenzijas par Mihaila Gruzdova iestudēto “Granātu krāsas aproci” Dailes teātrī, zināju, ka rudenī noteikti mēģināšu šo izrādi noskatīties. Tagad varu pievienoties citu rakstītajam. Izrāde ir skaists, vecmodīgs teātris (labā nozīmē). Niansēta aktierspēle, pētot psiholoģiskās attiecības varoņu starpā, gaumīgs un silti izgaismots skatuves iekārtojums, pazīstamas problēmas par jūtu dubulto dzīvi un alkām pēc “tālā, neaizsniedzamā”. Un gan jau, ka zālē vairums ir tādu skatītāju, kas nākuši “uz aktieriem” un saņem gandarījumu caur aizmiršanos citā, glītā, bet gana jūtīgā pasaulē. Arī es izrādes laikā domāju par aktieri Jāni Paukštello, kurš pirms divdesmit gadiem bija lielisks mīlētāju lomās, bet šajā iestudējumā atveido vecu, dzīves gudru vīru Anosovu, varoni, kurš, iespējams, vienīgais līdz galam saprot, ko dvēselē pārdzīvo Vitas Vārpiņas Vera Nikolajevna. Arī Vitas Vārpiņas aktierspēle, kurā jūtamas iekšējo domu un šaubu trauslās vibrācijas, rada manī tīkamu siltuma izjūtu. Tomēr, braucot  uz mājām, pie sevis visai nikni purpinu par stulbajām parūkām. Īpaši briesmīgs šķiet Ginta Andžāna kuplais “sasons”. Vai man būtu jāsaprot, ka ar šādu pārspīlēti dekoratīvu elementu palīdzību režisors vēlas norādīt, ka viss, ko skatījāmies, ir “bleķis”?…

28. septembris

Šovakar – “Dāmas”. Jau ejot prom no izrādes, nez kāpēc atceros kādu tvītu pēc “8 mīlošu sieviešu” pirmajām izrādēm, kurā, atsaucoties arī uz Nacionālā teātra jauniestudējumu “Sieviete”, paziņots, ka viena sieviete Nacionālajā laikam tomēr ir labāka par astoņām Dailē. Man šī doma aizvirpinās tālāk, un gribas teikt – šīs trīs sievietes ir vēl labākas! Izrādi gribas raksturot pat ļoti eksaltēti – aktrises briljanti izspēlē drāmu!

Lieliskā rezultātā saslēdzies vairāku apstākļu kopums. Pirmkārt, Justīne Kļava uzrakstījusi dzīvu dramaturģiju – loģiski dialogi, asprātīgas valodas virāžas, ticams runas stils, dramatiska konflikta attīstība utt. Izrādē spēlē trīs talantīgas aktrises – Annu Putniņu un Līgu Liepiņu ne tik bieži gadījies redzēt tādā tuvplānā un tādā spēles ticamībā, kur tēls stilistiski un psiholoģiski pamatoti nostrādāts no sākuma līdz beigām. No abām aktrisēm šai ziņā neatpaliek arī mazāk pieredzējusī aktrise Ance Strazda.

Būtisku lomu spēlē dzīvoklis Miera ielā 27, kas ir izrādes norises  vieta (pirmās izrādes tika spēlētas citā adresē) – skatītāji sēž vienā no istabām, bet aktrises spēlē pa visu dzīvokli, kamēr skatītājam šīs epizodes ļauts vērot videoekrānā (aktrisēm ar kameru seko Elīna Matvejeva). Caur šo video atsvešinājumu režisorei Ingai Tropai izdevies panākt neparastu skatītāja un izrādes kontaktu: sieviešu kaislības, skatot caur ekrānu, šķiet it kā distancētas, tāpēc “mierīgāk” var pasmieties par to mazo ellīti, kas valda šīs ģimenes attiecībās. Un tai pat laikā apziņā tas nostrādā vēl spēcīgāk un aizskar ļoti personīgi. Protams, ir gandrīz neiespējami atrisināt savstarpēji atkarīgās attiecības ģimenē starp dažādu paaudžu sievietēm. Un par šo tēmu būtu daudz ko stāstīt vai katram no skatītājiem. Arī tāpēc var tikai apbrīnot radošo komandu, kas tik neaptveramu tēmu spējuši sakoncentrēt nepilnas divas stundas garā izrādē.

Septembris tuvojas finišam, un izskatās, ka arī mans plāns – “noķert” visus labākos aizvadītās sezonas gabalus, kurus nepaspēju noskatīties pagājušajā teātra gadā, – ir gandrīz realizēts. Kāpēc es tik negausīgi eju teātrim pa pēdām? Pirmkārt un galvenokārt tāpēc, ka teātris ļauj nokļūt citā dimensijā. Un, ja ir aizdomas, ka tas atkal varētu būt iespējams, negribu šo iespēju palaist garām. Ar saviem kritiķa “instrumentiem” varu mēģināt aprakstīt objektu, dažreiz izdodas  ieskatīties dziļāk par virskārtu. Un tomēr ļoti labi apzinos, ka tikai māksliniekiem piemīt spēja radīt, domāt, aptvert, saprast šo pasauli citās dimensijās, citās kategorijās, kas tiek pārradītas mākslas darbos.

Citāts no Hermaņa “Dienasgrāmatas”: “Izrādes iestudēšanas process vienmēr ir ļoti personīga, intīma, trausla lieta. Tiek kustinātas ārkārtīgi smalkas matērijas. Un tad pienāk pirmizrāde, kurā mūsu ilgi auklētais darbs nonāk pilnīgi brutālā situācijā. Tu jūties kā mežģīņu pārdevējs, kurš nolēmis izlikt savu preci gadatirgus troksnī, garām iet cilvēku bari, un visi var apgrābstīt smalkos un baltos mežģīņu rokdarbus. Un tu nevari zināt, kam rokas tīras un kam ne.” (70. lpp.) Varbūt mana ticība ir teātra māksla? Tāpēc vēl jo vairāk rokas jāmēģina turēt tīras, pat ja izrāžu skatīšanās vienmēr ir arī darbs.