Foto – Edgars Pohevičs

14. maijs 2015 / 2 komentāri
Gatis Maliks

Aktieris

Puķītes jau izplaukušas, novītušas un izaugušas citas

Maijā par teātri un dzīvi runā Liepājas teātra aktieris Gatis Maliks

Īss, ļoti aptuvens telefona sarunas atstāsts.

Es: „Čau, L., ko dari, mēģini, ja?” (Ar neslēptu ironiju balsī.)
L: „Jā, &#%#, mēģinām, kā tev liekas, ko mēs darām? Un pats?”
Es: „Nu, tā, neko īpašu. No rīta neko īpašu, pa dienu neko īpašu. Vakarā, hm, arī neko īpašu.”
L: „A ko vajag?”
Es: „Nu, tā, neko īpašu.”
L: (Nenormatīvās leksikas plūdi.)
 

Tie maiji (un pavasari vispār) teātrī vienmēr tādi neprognozējami. Var iegadīties intensīvi mēģināt piesmakušā mēģinājumu zālē, pēc tam pa taisno uz skatuves dēļiem. Visi, protams, ir pret tevi – režisors, partneri, scenogrāfs, kostīmu mākslinieks, neviens tevi nesaprot un negrib saprast, tu vienīgais esi tāds gudrs un skaists. Pēc pirmizrādes, iznākot no teātra, nāk sāpīga apjausma, ka puķītes jau izplaukušas, novītušas un izaugušas citas, hokejs beidzies, putniņi nočivinājušies līdz nelabumam un jau perē, nav sanācis nodedzināt pat hektāru kūlas, gaiss arī vairs nav tāds, kāds bija pašā pavasara sākumā, un dažs kolēģis, kuram nav mēģinājumu procesa, jau paguvis apdegt saulē un bez jebkāda entuziasma uzņem piedāvājumu iedzert pirmo alu kāda bāra āra terasē, jo jau paspējis. Var gadīties arī, ka pēdējā pirmizrāde sezonā ir aprīļa vidū un pēc tam paliek tikai vakara izrādes teātrī, pa kādai viesizrādei un daudz brīvu rītu (kurus izmantot iepriekšminētajām nodarbēm). Šosezon ietrāpījos pie otrajiem.

Ar prātu kolēģus saprotu, bet just empātiju kaut kā grūti, pat nezinu, kāpēc. Labi atceros sezonas sākumu un pirmo pusi, kad likās: viss, ko es te daru, kam man tas viss – fiziski un psiholoģiski sarežģīti mēģinājumi pie krievu horeogrāfa/režisora Sergeja Zemļanska (principā bikram yoga katru rītu pa sešām reizēm nedēļā, bet bikram nevis tāpēc, ka gribētos, bet tāpēc, ka vasara un mēģinājumu zāle neciešami uzkarsusi), neskaitāmas horeogrāfiskas kombinācijas, mēģinājumi, kas beidzas vēlāk, nekā tiem vajadzētu beigties. Augustā traģiska kolēģu nāve. Pēc „Induļa un Ārijas” pirmizrādes pa taisno pie bērnu izrādes, atkal mēģinājumi, mēģinājumi, mēģinājumi. Īss atelpas periods. Atkal smags (bet ļoti patīkams) mēģinājumu process pie Lauras Grozas-Ķiberes izrādē „1984”. Obligātie un neiztrūkstošie Ziemassvētku koncerti (kuri, starp citu, nogalina jebkādu svētku sajūtu (vismaz man) – pamēģiniet, teiksim, desmit vakarus pēc kārtas izpušķot eglīti, sapratīsiet J). Ik pa brīdim kāda kolēģe paliek stāvoklī (kas lieliski, protams), bet teātra mašinērijai un pārējām aktrisēm stress un „ielekšana” lomās, papildus mēģinājumi arī pārējiem aktieriem. Bet tas viss paiet un normāli. Kaut kādā mirklī jēgu atkal var atrast un motivācija ir. No kurienes, nezinu. Bet uzrodas. Un tajā brīdī, kad uzrodas, vairs nesaproti, kāpēc pirms pāris dienām mocījies pašpārmetumos un domās par to, ka esi izvēlējies nepareizo profesiju.

„Pateicoties” Liepājas teātra mazās zāles neesamībai, maijā iekritušas astoņas brīvas dienas pēc kārtas, jo, kamēr Regnārs Vaivars un daļa kolēģu uz skatuves gatavo Martina Makdonas „Klibo no Inišmānas”, man izrāžu nav. Pirmās dienas vēl pēc inerces ierodies teātrī, nu, tā – garāmejot. Vēl pēc dažām dienām ar savu klātbūtni vien jau sāc kaitināt kolēģus. Brīvdienas ir patīkamas, bet tikai pirmās trīs dienas, pēc tam jāsāk sev izdomāt visādas nodarbes, jo nu… cik var skatīties seriālus, neuztraukties un dzīvot veselīgi? Sāk vilkt atpakaļ uz teātri, palūrēt mēģinājumus no balkona tumsas, uzpīpēt ar kolēģiem. Tā mazliet pretrunīgi – kamēr mēģini, piedalies izrādes tapšanā, bieži sajūta ir „kad-šitais-vienreiz-beigsies-grūti-nevaru”, bet tikko beidzas – „cik-var-atpūsties”. Kāds var man pateikt, kāpēc šitā notiek? Vai tā būtu arī, ja es strādātu, piemēram, grāmatvedībā? Vai mežā? Kur pazūd un uzrodas jēga darīt šo darbu? Es zinu, ka tā ir daudziem aktieriem. Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins aktierus reizēm salīdzina ar bērniem – viņus vajag pieskatīt, viņi jāizklaidē, jātur grožos, jāpaglauda galva un jāpaslavē. Gan jau, ka tā arī ir. Kā citādi izskaidrot dažu pieaugušu vīriešu un sieviešu dīvainas izdarības uz skatuves, kamēr zālē daži simti to tumsā un klusumā vēro, reizēm smejoties, reizēm raudot?

Starp citu, no svētdienas līdz trešdienai Latvijas Nacionālajā teātrī ir Liepājas teātra viesizrādes. Tas tā – informācijai un brīdinājumam.

 

Nobeigumā šeit noklausieties skaistu Bendžamina Klementaina albumu 

Un paskatieties, kā popmūzikas karaliene dejo pie 20. gadsimta simfoniju karaļa mūzikas