JRT jauno aktieru kurss 2019. gadā // Foto – Jānis Deinats
Jaunā Rīgas teātra studija
Jaunā Rīgas teātra studijas vadītāja Alvja Hermaņa komentārs par JRT aktierkursu
Jaunā Rīgas teātra studijas vadītāja Alvja Hermaņa komentārs[1] par JRT aktierkursu
Atsevišķi JRT aktierus publiski nekad nekomentēju. Tāds man princips, kuru cenšos gadiem ievērot. Bet par jaunajiem kopumā laikam kaut kas publikai jāpasaka. Šeit būs.
Kad 2016. gadā JRT remonta iespējamība beidzot kļuva reāla lieta, tad sapratu, ka, atgriežoties Lāčplēša ielā pēc remonta, jaunākajai trupas aktrisei būs 40 gadi. Tad arī tapa skaidrs, ka varbūt nebūtu slikta ideja izveidot pašiem savu Jaunā Rīgas teātra aktieru kursu, ar kuru kopā tad atgriezties vecajās mājās, lai uzsāktu jaunu dzīvi. Un ka vispār labākais veids, kā pārlaist piespiedu trimdas gadus Tabakas fabrikā, – veltīt šo laiku jaunu aktieru sagatavošanai.
Sākumā ilgi apsvēru domu uzrīkot pašiem savu studiju pie teātra un nejaukt tur iekšā Kultūras akadēmiju. Starp citu, teātra vēsturē līdzīgi rīkojās Staņislavskis ar Maskavas Dailes teātra pirmajām studijām un Smiļģis ar mūsu Dailes teātra pirmajām studijām. Tam būtu vairāki plusi. Aktieru uzņemšana notiktu pāris gadu garumā un netiktu ierobežota dažu dienu laika rāmī, kas neizbēgami visu šo procesu pārāk fatāli pakļauj liktenim un nejaušībām. Otrkārt, būtu pilnīga brīvība mācību programmas un pedagogu izvēlē. Iemesls, kāpēc es no šīs idejas atteicos, bija tikai un vienīgi – nauda. Jo šai gadījumā visas mācību procesa izmaksas arī būtu jāsedz JRT pašam. Tā nu gājām tradicionālo ceļu – izsludinājām sava kursa uzņemšanu Latvijas Kultūras akadēmijas ietvaros. Un, protams, esmu pateicīgs akadēmijai, rektorei un akadēmijas cilvēkiem par ieguldīto darbu un sirdi. Arī šis variants bija labs.
Neesmu pats agrāk nekad strādājis pedagoģiskajā laukā. Nav tā, ka nebija intereses. Vienkārši nebija laika. Mana paša praktiskais darbs gadu garumā neatstāja laiku nekam citam. Tāpēc vislielākais pagrieziena punkts šai lēmumā vispirms skāra mani pašu. Lai uzņemtos kursa vadību ne tikai formāli, bet pa īstam, man vispirms bija jāpieņem ļoti radikāli lēmumi attiecībā uz savu dzīvi. Apmēram pēdējos 15 gadus vismaz pusi no sava laika es pavadīju, strādājot ārpus Latvijas. Šais gados tas mani netraucēja Rīgā iestudēt pāris izrāžu sezonā un pildīt mākslinieciskā vadītāja pienākumus attālināti, pirms šis vārds vispār tika izgudrots. Taču, uzņemoties atbildību par studentiem, pie kuriem jāiet vismaz trīs četras reizes nedēļā četru gadu garumā, mana braukāšana un strādāšana ārzemēs vairs nebija iespējama. Skaidra lieta, ka tas man nebija viegls lēmums. Bet tāpat bija arī skaidrs, ka JRT nākotnes vārdā nav jau arī citu variantu. Jo uzticēt JRT kursu svešiem aktiermākslas pedagogiem no ārpuses būtu bezjēdzīgi – pārāk specifiska un īpatnēja ir mūsu JRT teātra reliģija.
Pirmā problēma radās jau pirms paša uzņemšanas konkursa izsludināšanas. Nav noslēpums, ka mūsdienās uzņemšanas konkurence aktieros ir vismaz desmitreiz mazāka un šķidrāka nekā tais laikos, kad aktieros stājās mana paaudze. Tāpēc vajadzēja izdomāt veidu, kā par JRT studijas izsludināšanu lai uzzina pilnīgi visi jaunieši Latvijā. Lai katrs puisis Tukumā un Pļavniekos un katra meitene Alūksnē un Jelgavā vismaz pa ausu galam būtu kaut ko padzirdējuši par kaut kādu tur JRT studiju. Nezinu, vai tas gluži sanāca, bet faktiski visi pēc tam uzņemtie atzinās, ka par iestājeksāmeniem uzzinājuši no video klipiem, kurus soctīklos izplatīja mūsu “vecie” aktieri.
Mani joprojām drusku mulsina, ka tas nejaušības koeficients, lai vidusskolas beidzējs kļūtu par JRT aktieri, tomēr bija pārāk liels. Gandrīz vai loterija. Tāpēc arī pati uzņemšana un atlase bija viens no lielākajiem pārdzīvojumiem manā mūžā. Es taču apzinājos, ka tieši šie uzņemtie būs tie, kuri vilks JRT vezumu pēc desmit gadiem un kuri turpinās (vai arī nogremdēs) mūsu JRT tradīciju. Atceros, visas tās trīs četras dienas, kamēr risinājās uzņemšanas trīs kārtas, es burtiski nemaz negulēju. Nevis pārnestā, bet tiešā nozīmē. Jo adrenalīns bija pārāk liels.
Beigu galā mēs uzņēmām 18 cilvēkus. Viņus izvēlēties man palīdzēja arī mūsu teātra “vecie” aktieri, no kuriem daži (Guna un Vilis) piedalījās arī aktiermeistarības apmācībā.
Kā jau teicu, formālas pedagoga pieredzes man pašam nebija. Toties esmu rūdīts strādāt ekstremālos apstākļos. Daudzu gadu garumā es regulāri, ik pēc diviem mēnešiem, pārbraucu no valsts uz valsti, uz citu pilsētu, citu teātri, kur man, iestudējot jaunu izrādi, katru reizi bija jāsāk viss no jauna un no sākuma – ar svešiem aktieriem, kurus nepazīstu. Un kuri man jāpievērš savai “ticībai”, savai teātra valodai. Varbūt tas arī kvalificējās kā pedagoģija.
Īsāk sakot. Visa mana metode ar JRT studentiem ir aprakstāma trīs teikumos. Pārējais ir detaļas un nianses.
1. Iedibināt paradumu domāt (nevis imitēt domāšanu) uz skatuves.
2. Maksimāli daudz prakses (spēlēšanu publikas priekšā).
3. Jo vairāk patstāvības lomas sagatavošanā, jo lielāka lomas vērtība un jauda.
Tomēr visu četru gadu garumā ar saviem studentiem nekad neesmu nodarbojies ar abstraktu pedagoģiju. Jo no pirmās dienas mēs taisījām izrādes. Kuras bija paredzētas JRT repertuāram un kuras nāca skatīties publika, kas bija nopirkusi biļetes. Līdz ar to nekas šai četru gadu procesā nebija abstrakts. Viss bija – “pa īsto”.
Jau pirmajā mācību dienā mēs sākām mēģināt Akuratera “Kalpa zēna vasaru”, un pēc pāris mēnešiem notika pirmizrāde. Neesmu pārliecināts, ka jebkad un jebkur pasaulē teātra skolas studentu darbs divus mēnešus pēc mācību sākuma kļūst par profesionāla teātra repertuāra sastāvdaļu, uz kuru biļetes pārdod teātra kasē. Līdz ar to JRT studenti uzreiz un ļoti konkrēti saprata visu, kas ir, un saprata arī visu, kas nav. Tā mēs turpinājām četru gadu garumā.
Domāju, ka fokusēšanās uz praktisko pielietojumu un patstāvīguma attīstīšanu atmaksājās arī tāpēc, ka šai studijai mācību laikam taisni pa vidu iegadījās arī slavenais vīruss. Jo pretējā gadījumā viņi četru gadu beigās būtu profesijai pilnīgi negatavi. Vīrusam pateicoties, JRT jaunajiem arī palaimējās apgūt kino aktieru apmācības pamatkursu. Arī tas ir kaut kas ekskluzīvs, jo teātra skolas visā pasaulē ignorē to, ka aktiera darbs nākotnē būs ne tikai uz skatuves, bet arī kameras priekšā. 2020. gadā viņi visi piedalījās mūsu kinoseriāla “Aģentūra” filmēšanā.
No 18 uzņemtajiem Jaunajā Rīgas teātrī tagad strādā 11. Negribu īpaši iedziļināties, kāpēc atkrita pārējie. Skaidrs, ka profesija ir ļoti īpaša un visiem arī nav domāta. Kā teica Karlsons, visi jau nevar dzīvot uz jumta.
Pēc savas pieredzes varu teikt, ka who is who?[2] mēs sapratīsim ne ātrāk kā pēc desmit profesijā nostrādātiem gadiem. Citādāk šai profesijā vienkārši nemēdz būt. Aktiera liktenis atveras tikai garajā distancē. Tas nozīmē, ka no viņiem būs vēl visādi pārsteigumi. Īstenībā – pārsteigumi jau ir sākušies.
08.05.2023
[1] JRT aktierkursa absolventu intervijas, kā arī kursa vadītāja Alvja Hermaņa komentārs tapis 2023. gada pavasarī, pirms plašu rezonansi guvušās diskusijas par jauno aktieru pārpirkšanu Dailes teātra trupai (red. piez.)
[2] Tulk. no angļu val. Who is who? – Kas ir kas (red.)
Ieteikt
gitavgm
Tā kā 13. jūlijā, aprit tieši 52 gadi kopš manas pirmās iestājeksāmenu kārtas teātra fakultātē kursam, ko bija paredzēts vadīt Aleksandram Leimanim, bet vadīja Alfrēds Jaunušans, tad ļaušos nostaļģijai un pakomentēšu Alvja Hermaņa komentāru par JRT jauno aktieru kursu.
1) 1971. gada 13. jūlijā konkurss bija plus mīnus 200:1. Ja JRT kursam konkurss bija 10 reizes mazāks, tad runa ir par 20 reflektantiem uz 1 vakanci, kas arī ir nav zemē metama konkurence.
2) Būt akadēmiskas iestādes paspārnē nav nekāds kauns. 1971.-ajā gadā Jāzepa Vītola v. n. Latvijas konservatorijas paspārnē darbojās divi aktiermeistarības kursi: it kā Drāmai domātais un Dailes kurss, kurš pēc senas tradīcijas skaitījās Dailes 5. studija, bet viņi tāpat nāca un lika visus eksāmenus blakus priekšmetos kopā ar mums un beigās saņēma attiecīgu augstskolas diplomu.
3) Uzticēt JRT kursu svešiem aktiermākslas pedagogiem būtu bezjēdzīgi, jo pārāk specifiska un īpatnēja esot JRT reliģija – – – te uzreizi prasās jautājums – bet, kas tad ir izveidojis šo specifisko un īpatnējo JRT reliģiju? Vai tad ne, citu vidū, Daugavpils teātrim domātā kursa absolvents Vilis Daudziņš? Vai tad ne Ļeņingradas teātra mākslas akadēmijas absolvente Guna Zariņa, kurus pats Alvis pieaicinājis par pedagogiem jaunajam JRT kursam?
4) Kā lasāms kultūras ziņās, Alvis ir sašutis, ka viņa audzinātos aktierus pārpērkot citi teātri. Nu, tas jautājums jārisina ar attiecīgiem kontraktiem – ja kāds beidz JRT kursu, tad vismaz tik un tik gadi jānostrādā JRT pirms var iet pārdoties citiem teātriem. Protams, var gadīties, ka aktieris pa īstam uzmirdz savā pēdējā kontrakta gadā – nu, tad jābūt gataviem viņam piedāvāt vispievilcīgāko honorāru lai paturētu sev… Tāds nu tas kapitālisms ir.
5) Jāatceras arī, ka ne visi izcilie režisori un aktieri var būt izcili pedagogi. Mācoties pie izcilībām, jaunos censoņus stindzina apbrīna un pietāte, vēlēšanās atdarināt, izdabāt, izpatikt, nerunāt pretī, pielīšķēties, u.t.t. – – – Alvim jāpadomā arī par šo aspektu, pedagoģisko darbību uzņemoties.
6) Aktieris atveras garajā distancē. Cik garajā? – Aktieris atveras / parādās tajā brīdī, kad, uznākot uz skatuves, skatītāji zālē AIZTUR ELPU. Un to nevar iemācīt nevienā teātra skolā, nevienā teātra studijā, neviens pedagogs…
gitavgm
Interesanti bija arī tas, ka 1971. gada Drāmas kursam un Dailes 5.-ajai studijai bija vieni un tie paši blakus priekšmetu pedagogi, leģendāro Valentīnu Freimani ieskaitot. Tikai Arnolds Liniņš, lai viņam vieglas smiltis, gribēja savu Dailes 5. studiju izolēt kā kaut ko īpašu, lai gan mēs būtu varējuši visi kopā sēdēt kaut vai tajās pašās Valijas Freimanes vai dialektiskā materiālisma un zinātniskā komunisma lekcijās… Atceros Dailes 5. studijas studistu Ivaru Kalniņu vienmērīgi iedegušu baltā džinsu kostīmā konservatorijas gaitenī gaidām savu kārtu tikt ieaicinātam auditorijā uz vēsturiskā materiālisma eksāmenu UN turpat blakus manu kursa biedrenīti Daci Stūri man klusi čukstot – nesatraucies, Gičuk, viņš ir precējies un divu bērnu tēvs! Arī tā ir bijis mīļās Latvijas aktierizglītības vēsturē.