Epizode 3

Šonedēļ Latvijas medijos tika atspoguļota interesanta jubileja – 20 gadi naturalizācijai. Tas ir process, kura laikā cilvēks var iegūt kādas valsts pilsonību. Daži mediji publiskoja cilvēku atmiņas par to, kā viņi gājuši cauri šim procesam. Piefiksēju, ka daudziem maniem draugiem un kolēģiem bija liels pārsteigums par to, kā Latvijā cilvēki iegūst pilsonību. Šoreiz viņi pamudināja mani pastāstīt savu stāstu, jo, neskatoties uz to, ka es piedzimu Latvijā, ka mani vecāki arī piedzima Latvijā, likums paredzēja mums “naturalizēties”.

Fons visam – deviņdesmito vidus. Es mācos parastā Rīgas krievu skolā. Blakus – tāda pati latviešu skola. Kautiņi starp abu skolu audzēkņiem kādā brīdī kļūst par normu. Visnežēlīgāk kāvās meitenes. Atceros, ka šos šausmu stāstus par mūsu skolu publiskoja pat “Privātā Dzīve”.

Latviešu valodas stundas varēja arī nesākties, ja kāds no klasesbiedriem vienkārši pajautāja skolotājai – kāpēc mums vispār šī valoda jāmācās? Protams, jau iepriekš zinot, ka šāds jautājums vienkārši noraus stundu, jo skolotāja beigās neizturēs. Jāatzīmē, ka skolotāju arī trūka, tāpēc manai klasei latviešu valodu pasniedza mūzikas skolotāja, kura viena no nedaudzajām mūsu skolā vispār runāja latviski. Mūziku viņa mācīja labi, bet pasniegt latviešu valodu viņai īpaši labi nesanāca. “Šodien es runāju, vakar es runāju, rīt es runāšu. Skaidrs? Tagad ņemam citu vārdu. Ēst. Petrenko!” “Šodien es ēdāju, vakar es ēdāju, rīt es ēdāšu.” Atkal nepareizi? Bet kā lai iemācās? “To vienkārši vajag iegaumēt!”

Bet ne mēs, ne skolotāji īpaši neuztraucāmies par ēdāšanu. Jo deviņdesmitajos visā valstī plosījās tāda neapkarojama stihija kā meksikāņu seriāls “Vienkārši Marija”. Akurāt no rīta televizorā rādīja jaunu sēriju. Skolotāj, ieslēdzam Mariju! Ko jūs, nedrīkst. Pēc tam paši stāstīsiet, ka es jums neko nemācu. Protams, ka nestāstīsim! Un uzmanīgi, pat negribīgi skolotāja tuvojās vecajam melnbaltajam lampu televizoram. Klases durvis drošības dēļ tika aizslēgtas, un jau pēc mirkļa: “Ak, nabadzīte tā Marija, tik daudz izcietusi!”

Taču valsts ļoti gribēja, lai mēs iemācāmies latviešu valodu, un izdomāja, ka 60% priekšmetu nāksies mācīties latviski. Ne skolotāju, kas to spētu, ne īpašu mācību līdzekļu nebija. Bet nu plāns bija jāizpilda, un visas skolas atskaitījās – reforma notika. Tāpēc sporta stundas mums oficiāli skaitījās latviešu valodā. Kā arī vēl daži priekšmeti, kur klades vajadzēja aizpildīt latviski, bet pēc tam skolotāja normāli dzimtajā valodā izstāsta, ko mēs tur tikko pierakstījām. Skolotājus varēja saprast – zaudēt darbu neviens negribēja, taču visu laiku bija sajūta, ka visi drusku melo un mēs paši arī pavisam drusku, bet regulāri esam spiesti melot.

Līdzīga sajūta bija arī tad, kad kārtoju naturalizācijas eksāmenu. Doma pati par sevi varbūt nav slikta – rosināt nepilsoņu interesi par valsts vēsturi, tradīcijām utt. Taču eksāmena kārtošana ir visai formāla – pareizās atbildes pārsvarā cilvēki iemācās pat neiedziļinoties. Vai tas rosina patiesu interesi, patriotismu un piederības sajūtu – stipri šaubos.

Jāsaka, ka pilsonību es kārtoju krietni vēlāk. Vienkārši negribēju iet armijā. Kad armija kļuva profesionāla, es jau biju pabeidzis Latvijas Universitāti. Lai nokārtotu naturalizācijas eksāmenu, man vajadzēja vēl pirms tam pierādīt valstij, ka studijas Latvijas Universitātē tik tiešam notika latviešu valodā. Pasmējos, bet tomēr aizgāju uz universitātes arhīvu pēc izziņas, kas apliecināja to, kas jau vismaz divas reizes ir rakstīts Latvijas likumos – studijas Latvijas Universitātē notiek latviešu valodā.

“Сука, завалила!” bija pirmais, ko dzirdēju pie eksaminācijas telpas. Kaut kāda sieviete kliedza pa telefonu, ka viņai eksāmenu neieskaitīja un viņa visiem vēl atriebsies. Sāku uztraukties. Bet, kā jau teicu, pats eksāmens izrādījās ļoti formāls. Visai garlaicīgi man gāja arī citā eksāmenā – tā saucamajā “kategorijas” eksāmenā. To kārto, lai dabūtu atļauju strādāt noteiktā profesijā. Katrai profesijai (arī individuālām, kā, piemēram, bērzu sulas tecinātājam vai vēderrunātājam) ir prasības pēc noteikta valodas līmeņa. Man vajadzēja visaugstāko. Tāpēc man trāpījās vissarežģītākais uzdevums – domraksts par tēmu “Mani nākotnes plāni”. Protams, man ļoti gribējās aizrādīt komisijai, ka “nākotnes plāni” jau ir stilistiski nepareizs uzstādījums, jo lingvistiski pats vārds “plāni” jau nozīmē kaut ko, kas ir saistīts ar nākotni. Bet, kamēr par to domāju, komisijas priekšā iznāca kāds jauns cilvēks, kurš latviski pateica, ka grib strādāt par apsargu. Neko vairāk par šo teikumu viņš nezināja.

Šo ierakstu gribētu atstāt bez morāles, ticot, ka lasītājs pats sapratīs, ko autors ir gribējis pateikt.