
Skats no izrādes "Pēdējā maltīte" // Foto – Mārtiņš Vilkārsis
Zem baltās salvetes – liekulība
Ekspresrecenzija par JRT izrādi “Pēdējā maltīte” Aika Karapetjana režijā
Ekspresrecenzija par JRT izrādi “Pēdējā maltīte” Aika Karapetjana režijā
Jaunā Rīgas teātra iestudējums “Pēdējā maltīte” piesaista uzmanību vairāku iemeslu dēļ. Īsā laikā repertuārā ienāk jau otrā Justīnes Kļavas oriģinālluga. Pēc “Mīlas straumes”, ko iestudējis Gatis Šmits, nu sadarbībā ar Aiku Karapetjanu tapusi “Pēdējā maltīte”. Repertuārā vēl joprojām ir arī abu iepriekšējais kopdarbs “Felikss, Anatolijs un Ilona”.
Dramatiskajā materiālā saista tā divdabība: darbības pamatā ir reāls notikums – Francijas prezidenta Fransuā Miterāna (1916-1996) atvadu vakariņas, maltīte, kurā piedalījās tuvākie ģimenes locekļi un vēl dažas personas. Notikums, kam bija jāpaliek dziļā noslēpumā, tomēr informācija noplūda, un nostāsti par to nonāca atklātībā. Līdz ar to autorei bez dokumentāliem faktiem pavērusies iespēja samērā brīvi atveidot kā personu savstarpējās attiecības, tā arī notikumu gaitu un jēgu. Dokumentālie fakti ar vēsturisko personu dzīves datiem izlasāmi izrādes programmā, tas tik tiešām ir ne tikai izglītojoši, bet dod arī jēgpilnu akcentu satura uztverē. Darbības vidi raksturo Mārtiņam Vilkārsim raksturīgā klusā elegance, iestudējuma koptēlā savu artavu ienesusi kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka.

Režisors darbību organizē kā ironiski ievirzītu komēdiju, kas izrādes pirmajā cēlienā raisās dzīvīgā kāpinājumā, ļaujot izsekot vakariņu dalībnieku atšķirīgajiem centieniem un mērķiem. Katram no smagi slimā prezidenta kaut ko vajag, ikkatrs šai vakarā centīsies panākt sev svarīgo. Piemēram, dēls Žans Kristofs, kas Toma Harjo atveidā šķiet aprobežota pusaudža stadijā ieciklējies, beidzot cer no tēva sagaidīt novēlējumu kļūt par sociālistiskās partijas vadošo figūru, bet Elitas Kļaviņas Monika Langa, dažādu mākslas festivālu kuratore, iepriekš nenojauzdama par prezidenta kritisko situāciju un ģimenes mielastu, nepārprotami ieradusies jebkādiem līdzekļiem izplēst finansējumu savam kārtējam projektam. Ar liekulīgu pārcentību vājnieku aprūpē Gunas Zariņas Odile, taču Baibas Brokas atveidotā Miterāna dzīvesbiedre šķietami ir visīstākais sievišķības un naivuma iemiesojums, kaut patiesība ir mazliet citāda. Šajā lugas ekspozīcijas daļā izdodas atklāt varoņu dabas liekulību, precīzi un stipri smieklīgi katrā izpaust pretrunu starp patiesām vēlmēm un melīgo rīcību. Un trāpīgi aktuāla ir atziņa par tēlotās kompānijas burbuli, kas tik attālināts no dzīves, kādu dzīvo lielākā sabiedrības daļa. Tad notikumu gaitu pārtrauc prezidenta ārlaulības meitas Mazarīnas visai negaidīta ierašanās. Agates Kristas tēlotā jaunkundze, cik saprotams, pārstāv no īstenajiem radiem atšķirīgu sabiedrības slāni, viņa pieder pie protestējošās paaudzes.
Liekulības tēmu, kas rokrokā savīta ar augstāko aprindu visatļautību un jebkādu likumisko vai morālo standartu ignorēšanu, vistiešāk pauž vakara vaininieka – prezidenta – vēlme ēdienkartē iekļaut dziedātājputnu, ar likumu aizsargāto dārza stērstu, baudīšanu pamatēdienā. No vienas puses – vēlēšanās apmierināt mājastēva varbūt pēdējo vēlēšanos – izjust vēl reizi bērnībā baudīto garšu; no otras – zinot par liegumu šos putnus medīt, pārdot un gatavot maltītē, tomēr var atrast ceļu, kā pie tiem tikt. Darbībā iesaistās baņķieru dzimtas pārstāvis Emanuels Rotšilds, kam Kaspara Znotiņa atveidā ir lietišķa darījuma cilvēka vaibsti. Viņš atnes jau cepšanai sagatavotus putniņus, piebilstot, ka dabūjis tos krievu restorānā… Vakara dalībnieki var justies atviegloti – saimnieka vēlēšanās tiks apmierināta, turklāt pašus var mierināt sena tautas tradīcija – ēst sagatavoto delikatesi, aizsedzot seju ar salveti. Sak, lai Dievam nebūtu jānoskatās mazās putna dvēselītes ciešanās.
Otrajā cēlienā, kad vakara kulminācijā tiek pasniegtas dārza stērste, pie galda sēdošie tik tiešām pārklāj galvas ar sniegbaltām salvetēm. Šis skats nepārprotami kļūst par vizuālo un jēdzienisko apliecinājumu notiekošajam absurdam, kurā triumfē liekulība, visatļautība un baudkāre.

Dramaturģiski veiksmīgi darbība organizēta ap pavāru Sebastianu, ko atveido Ritvars Logins. Temperamentīgais, izveicīgais un neapšaubāmi prasmīgais pavārs, kam nākas prezidenta ģimenei kalpot otru, pavisam neparedzētu vakaru, ne tikai sastāda ēdienkarti, gādā produktus un darbojas ap pavardu, izvilinot telpā dažādus tīkamus aromātus. Viņš otrajā cēlienā arī servē vakariņu kārtas, raksturojot franču virtuves brīnumus. Ritvara Logina Sebastians ir šīs izrādes svarīgākā persona un visvērienīgākais aktierdarbs. Gan rīkojoties ar profesionāla pavāra ķērienu, gan iemiesojot cilvēku, kurš darba gaitās daudz pieredzējis, bet nedrīkst savu attieksmi izpaust. Un ir tikai likumsakarīgi, ka mielasta beigās, kad vakariņu dalībnieki pajūk kur kurais, par viņu visi aizmirst.
Otrajā cēlienā zināmā mērā noplok pirmajā sasniegtā ironiskā sprēgāšana, arī darbības spraigums nesniedz tālāku kāpinājumu. Mārtiņa Vilkārša organizētajā telpā pavarda vietā nu balti klāts galds, pie kura tiek baudīta prezidenta iecerētā pēdējā maltīte. Beidzot ratiņkrēslā naski uzbrauc pats Fransuā Miterāns Viļa Daudziņa atveidā. Grima māksliniece Ilze Trumpe tik tiešām ir pacentusies, lai uzburtu portretisku līdzību ar Miterāna vēlīnajām fotogrāfijām. Viņš knapi dveš, runā ar grūtībām, ir slimīgi niķīgs, kā jau mirējs. Tomēr tieši ar šīs lomas tēlojumu iestudējumā saistās kāda būtiska problēma.
Nu jau pierasts, ka Jaunā Rīgas teātra izrādēs aktieri skatītāju priekšā nāk bagātīgi parūkām apveltīti, pamatīgi grimēti, ikreiz uzsverot ārējās pārtapšanas svarīgumu, tēlu vizuālo raksturojumu. Viļa Daudziņa varonis, protams, pārsteidz ar pārtapšanu. Taču tikai uz brīdi, jo, sekojot brīnumainajām portretiskajām pārvērtībām, no izteiktajām atziņām, kam būtu jāraksturo vecā vīra mūža spriedumu līkloči, daudz kas paslīd garām.

Cik var saprast, prezidenta pēdējam monologam paredzēta svarīga vieta izrādes celtnē. Viņa visvarenības apliecinājums un dižmanība kontrastā ar vecuma nevarību pilnībā atbilst izrādes veidotāju iecerei šīs pasaules varenajiem piešķirt ironiskas izpausmes krāsas. Tomēr izrādes kulminācijai tas šķiet daudz par maz. Vai tiešām vecajam vīram uz mūžības sliekšņa nespējam kaut vai kontrasta dēļ piedēvēt arī kādu cilvēcīgi siltu niansi? Saspēlē ar Daudziņu neko dzīvu un rosinošu nesniedz arī Agates Kristas tēlojums. Tēla vietā atkal tikai ārējais veidols – ogļu melni mati, ugunssarkanas lūpas un balta seja.
Šī pārlieku aizrautīgā grimēšanās kāre, kas pārņēmusi Jauno Rīgas teātri, patiesībā traucē runāt par cilvēkiem, viņu domām un tieksmēm. Par varoņu gaitām, politiskajām simpātijām, likteņa pagriezieniem lieliski informē izrādes programma. Skatuves darbība nav programmas ilustrācija. Uzdrošinos domāt, ka lielākajai skatītāju daļai svarīgāk par vecā Miterāna portretisko līdzību būtu apjaust viņa domas, jūtas, arī kļūdas un šaubas.

Ieteikt



KrodersLV
Paldies par ziņu, izlabots!
Ivars Kabucis
Paldies par profesionālo un pārliecinošo viedokli.
P.s.Lai gan raksts nav par krekliem, bet gan par sirdsapziņām, tomēr arī teātra kritikā vēlams kreklus nedēvēt par kleitām. Kā zvirbulis nav tas pats kas strazds, tā stērste nav nekāda svīre.