Quo vadis?

Skumīgi, kad pat kritiķi nespriež par teātri, bet ap teātri. Sanākusi refleksija par tēmu “kā es tagad jūtos teātrī un ko man par to rakstīt vai nerakstīt”. Kur ir jaunākās aktualitātes un vērtējums par izrādēm?

Sākumā pārdzīvoja, ka nav izrāžu, tagad – ka nav piepildītas zāles un jāievēro ierobežojumi, pēc tam varbūt beidzot, ka izrāžu kvalitāte vairs nav tāda kā agrāk, pie kā pandēmija vainojama tik daļēji, jo vismaz pēdējā kalendārā gada laikā ir bijušas tik pāris izrāžu, par kurām, liekot roku uz sirds, var teikt, ka tiešām bija vērts iet un skatīties.

Kritiķi sevi pārvērtē – ka recenzijas kļūs svarīgākas, jo teātris kļuvis ekskluzīvāks ierobežoto vietu dēļ – nav tādas izrādes, uz kuru nevarētu nopirkt biļetes, un nav tādu cenu, kuru dēļ vajadzētu samazināt teātru apmeklējumu biežumu.

Tāpēc arī satraukšanās par influenceriem šķiet komiska – ja kritiķi nespēj operatīvi sagatavot recenzijas, kas cik atliek, kā vien ieklausīties tajos, kas izrādes jau redzējuši un spēj paust savu viedokli. Ja būtu gaidījuši recenzijas par izrādi Trīs māsas, tā arī nebūtu tās sagaidījuši (izņēmums Zanes Radzobes recenzija žurnālā IR) un nepaspētu to noskatīties, un tad kāda jēga recenzijām par to, ko vairs nevar redzēt klātienē… Turklāt, pat ja ir recenzijas, to vērtējumi nereti ir savstarpēji izslēdzoši, kā tas ir, piemēram, izrādes Margarēta gadījumā. Kuram kritiķim vairāk ticēt – tam, ar kuru lielākā mērā sakrīt skatītāja gaume? Tad tas vairs nav profesionālas kritikas, bet subjektīvas gaumes jautājums, kā rezultātā kritiķis daudz neatšķiras no influencera, kas bieži vien ir arī profesionāls skatītājs.