No Blaumaņa lielās lādes

Valmieras Drāmas teātrī Indras Rogas režijā tapušais lieluzvedums “Vidzemnieki” ir kā mūsdienīgs reveranss rakstniekam Rūdolfam Blaumanim. Bez pompozitātes, sentimenta vai bijīgas distances, baidoties izkustināt no vietas marmora pieminekli. Tieši pretēji – iestudējumā Blaumaņa darbu motīvi izspēlēti ar neslēptu ironiju un jūtamu spēles azartu, brīžam atgādinot eksploziju ideju noliktavā.

Dramaturģe Justīne Kļava, radot izrādes literāro materiālu, organiski savienojusi desmit pašas režisores atlasītus Blaumaņa stāstus, kas tapuši laika posmā no 1887. līdz 1898. gadam. Kamēr pirmo cēlienu veido noveles “Romeo un Jūlija” sižets, otrā un trešā izrādes daļa balstīta kolāžas principā, saaužot dažādu Blaumaņa darbu sižeta līnijas. Atšķirīgs ir arī katras daļas žanriskais uzstādījums: pirmais cēliens ir traģēdija, otrais – komēdija, trešais – nosacīts starpžanrs, kuru varētu dēvēt par traģikomēdiju vai komēdiju ar drāmas iezīmēm.

[C] “Vidzemnieku” vēstījums veidots, vienai situācijai plūstoši pārejot nākamajā, un uz skatuves to lielā mērā palīdz veikt gan Ingas Raudingas radītās deju kompozīcijas, gan Mārča Auziņa sacerētā, Mārtiņa Roziņa, Emīla Zilberta un Imanta Toča izpildītā mūzika, kas it kā veido izrādes “sirdspukstus”. [C2]

Kāpinoties dramatiskajam konfliktam, arī tēlu kustības un tās pavadošais muzikālais pavadījums izaug līdz konvulsīvam ritmam. Brīžam (kad izrādes tehniskais zīmējums “saslēdzas” ar aktieru iekšējo pārdzīvojumu) tas izdodas dabiski, brīžam tiek izpildīts drīzāk mehāniski.

Annas Heinrihsones (scenogrāfija un kostīmi), Mārča Auziņa (mūzika), Ingas Raudingas (horeogrāfija), Jāņa Sniķera (gaismas), Aleksandra Gruntes (video) atbalstīti, uz skatuves darbojas 15 dažādu paaudžu Valmieras teātra aktieri, katrā no trim izrādes daļām iejuzdamies citā mazāka vai lielāka apjoma lomā. Radošās komandas iecere – uz skatuves izspēlēt tik plašu un sazarotu stāstu par vidzemniekiem – saistīta ar vairākiem riskiem, no kuriem galvenais, manuprāt, ir tas, ka Blaumaņa varoņi tiek skatīti ne tik daudz individuālā, kā drīzāk lokāli nacionālā prizmā. Īpaši otrajā un trešajā izrādes daļā, kas veidotas komēdijas atslēgā, brīvi spēlējoties ar farsa, burleskas un delartiskās komēdijas elementiem, aktieri attēlo spilgtus tipāžus, nevis psiholoģiskus raksturus. Episkajam teātrim raksturīgo atsvešinājuma principu pastiprina arī darbības laiku un vietu konkretizējoši uzraksti, kuri nolaižas no šņorbēniņiem vai kurus uznes/aiznes paši aktieri.

[C] Izrādes asprātīgākās vietas ir tās, kurās režisorei un aktieriem izdodas precīzi “noķert” un parodēt skatītāju zemapziņā sakņotos “blaumaniskos arhetipus”, izspēlējot tos greizajos spoguļos.[C2]

Tāds ir gan Ilzes Pukinskas Lieldālderietes un Riharda Jakovela Jāņa precību divskats (à la “Raudupiete”), gan Elīnas Dambes Ievas un Riharda Rudāka Lauska kāzas, gan Rūtas Dišleres Zirnīšu Marijas un Ulda Sniķera Ješkas naivi “erotizētā” satikšanās pļavā (à la “Salna pavasarī”). Tikmēr brīžos, kad radošā komanda “aizdauzās” pārāk tālu no pirmavota (piemēram, trešā cēliena dažādo kostīmu fasonu modesskatē), vēlme minēt blaumaniskos motīvus mazinās.

Viscaur precīzus, daudzveidīgus un krāšņus skatuves tēlus radījušas Elīna Vāne (Anna, Kļaviņmāte, Ede) un Ieva Puķe (Madāma, Ilze), pierādot ne tikai jau labi zināmo – ka šo aktrišu tehniskās meistarības arsenāls gan traģiskās, gan komiskās lomās ir teju neierobežots –, bet arī to, ka pat visatsvešinātāko lomas ietvaru viņām izdodas piepildīt ar cilvēciski dzīvu saturu. Tikmēr jaunākās paaudzes aktieriem, kuriem izrādē, atbilstoši Blaumaņa darbu tēlu sistēmai, atvēlēts visvairāk vietas, “Vidzemnieki” būtībā kļūst par četras stundas garu meistarības eksāmenu, kas tiek izturēts nevienmērīgā kvalitātē. Problemātiska ir ne tikai jauno aktieru dikcija, telpas un skatuves partneru izjūta, bet arī spēja izprast atveidoto tēlu iekšējās pasaules dziļumu un to nodot skatītājiem.

Kaut arī pirmizrādes vakarā izrādes realizācijā bija saskatāmas manāmas aizķeršanās, mākslinieciskās komandas uzdrīkstēšanās un šodienīgais skatpunkts raisa neviltotu interesi. Iestudējumam kopumā arī izdodas paveikt solīto – iezīmēt nosacītu vidzemnieku “kopportretu”: tā ir spītība, kas brīžam nelāgi atspēlējas, pašlepnums, kas neļauj skaļi paust savas patiesās jūtas, nezūdošas morālās vērtības, bet pāri visam – sekošana sirdij, ne prātam, pat tad, ja šķiet, ka viss jau zaudēts.