Bērniem patīk baidīties

Īsviedokļi par Liepājas Leļļu teātra izrādi “Ansītis un Grietiņa” Antas Priedītes režijā

Labā un ļaunā kontrasti

Elza Ozola: “Bērniem patīk baidīties,” pamatojot, kāpēc iestudēta tieši šī pasaka, mazajam skatītājam radošās komandas sarunā pēc pirmizrādes atbild Liepājas leļļu teātra izrādes “Ansītis un Grietiņa” režisore un dramaturģijas autore Anta Priedīte. Un patiesi – baisu momentu izrādē netrūkst. Tikpat neiztrūkstošas ir komiskās situācijas, kas līdzsvaro izrādes šausmu estētiku. 

Neraksturīgi košajām bērnu izrādēm “Ansītis un Grietiņa” piesaka vienkāršu un minimālu pieeju telpiskajā uzbūvē. Izrādes scenogrāfa Aigara Ozoliņa skatuves iekārtojums – trīs dažāda izmēra galdi, kas izrādes laikā tiek transformēti, – veidots askētiski, taču tajā pašā laikā ietilpīgi. Izceļama arī Roberta Dintera īpaši komponētā mūzika, kas izteiksmīgi papildina dramatizējumu. Minimālisms scenogrāfijā simbolizē izrādes varoņu nabadzību, kā arī ietur savdabīgu estētiku, kas atbilstoša šausmu žanram. Arī aktieru – Ingas Dzintares, Madaras Enkuzenas un Aleksandra Jonova – pelēkajos kostīmos saredzams tiešas norādes uz galveno varoņu trūcīgumu.

Ja iestudējuma sākums šķiet garš un vārda tiešajā nozīmē pelēks, bez izteikta kāpinājuma vai pagrieziena punkta, tad viss mainās brīdī, kad uz skatuves parādās ragana. Mākslinieki Krista Ķipure, Aleksandrs Jonovs un Tatjana Petčatkina lelles veidojuši dark filmu siltā. Ansītis un Grietiņa ir kā mazas, izbadušas, pelēkas lellītes. Gluži pretēji veidota ragana – koša, izteiksmīga, vilinoša lielizmēra lelle ar spilgti oranžiem matiem, kupliem, saldumu pārpilniem svārkiem un šausminošām pogu acīm. Kaut arī viegli nolasāma izvēle šādu leļļu izveidē, tomēr pietrūkst ciešāka aktieru saspēle ar tām. Sinerģija ar lellēm, to izmantojamība ir šķietami vājāka, kustības haotiskākas, uz ko norādīja arī mazie skatītāji sarunā pēc izrādes. Iespējams, nav pagājis pietiekami ilgs laiks, kurā aktieri varētu “saaugt” ar lellēm.

Lai skaidrotu sižeta nianses, režisore iestrādājusi atsevišķas paskaidrojumu ainas, kurās aktieri līdzvērtīgajās pozīcijās ar skatītāju mazliet pārspīlētā manierē skaidro, kāpēc vecāki ved atstāt bērnus mežā, kāpēc ragana ēd mazus bērnus, u.tml. Interesanta šķiet aina, kurā ragana sevi piesaka, iznākot pie skatītājiem un piedāvājot konfektes, tā bērniem lieku reizi atgādinot, ka no svešiniekiem neko nedrīkst ņemt – pat ja tas izskatās vilinoši, tās vienmēr būs lamatas.

Lugā labā un ļaunā kontrasti tiek pludināti. Piemēram, raganu mēģināts attaisnot, pamatojot, ka ir lietas, ko izdarām un pēc tam nožēlojam. Vai šādi pozicionēts “ļaunums” to neattaisno? Un vai izrādes auditorija to spēs traktēt tādā līmenī, kā to uztveram mēs – pieaugušie? Labais vienmēr uzvarēs ļauno, tomēr vai tas izdevies izrādes veidotājiem, par to labi spriež mazie skatītāji, kuru sajūsmas saucieni un komentāri bija dzirdami visas izrādes garumā. Galu galā “Ansītis un Grietiņa” ir pasaku pasaules klasika, un to izrādes radošajai komandai izteiksmīgi un saistoši ir izdevies atainot.

Cukurkārības slazdā

Sandra Okuņeva: Liepājas Leļļu teātrī tapis savdabīgs iestudējums “Ansītis un Grietiņa”, kas ienes jaunas krāsas jau esošo izrāžu daudzveidībā un apliecina trupas varēšanu. Nav noslēpums, ka brāļu Grimmu pasakas mūsdienās tiek uztvertas ne tikai kā baisas, bet pat bērniem nevēlamas. Satrauktajiem gan jāatceras, ka pasakas nav uztveramas kā reālistiski stāsti un ka Grimmi pasakas balsta vācu viduslaiku mutvārdu tekstos un papildina tos ar materiālu no dažādiem citiem avotiem, piemēram, kriminālhroniku notikumiem.[1]

Režisores Antas Priedītes uzvedums piedāvā laikmeta vērojumos sakņotu skatījumu uz labi zināmo sižetu par bērniem, kurus vecāki nolemj atstāt meža biezoknī nabadzības un trūkuma dēļ. Šodienu atpazīstam dažādos līmeņos: saklausām valodā bieži dzirdētu frāžu (“visu nosaka sistēma”), anglicismu (midnight) un atsevišķu žargonvārdu lietojumā, kā arī mūsdienīgo našķu piesaukumā (Haribo, M&M, želejtārpi utt.). Šodiena saskatāma arī pieaugušo savstarpējās attiecībās un bērnu rīcībā, taču iestudējuma vēstījums koncentrējas cukurkārības tēlojumā, jo mazo bērnu nokļūšanu raganas gūstā (lasi: saldumatkarībā) nosaka nevis izsalkums, bet negausība tā remdēšanā. Izrādes izskaņā Ansītis un Grietiņa gavilē pēc atbrīvošanās no Raganas gūsta un dodas tālāk, bet skatītājiem jādomā, kādi būs nākamie kārdinājumi un vai spēsim tiem turēties pretī?

Atbrīvošanās no Raganas parādīta detalizēti izspēlētā nonāvēšana, kas liek uzdot jautājumus gan par izrādes vēsti par dzīvības un nāves attiecībām, gan atbilstību pirmsskolas vecuma skatītājiem.

Baisais un biedējošais pasakas sižetā un notikumu risinājumā kļuvis par iestudējuma vizualitātes un spēles stila atslēgu: pelēcīgi melnīgsnējie toņi tēlu apģērbā un grimā, kontrastains situāciju gaismojums, nakts ainas, ekspresivitāti radošie čuksti, intonācijas, skaņu fons (brīnišķīgs komponista Roberta Dintera veikums!), greizums skandēšanā, spilgtas sejas izteiksmes, zīmīgu skatienu mijas un vēl citas izpausmes veido kopējo film noir iedvesmoto atmosfēru. Ar baudu skatāma scenogrāfa un kostīmu mākslinieka Aigara Ozoliņa radītā pārliecinoši biedējošā pasaule, kurā atrasti askētiski un asprātīgi risinājumi telpas pārveidē no trūcīgās mežcirtēja mītnes līdz mežam, raganas saldumu namiņam vai Ansīša ieslodzījumam vietai.

Uzveduma stilistiku pārliecinoši īsteno aktieru Ingas Dzintares (citā sastāvā – Ilze Jura), Madaras Enkuzenas un Aleksandra Jonova saskaņotā sadarbība gan leļļu vadīšanā un telpas transformācijās, gan savstarpējā saspēlē, kur sava vieta ir baisumam, sava – humoram un ironijai, sava – pārdomām. Baiļu atmosfēru pa laikam atmaidzina pamācošas starpspēles, piemēram, pēc Raganas piedāvāto konfekšu saņemšanas skatītājiem tiek atgādināts par saldumu neņemšanu no svešiniekiem. Aplausus pelnījušas arī Aigara Ozoliņa radīto kostīmu izgatavotājas un leļļu meistari Krista Ķipure un Aleksandrs Jonovs.