Tikai turpini dejot

Piezīmes par divām laikmetīgās dejas izrādēm Prāgā

Rakstu izcilā garastāvoklī, patīkami pārsteigta atgriezusies no Prāgas laikmetīgās kultūras pasaules. Atmiņā iespiedies, cik tā ir dzīvības pilna – pilsētā ir vairāk nekā divdesmit neatkarīgo mākslas platformu, kurās notiek izrādes (tur notiek arī jaunā teātra festivāls Mala Iventura), kā arī neskaitāmas mākslas galerijas. Tuvās apkārtnes kultūras meku sakarā pierasts domāt par Berlīni, Parīzi, Londonu un Vīni, tāpēc Prāga īpaši savaldzināja ar piedzīvoto notikumu negaidītības aspektu.

Atsvešināts, taču personīgs skatījums

Apvienības PONEC/ POCKETART izrādē “Atcerēšanās terapija” (Treatment of Remembering) trīs dejotājas – Johana Pockova, Sabina Bočkova un Inga Zotova-Mikšina – iedomātā futūristiskā pasaulē izdzīvo terapeitisku atmiņu seansu par dabu, kad tās vairs nav. Strādājot ar šo ekoloģiski sociālo tēmu, kas šobrīd ir ļoti aktuāla, izrādes veidotājām, uzmanīgi un smalki pētot cilvēkus un dabu, izdevies ieraudzīt un ieturēt robežu, izvairoties no pārāk tiešas un klišejiskas konkrētu dabas objektu, parādību “atrādīšanas”. Kustību izrādē daudz kas paliek atvērts skatītāja interpretācijai.

Lai gan izrādes dramaturģiskā sižeta līnija ir pārāk fragmentāra un nolasās neskaidri (ainas varētu mainīt ar vietām, un tas neko daudz nemainītu), dejotājām izdodas izveidot ilūziju par sirreālu realitāti, kas atsvešināti aplūko tagadējo pasauli. Tādā veidā zūd kustību izrādes notikumu tiešums un skaidri iezīmējas atdalītā, vērojošā pozīcija, kuru ieņem gan izpildītājas, gan skatītāji.

[C]Paradoksāli, ka pieeja, kas izvēlēta – caur sabiedrības kopējo, kolektīvo atmiņu, liek arī vērot kustību materiālu, domājot par savām atmiņām un tādējādi panākot personīgāku, individuālāku pieeju.[C2]

Izrādē svarīga loma ir tikpat daudz kustību materiālam, cik skaņai. Lukašam Palānam un Jakubam Štoračam izdevies radīt dabas iedvesmotu, taču jaunu skaņas pasauli – tikpat trauslu un mainīgu kā atmiņas. Izrādes spēcīgākie punkti ir kontrastainas reakcijas ainu pārejās, kur īsais dejotāju attēlotais sižets piepeši maina savu virzienu, kļūstot aizraujošs. Maigs lietus, kas kļūst par zibens pilnu negaisu. Smiekli, kas nemanot sejas mīmīku un ķermeņa kustību pārvērtuši kliedzienā. Un, ja tā padomā, cilvēku emocijas tik strauji mainās, dzīve ir tik negaidītu notikumu pilna, ka smiekli un izmisuma kliedziens patiešām var būt ne pretstati, bet gan tuvu, tuvu stāvošas sajūtas. Jāpiemin arī gaismu mākslinieka Mihala Horāčeka darbs – lai gan šādā teju tukšā baltā kuba skatuvē varētu spēlēt arī kādu citu izrādi, dažās ainās izmantotās krasās toņu pārejas visā zālē tieši gaismām liek kļūt par to galveno varoni.

Izrādes finālā dejotājas ielūkojas skatītāju acīs un dod dažādus norādījumus, piemēram: “Iztēlojies, ka tu elpo.” Un piepeši šī tik parastā darbība – saprotams, ka visu izrādi biju pavadījusi elpojot, – ieguva jaunu vērtību, jo es to pamanīju, apzinājos.

Visu var ieraudzīt kā skaistu, ja skatās ar pietiekami lielu mīlestību. Tiesa gan, mēs parasti tā steidzamies, cerot kaut ko paspēt, izdarīt vai ieraudzīt vairāk, ka aizmirstam un vairs neizkopjam prasmi skatīties. Lai to darītu ar mīlestību, nepieciešama pacietība un darbs arī no paša vērotāja puses.

Kustību prieka svinēšana

Studio Hrdinu izrādē “Tik ilgi, kamēr mēs dejojam” (As Long as We Dance), kas veidota Covid-19 pandēmijas laikā, piedalās dažādas, ļoti atšķirīgas dejotājas, kuras vieno tas, ka viņas ir arī mātes. Režisori Renatu Pjotrovsku šī darba kontekstā interesējusi saspēle, kas rodas starp sievietes kā mātes un sievietes kā dejotājas lomām, īpaši pandēmijas laikā. Vēlme parādīt īstus, dzīvus dokumentālos stāstus, atklājot sarežģīto mākslinieču dzīvē un atgriežoties pie tā, kas viņām liek neapstāties un turpināt dejot.

Salīdzinot ar iepriekšminēto darbu, “Tik ilgi, kamēr mēs dejojam” ir kustību izrāde, kurā izmantots diezgan daudz teksta. Sākumā skatītāji tiek iepazīstināti ar Eliškas Kocianovas video no Zoom sarunām izrādes veidošanas procesā, bet vēlāk katra no dejotājām stāsta par to, kā sācies viņu ceļš dejas pasaulē, par saviem sapņiem, bailēm, pandēmiju – un kā kustība ar to palīdz tikt galā. Piemēram: “Nekad nav īstais laiks, lai kļūtu par māti. Pat tagad. It īpaši tagad, kad viss ir tik neskaidrs. Es kādreiz biju dejotāja, nu, pirms pandēmijas. Tagad esmu divu bērnu māte.”

Scenogrāfe un kostīmu māksliniece Tereza Beranova no kauliem radījusi instalatīvu gaismas objektu – tādu kā iedobobumu vai alu, kas, ņemot vērā izrādes feministisko kontekstu, liek domāt par radīšanu, mātišķo spēku, savā ziņā atsaucoties uz Gistava Kurbē skandalozo 19. gadsimta darbu “Pasaules sākums”, kurā viņš uzdrošinājās attēlot sievietes vulvas tuvplānu, tam dodot šādu nosaukumu.

[C]Dejotāju mati, precīzāk, parūkas kā simbols aizgājušajai pirms-pandēmijas dzīvei, kas neatgriezīsies, izrādes gaitā pazūd, iezīmējot jauno sākumu arī vizuāli.[C2]

No izpildītājām ar savu spēcīgo, enerģisko izpildījuma veidu īpaši izceļas Martina Lacova – pat nesaprotot čehu valodu, viņas izdejotais un izstāstītais monologs īpaši aizkustina, translējot emocijas, ka šķērso arī valodas barjeru, vārdu precīzajam tulkojumam kļūstot otršķirīgam. “Es nezinu. Es jūtu. Mēs jūtam to, kas ir tagad. Mēs esam dzīvi. Tik ilgi, kamēr mēs dejojam.”

Spēks. Tas izrādē parādās dažādās formās – izpildījumā, mūzikā, tēmu izvēlē. Simona Aufreta mūzika ar skaļu ritmiskumu aicina, liek izjust vajadzību dejot. Tā ir fiziski sajūtama. “Es negribēju būt dejotāja, es pat neatceros horeogrāfiju, bet tas nekas, skatītāji tāpat nezina, kā soļiem jāizskatās.”

Darbs ir veidots par pandēmijas laiku, taču Covid-19 darbojas tikai kā katalizators dziļākām problēmām un filosofiskākiem jautājumiem. Jā, ir grūti, ir nesaprotami, varbūt šis ir īpaši grūts gads, bet neviens jau nav apsolījis, ka nākamais būs vieglāks.

Izrādes finālā dejotājas pamazām arvien vairāk tuvojas skatītājiem, ieplūstot starp tiem, dejojot starp skatītāju rindām, un izvēlas kādu, kam sniegt roku, aicinot dejot kopā. It kā sakot gan mums, gan sev – tā, pirmais solis, jā, piecelies, sāc kustību, viss būs labi, un tad viss paliks skaidrāks vai varbūt vismaz priecīgāks, viss būs labi, es apsolu, tikai turpini kustēties, tikai turpini dejot…