Teātra mīlestības lokā

Valmieras teātra aktrise, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere Ruta Birgere ir piedzimusi ziedonī, pašā pavasara plaukumā – 7.  maijā. Šogad ķiršu un ābeļziedu laikā godināsim viņu 90. gadskārtā. Svētkus, kā jau rūdītam „cirka zirgam” nākas, Rutiņa svinēs teātrī, spēlējot izrādē „Gribu, bet baidos”.

Valmieras teātrim viņas sirds pieder kopš tālā 1950. gada, un šobrīd bez Rutas Birgeres līdzdalības šī latviešu teātra vienība nemaz nav iedomājama. Teātris ir simtprocentīgs viņas dzīves piepildījums, pirms dažiem gadiem aktrise atzinās, ka grūti pārciest vasaras atvaļinājuma laiku, jo tas jāpavada bez sava teātra. Ja vien Rutiņai nav jābūt uz skatuves, ieejot teātrī, arvien var viņu sastapt. Pretī nāk skaisti saposusies dāma ar mazliet šķelmīgu skatienu un milzu ieinteresētību visā, kas norisinās skatuves mākslā. Un cik bieži gan Rutiņu var sastapt Rīgas kolēģu jaunākajās izrādēs un operā! Par redzēto viņai vienmēr ir smalkjūtīgs, analītiski pamatots spriedums, šķiet, skatuves pieredze un dzīves skola piešķīrusi kādu īpašu viedumu. Arī spēju cilvēkus un viņu darbus vērtēt ar asu prātu un neviltotu interesi par nākotni.

Rutas Birgeres bagātība nav vērtējama tikai pēc lomu skaita vai nospēlēto izrāžu daudzuma. Tā sakrāta, dziļā un neviltotā uzticībā kalpojot izvēlētajam dzīves ceļam. Viņas tēlojumu raksturo spilgtums un precīza žanra izjūta, apbrīnojama prasme padarīt redzamu tēla iekšējo dzīvi un iekļauties ansamblī, neizceļot sevi, bet veidojot izrādes celtni visiem kopā.

Savu inteliģenci un gara aristokrātismu nenoslēpsi, tas patiesībā ir jubilāres lielais trumpis, kas uzmirdz attiecīgās lomās, kaut vai izputējušās muižnieces Voiņickas tēlā Māras Ķimeles iestudētajā „Tēvocī Vaņā” vai Feliksa Deiča izrādē „Anna Kareņina”, kur Ruta Birgere tēloja grāfieni Vronsku. Kad Oļģerta Krodera „Ķiršu dārza” kulminācijā – balles skatā uznāk Birgeres Baltā dāma un taurenīša vieglumā deklamē franču vārsmas, izrādes darbība iegūst papildu dimensiju – tādu kā sirreālu apjausmu par laikiem, kas pagājuši un nekad vairs neatgriezīsies. Tā, protams, ir režisora iecere – šai skatā ar „sveicienu no senatnes” uzsvērt laika neapturamo plūdumu un sabiedrības mainīšanos un gara pasaules noplicināšanos. Bet Ruta Birgere šo pavisam īso epizodi piepilda ar dzīvu saturu, ļaujot mums ieraudzīt nevienam nevajadzīgas, „senas” personas gadiem pierasto viesību „kroņa numuru”. Un šajā priekšnesumā ir gan projāmslīdošais skaistums, gan baisa apjausma par turpmāko.

Šī prasme ar visu būtni ielieties izrādes veselumā savulaik burtiski satrieca arī izrādē „Idiots”, kad Birgere Rogožina mātes atveidā ar degošu sveci rokā no spēles laukuma pa dzelzs kāpnēm devās līdz šņorbēniņiem un tur, augstu virs skatītāju galvām, vēlreiz apgāja apkārt tumšajai skatuves telpai. Pašaizliedzīga atdevība fiziski grūtam uzdevumam tika veltīta izrādes traģiskās priekšnojautas radīšanai. Iespaidīgi! Neaizmirstami!

Varētu daudz runāt arī par daudzveidīgajām raksturlomām, kurās īpaši skaidri saskatāma aktrises smalkjūtība un mēra sajūta. Arī tajās Rutiņa skatītājiem ļāvusi ieraudzīt Ievas meitu spēku un vājības, par tām klusi pasmaidot, nekad ne skaļi izsmejot.

Vislielākā bagātība, kas sakrāta garajos darba gados, ir kolēģu un līdzcilvēku mīlestība. Tā ir gluži vai sataustāma lielajās ansambļa izrādēs, kā „Raudupietē” vai „Šveikā”, kur uz skatuves ir vairāku paaudžu aktieri. Viņu uzmanība, koleģialitāte Rutu Birgeri ietver īpaši ciešā lokā. Esmu novērojusi, ka Valmieras teātrī Rutiņu mīl itin visi. Kopā ar viņu ir interesanti strādāt, ir saistoši parunāt par dzīvi un par mākslu.

Ruta Birgere savā teātrī un savā tautā ir aktiera stājas un profesionālās pašcieņas paraugs. Viena no retajām, kas mūsdienās teātrim kalpo, nevis tajā tikai strādā.

Ar ziediem un pateicības vārdiem par darbu mūža garumā aizritēs dzimšanas diena kolēģu un cienītāju pulkā. No skatuves Ruta Birgere mums atgādinās, cik svarīgi ir kopt sevī garīgu možumu un labvēlību, dzīvot līdzi visam, kas notiek teātrī un ārpus tā. Mums atliek noliekt galvu bagāta un skaista mūža priekšā.

Vēsturisks attēls – pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigas. Ap Valmieras teātra celtni vēl žogs, bet pie plakāta divas brīnišķīgas aktrises Ruta Birgere un Ņina Leimane kopā ar šo rindu autori