Starp traģisko un komisko

Saruna ar Latvijas Nacionālā teātra aktrisi Maiju Doveiku

“Ja esi godīgs, skatītājs to atpazīst sevī, un tad mēs vienu brīdi tajā tumšajā zālē ejam kopā,” nosaka aktrise Maija Doveika. Sēžot teātra grimētavā, dzirdami dažādi trokšņi no ielas un no mēģinājuma zāles, taču tas viss paliek fonā. Aktrise tik dziļi un aizrauti stāsta par savu profesiju, ka atminos visas tās reizes, kad, sēžot skatītāju rindās, esmu noskatījies uz Gīnu, Emmu, Antigoni un citiem Doveikas atveidotajiem tēliem. Un pārņem tieši tāda pati sajūta – aktrise pieturas pie sava moto. Viņa ir patiesa.

Vēsā oktobra otrdienā tiekos ar vienu no zināmākajām un populārākajām latviešu aktrisēm. Vairākkārtīgi nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai, dažādu apbalvojumu laureāte, iekļauta arī Silvijas Radzobes grāmatā “100 izcili Latvijas aktieri”. Doveikas lomu bagāža ir tik bagāta, ka ir teju neiespējami izcelt labākās – katrai lomai, šķiet, aktrise pieiet ar pedantisku uzmanību. To apliecina pati, sakot: “Atrast to cilvēka traģēdiju, skumjo stāstu un būt viņam līdzjūtīgam… tas ir vesels ceļš, kuru joprojām eju.” Runājam par teātri, ticību, skaistā un neglītā attiecībām uz skatuves.

Kā ir sākusies jaunā sezona?

Kad ienācu teātrī sezonas oficiālajā sākumā – 1. augustā –, ejot gar rekvizītu telpām, šķita, ka uz galda ieraudzīšu “Skroderdienu” pankūkas. Tik ļoti man bija sajūta, ka vasaras nav bijis (smejas). Sezonu sāku tūlīt pēc Jāņiem ar seriāla “Tunelis” ceturto sezonu, kurā ir 12 sērijas, pietiekami liela loma (Džeina “GO3” oriģinālseriālā “Tunelis” – J.J.). Bija daudz jānofilmē, un tas bija jāiespiež jūlijā.

Paralēli bija pirmā tikšanās mūsu “Ilgu tramvaja” (viens no Nacionālā teātra sezonas jauniestudējumiem, kurā aktrise spēlēs Blanšu, rež. Pēteris Krilovs – J.J.) komandai. Mēs esam tāds aizvietojošs elements kādiem nerealizētiem plāniem šajā sezonā. Tikāmies Ķimales muižā – starp apzināti vieglu nolaistību un kaut ko ļoti modernu. Man likās, ka tā ļoti atbilst stāstam par skaisto sapni jeb zaudēto“Belle Reve” (muiža, kas minēta Tenesija Viljamsa lugā “Ilgu tramvajs”; “Belle Reve” tulkojumā – “skaistā muiža”  – J.J.).

Bija arī personiski izaicinājumi, kā Teātra dienas koncerts (“Nemaz nesmejies”; rež. Pauls Timrots, 2024 – J.J.). Es laužos un mokos ar dziedāšanu, jo pati sevi visu laiku nosēdinu nedziedātāju ložā. Tomēr tas ir jādara. Man tā ir ar augstu stresa koeficientu saistīta lieta. Kad tas ir izdarīts, jūtos tik atvieglota, ka to nevar vārdos izstāstīt. Tad jau sākās sezona un “Cilvēki laivās” pie Ineses Mičules.

Alberts Bels ilgi negribēja, lai viņa darbus iestudē uz skatuves, un “Cilvēki laivās” ir viens no retajiem Bela stāsta dramatizējumiem. Kādas ir sajūtas, spēlējot šajā darbā?

(Pēc ilgāka klusuma.) Es atradu savu vietu šajā darbā. Bieži vien ir tā: pat ja nepiekrītu autora dzīves kredo, tad tik un tā varu atrast savu vietu. Ir reti gadījumi, kad neatrodu un saprotu, ka nav jāiet kopā ar autoru. Šeit bija manas pārdomas par latviešu tautu. Arī mūžīgais jautājums kristietības kontekstā par latvieti kā nelabojamu pagānu; par to, kā šis cilvēks nemainās… viņš ir fatālists, jo tik ļoti sapinies savā tumsā, ka nevar tikt ārā. Un tas visur atspoguļojas. Viņš var sēdēt un deldēt baznīcas beņķi, var spiest viņam skaitīt tēvreizi, bet viņš ir neticīgs. Bels par to runā citādi, es uz to skatos šādi.

Tad tavs un autora sadursmes punkts bija ticības jautājums?

Viennozīmīgi. Uzskatu, ka no tā veidojas viss. Cilvēks var sevi uzskatīt par tālu esošu no fundamentālajām bāzes tēmām, bet tās kā dziļas saknes caurstrāvo visu. Cilvēks vienmēr ir ticīgs, tikai kam?

Ko tu kā aktrise dari, kad autora vēstījums nesakrīt ar tavu redzējumu?

Pienāk laiks katra kristīga aktiera dzīvē, kad tu nonāc pie ticības jautājuma. Tad sākas konflikts starp to un tavu profesiju. Vienā brīdī sapratu, ka šī ir mana profesija; tā man ir iedota, un to darījis Dievs. Tad nonācu pie jautājuma, kā runāt par lietām, kas tiešā veidā nesakrīt ar manu iekšējo pārliecību? Katrs gadījums ir konkrēts, bet viena no būtiskajām niansēm ir, ka esmu aicināta runāt patiesību.

Kā aktrise vai kā cilvēks?

To nevar nodalīt. Mans teātra pedagogs Kārlis Auškāps teica: “Uz skatuves jau tikai mazliet vairāk redzams tas, kas tu patiesībā esi.” Sapratu, ka ir jārunā vienkārši patiesība. No kā sastāv cilvēks? Ir ļoti viegli notiesāt kādu, sakot: “Ai, viņš tāds padumjāks; šis vispār kāds fanātiķis; šis ir tāds nožēlojams cilvēciņš…” Bet atrast to cilvēka traģēdiju, skumjo stāstu un būt viņam līdzjūtīgam… tas ir vesels ceļš, ko joprojām eju.

Esmu izbaudījusi uz savas ādas tādu Dieva norāšanu, kad ieņemu tiesājošu pozu. Esmu jutusi, ka eju kaut kur, bet Dievs ar mani kopā neiet. Tā atdalīšanās no Dieva ir drausmīga sajūta. Tāpēc svarīgi ir nemelot; nerādīt drausmīgo kā kaut ko skaistu – un otrādi. Bet arī to nenosodīt. Vienkārši atklāt pēc būtības.  

Es vienmēr lūdzu Dievam gudrību par savām lomām. Lūdzu vadību, jo taisīt lomu ir vesels detektīvs. Ir kādi doti elementi, un tie ir jāsaliek kopā maksimāli īsti un ar cieņu pret cilvēku.

Tad visos tēlos centies atrast to sapratnes elementu?

Jā. Man kaut kur ir jāsatiekas un jāsarunājas ar šo tēlu. Atzīšos, ka karjeras laikā ir bijis dažādi. Ir cilvēki, uz kuriem no sirds aizmugurējā kambara tomēr esmu skatījusies šķībi. Vienreiz viena kritiķe tā arī komentēja: “Ja Maijai ir pa ceļam ar šo tēlu, tad tas ir acīmredzams. Ja nav – to arī var just.”

Tas ir saistīts ar cilvēka augšanu. Man ir daudz tēmu, par kurām negribētu runāt. Man nav tādas gudrības un līdz ar to autoritātes. Pašai varbūt arī būtu, bet ir piekabināts šis tēls, un pēkšņi nezinu, ko ar to darīt. Bet tas ir uzdevums – lauzties cauri tam mūžamežam.

Tu sāki runāt par savu karjeru. Kuras no līdz šim spēlētajām lomām tev ir bijušas sirdij vistuvākās, un kuras varbūt nav līdz galam izdevies aptvert?

(Rāda uz sienu.) Skatos te uz fotogrāfijām. Daudzas ir aiznestas, un palikusi tikai viena, kas man ir ārkārtīgi mīļa – Emma no izrādes “Cilvēki, lietas un vietas” (aktrise par lomu tika nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai kā “Gada aktrise”; rež. Valters Sīlis, 2017 – J.J.). Man tādu ir daudz. Ja uzskatu to par veiksmi, tad ir kāds iemesls, vai ne?

Antigone (aktrise par lomu tika nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai kā “Gada aktrise”; izrāde saņēma “Grand Prix” balvu; rež. Elmārs Seņkovs, 2015 – J.J.) man joprojām ir mīļa. Ir grūti šo izrādi spēlēt, jo zinu, kādai ellei būs jāiet cauri to trīs stundu laikā… Kā lai to pasaka – tu ej kā uz nokaušanu… Bet tas gandarījums par šo izrādi – to nevar izteikt. Tā superintīmā atmosfēra, jo zāle ir maziņa un katru cilvēku redzam sejā…

[C]Manuprāt, tā ir teātra jēga – runāt no sirds uz sirdi par dziļo, apslēpto, mūžīgo, uzvarām, zaudējumiem… tieši šajā darbā to izjūtu ekstrēmi.[C2]

Arkadina man ir mīļa loma (Irina Arkadina izrādē “Kaija”, aktrise par lomu tika nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai kā “Gada aktrise”; rež. Elmārs Seņkovs, 2016 – J.J.). Man izdevās apvienot čehovisko varoni ar spilgtu raksturu. Man tas tā patika, jo ar raksturiem ir tā – ja precīzi to atrodi, tas ar inerci tavā vietā atbild uz dažu labu neatbildamu jautājumu izrādē (smejas).

Man ļoti mīļa bija Ļena no “Kā kļūt slavenai” pie Gaļinas Poliščukas (“Teātra observatorija”; aktrise par lomu izrādē 2009. gadā tika nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai kā “Gada aktrise” – J.J.). Tur bija kaut kas par bērnību. Par manu un mūsu visu – to padomju bērnu bērnību. Tā arī bija saulaina. Cilvēkam saulaina ir praktiski jebkura bērnība, un to ne saulaino viņš aizmirst un reizēm pat visu dzīvi neatceras (smaida).

Gīna no “Mežapīles” man bija mīļa (aktrise par lomu saņēmusi “Spēlmaņu nakts” balvu kā “Gada aktrise otrajā plānā”; rež. Elmārs Seņkovs, 2016 – J.J.). Man tiešām kaut kā to noslēpumaino, skandināviski auksto un tālo, to tumsu, kas tev ir bagāžā un ko neviens nenojauš, izdevās sajust. Jā, es izbaudīju to izrādi.

Indra Roga taisīja iestudējumu “Migla” (2014). Vai tas bija veiksmīgs vai neveiksmīgs – to nevaru spriest, bet man tā bija mīļa izrāde. Spēlēju Ermelindu Ruisu (pauze). Es tur norāvu sev jumtu. Un reāli to izbaudīju. Tur varēju spēlēt hiberbolizētu tēlu. Kad atrodi spilgtu tēlu, tas ir tik jautrs pasākums.

Tā otra jautājuma daļa ir sāpīga. Zini, kad neizdodas, skatītājs to varbūt reizēm tā nepamana, bet tas paliek un pārjautā – kas bija par iemeslu? Tā bija Mazbērzu māte izrādē “Trīne” (rež. Elmārs Seņkovs, 2017 – J.J.), Džozianna “Cilvēkā, kas smejas” (rež. Rēzija Kalniņa, 2015 – J.J.). Par šiem diviem man joprojām ir jautājumi.

Ir vēl neskaitāmi jautājumi par to, ko darīju studiju gados, un par daudzām lomām Dailes teātrī… Vienkārši – kas tas bija? Reizēm kaut kas pašā saknē ir tik nepareizs… Vienkārši uzliec tēlu uz nepareizajām… gludajām sliedēm. Atceros – Baiba Broka vienreiz teica, ka tas ir kā paņemt pirmo ideju un pedalizēt to līdz bezgalībai. Bet pirmās idejas nav tās labākās. Tās ir jāatmet un jāņem tas, kas pēkšņi ir paradoksāls. Kas ir interesants un kur veidojas konflikti. Tad kļūst interesanti pašam un skatītājam.

Vienmēr ir interesantāk meklēt konfliktu nekā…

…būt ar harmonisku plūdumu? Tas ir mānīgs un tikai sākotnēji sola veiksmi. Bet ilgtermiņā tas nav interesants, jo kā mēs skatāmies izrādi? Redzam uz skatuves daudz cilvēku un domājam: “Ā, tas ir tas… redz, kāds interesants pieteikums, bet tas arī viss – ejam tālāk. Ko tas dara? Bet ko tas tur muģī, kas viņam aiz ādas? Un tagad viņš pēkšņi šāds, bet kāds tad viņš īsti ir? Paskatīšos vēl vienu ainu…” Un tu viņam sāc sekot līdzi. Tas paradokss piesien mūsu aci.

Vai ar tādu pašu loģiku var pieiet raksturlomām?

Tieši raksturos to visātrāk var atrast. Raksturs ir lieta, ko vairāk darām nevis kā “es dotajos apstākļos”, bet kā “viņš/viņa”. Var jau baigi muldēt manā profesijā – ka neko nedari caur “es”, bet daudzi, sevišķi kino, izdara caur “es”. Bet “viņš/viņa”…reizēm, skatoties no malas, ļoti skaidri var ieraudzīt pretrunas un konfliktu. Sevī to bieži vien neredz. Manuprāt, cilvēks vispār ir auto-akls. Viņš sevī ar tādām grūtībām kaut ko ierauga… Tas ir Dieva brīnums, ja cilvēks vispār sevī saskata kādas būtiskas nepilnības.

Tu esi viena no tām aktrisēm, kas redzama gan lielos un dramatiskos tēlos, gan raksturlomās. Kas tev patīk labāk – veidot dziļās lomas vai raksturtēlus?

Kad biju nospēlējusi vairākas sezonas “Ugunsgrēkā” (TV3 seriāls, kurā aktrise atveidoja Elizabetes Ziemeles lomu – J.J.) , atnācu uz Nacionālo teātri, lūdzu šeit darbu un teicu, ka varu spēlēt jebkādu lomu – gopņikus, vecus, jaunus, vīriešus, sievietes, tikai ne romantisko varoni. Piegāju tam matemātiski. Rēķināju katru nākamo lomu tā, lai būtu kaut kur tālu no iepriekšējās. Citā zonā, ar citiem noteikumiem un raksturu.

Tad bija laiks, kad Antigonei sekoja vesela čupa ar dramatiskām lomām. Vienu brīdi tas bija labi, jo varēju trenēt savus muskuļus un apliecināt, ka varu to. Pienāca brīdis, kad dramatiskais vairs nebija interesents. Zvanīju Ojāram Rubenim un teicu: “Ojār, kā tev šķiet, vai es varētu pateikt, ka kādu brīdi nespēlēšu dramatiskās lomas?” Sapratu, ka ir lietas, kuras varu izdarīt, un jutu, ka sāk ost pēc štampiem – es to negribu, un man tas liekas vienkārši drausmīgi. Toreiz dabūju no Ojāra iekšā (smejas). Viņš teica: “Nē, tā ir tava niša. Nemaz nav tik daudz to aktrišu, kas labi darbojas šajā nišā.” Tad viņš sauca konkrētus uzvārdus no konkrētiem teātriem un teica: “Tas arī ir viss!” Man tā kā aizliedza, un sapratu, ka būs kaut kā jālavierē.

[C]Raksturi, komiskais, traģikomiskais, kas, manuprāt, ir visinteresantākais, man joprojām ir tāds saldais ēdiens.[C2]

Tas laikam ir par tā brīža noslogojumu. Man patīk, kur apvienojas. Tāpēc, ka vienu cilvēku var paņemt un ielikt konkrētā gaismā, un viņš būs smieklīgs, bet tu vari viņu ielikt kādā citā starmetī, un viņš būs traģisks. Jautājums ir, ko tu izcel un kuri akcenti viņā tevi interesē visvairāk. Man ļoti patīk neglītais uz skatuves. Bija laiks, kad nebija nevienas skaistās lomas. Bija tikai tādas, kur vienai nošļukušas zeķubikses un biezas brilles. Viena ir nopuņķojusies no sākuma līdz beigām. Trešā ir vēl veca un greiza. Vienā lomā līmējām uz sejas silikonu un ko tik vēl ne… Es tā šķobījos, ka dabūju tādas krunkas sejā. Vajadzētu kādu izdienas pensiju aktrisēm, visu to emociju vagu dēļ viņu sejās (smejas).

Pieminēji iepriekš Antigoni. Izrāde tiek spēlēta jau gandrīz 10 gadus. Vai šajā laikā mainījusies tava varone?

Ir. Nesen skatījos reklāmas rullīti, un tur ir mazs mirklītis no izrādes, kuru vispār tā vairs nespēlēju. Antigone ir mainījusies no tādas iecirtības un paštaisnības uz cilvēku, kurš nespēj rīkoties citādāk. Pat saprotot, ka visiem tā būtu mierīgāk un labāk. Tā ir būtiska nianse, kas maina izrādes sajūtu.

Vai joprojām kaut ko kā aktrise meklē Antigones tēlā?

(Uzreiz.) Jā! Katru izrādi ir jāatbild uz noteiktiem jautājumiem: kas ir laime man? Kas ir laime, par ko runā citi? Kas ir dzīves noteicošie likumi? Antīkie darbi visi runā tālāk par dzīvību, par nāvi. Tad ir jautājums, vai ir kāds iemesls, kura dēļ atteikties no dzīves? Vai teikt: “Ja man tādēļ ir jāpārkāpj šim slieksnim, tad laikam tā ir jādara.” Tā ir nenormāla tēma, tāpēc, ka cilvēka izdzīvošanas instinkts ir tik spēcīgs, ka tas ir neiespējami. Tomēr ir brīži, kad tas kļūst iespējams. Tieši šos brīžus šķetinām Antigonē.

Vai tēlu vispār var kādreiz līdz galam iepazīt?

Ja esi tēlu līdz galam iepazinis, tad ir baigi garlaicīgi (smaida). Tad tikai atliek cerēt, ka to izrādi retāk spēlēs, aizmirsīsi, un tad atkal no jauna kaut ko varēsi uzzināt.

Martā paredzēta pirmizrāde “Ilgu tramvajam”. Pirms daudziem gadiem esi jau spēlējusi šajā lugā, atveidojot Stellu (“Teātra observatorijas” iestudējumā; rež. Gaļina Poliščuka, 2008 – J.J.). Tavuprāt, tas palīdzēs, strādājot pie Blanšas lomas, vai traucēs?

Tas var tikai palīdzēt. Droši vien pienāks brīdis, kad nāksies atdot prom kaut ko no tā, ko zinu vai saprotu. Tas varētu būt grūtāk, bet lai būtu. Ir jāiet jauns izpētes ceļš.

Man ir šausmīgi bail no tā darba, jo Stenlijs un Blanša teātrī skaitās tandēms Nr.1. Pat vairāk nekā Romeo un Džuljeta. Ir daudz lomu, kuras gribētu spēlēt, bet tāda sapņu… tā ir Blanša. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa ir tik sarežģīta (smejas). Jau pirmais dialogs, kur viņa satiek māsu un – teikšu vienkāršiem vārdiem – atreferē, kas ir noticis šajā laikā, ir tāds, kurā ir tik daudz tēmu, un visas ir sāpīgas, asiņainas un neizsakāmi jaudīgas. Kā to izdarīt? Nezinu. Atceros, pie Gaļinas Poliščukas bija vairākas Stellas un Blanšas; nabaga Stenlijs gan bija viens pats (aktieris Andris Bulis – J.J.). Skatījos, kā Rēzija Kalniņa un Karīna Tatarinova spēlē Blanšu, un domāju: “Mammīt mīļo, tur tiešām ir jāstāv ar neatliekamās palīdzības mašīnu pie teātra aizmugurējām durvīm un jāgaida, vai izrāde labi beigsies.” (Smejas.)

Blanša ir tava galvenā sapņu loma, tad kā juties, kad uzzināji, ka to spēlēsi, un kā jūties tagad, pirms vēl sākušies mēģinājumi?

Atzīšos, ka pati lielā mērā radīju šo situāciju, jo šoreiz bija tā, ka jutu, ka kāds no augšas ved pie tā un liek visam tā notikt. Ja es būtu viena, kura pedalizē, ka darbam jābūt, tad varbūt tā nebūtu. Teātra vadība, man nezinot, bija cilājusi šo nosaukumu, un es jutu tādu īpašu stimulu celt gaismā šo sapni. Parunāt ar vienu, ar otru. Pēteris Krilovs smējās, kad viņu uzrunāju šai lietai, un teica, ka viņam domas arī pēdējā laikā saistījušās tieši pie “Ilgu tramvaja” kā pie darba, kuru vēl varētu uztaisīt. Un tā, trim vienībām saslēdzoties kopā, tas sāka kļūt par realitāti. Nemaz nerunājot, ka jau daudz kolēģiem maisīju prātu ar savu “Ilgu tramvaju”, kurš ko varētu spēlēt, kā mēs to varētu darīt, un tā tālāk (smejas).

[C]Nezinu, kur es nonākšu martā, tāpēc tagad negribu neko diži teikt,  bet man liekas, ka frāzē, ko Blanša pašās beigās saka – ka es vienmēr esmu bijusi atkarīga no svešinieku laipnības… ir koncentrēti pateikts par [Tenesija Viljamsa] darbu un tieši Blanšu.[C2]

Mēģinājumi vēl nav sākušies, bet vai esi domājusi, kas ir vēstījums, kuru tu gribētu nodot caur Blanšu?

Vēl nezinu. Tur varētu būt ļoti daudz kas. (Ilgi skatās tālumā un domā.) Manā dzīvē un aktrises karjerā ir tā: ir kāds kristāliskais piesitiens. Kaut kas dievišķs. Ir tādi skaidrības mirkļi par situācijām, atbildēm. Tas ir tas, kas ir jāgaida. Tam jāļauj notikt, un tas ir jāpiedzīvo. Arī par šo darbu. Tam jāļauj dzīvot. Mums ir jāsanāk kopā, jāsāk lasīt un vienam otrā klausīties un vienkārši jāļauj procesam notikt. Jo rezultātā veidosies akcenti, atbildes un atklāsmes. Kas būs galvenais – to mēs vēl redzēsim.