Skatuves ceļos

Lieldienu izdarībām sekojošajā nedēļā piedzīvotais rosina domāt par to, cik dažādi un reizumis neizdibināmi mēdz būt skatuves ceļi. Gan tiem, kuriem “viss vēl priekšā”, gan tiem, kam krietna daļa padarīta darba jau aiz muguras. Šķita, ka kāds radošais gars apsīcis, bet izrādās, ka ārpus “pielaulātā” teātra tas spēj atdzīvoties un no jauna pārsteigt. Tāpat kā vērienīgais vairāku mākslas skolu kopdarbs mūziklā “Mana skaistā lēdija” nedēļas izskaņā.

19. aprīlis. Daugavpils teātra viesizrāde “Iemīlējās muļķis muļķītē” Nacionālajā teātrī kļuva par nedēļas pārsteigumu gan režijas veikuma, gan aktiermeistarības aspektā. Tā jau ir – neko īpaši negaidot, parasti atgadās kas tiešām vērā ņemams. Dž. Dž. Džilindžers patlaban radošu piepildījumu, izskatās, arvien biežāk rod uz citu teātru skatuvēm, piemēram, Liepājā vai Daugavpilī, palikdams uzticīgs savam stilistiskajam rokrakstam, taču ar mazāku devu apnikuma, klišeju un trokšņa. Izrādes dramaturģiskais materiāls – Vācijā mītošā krievu dramaturga Sergeja Rubes luga “Džuljeta” – vēsta par nevienam nevajadzīgu, naivu un mazliet neirotisku meiteni un caurkritušu burvju mākslinieku, kas vazājas pa Krievijas provincēm ar rutinētiem šoviem, regulāri izkrāpdams kādam skatītājam naudasmaku gan aiz garlaicības, gan tīri savu ikdienas tēriņu segšanai. Un, lai gan izrādes nosaukums liek domāt par mīlas līniju, izrādes stāsts ir drīzāk eksistenciāli skaudrs vēstījums par vientulību, kurā iezīmējas arī režisoram tuvais intelektuālais humors (piemēram, atsauces uz Federiko Fellīni filmu “Kabīrijas naktis” un Džuljetu Mazīnu, kuras vārds dots titulvaronei).

Izrādes kodols ir Daugavpils teātra jaunā aktrise Zanda Mankopa (šo vārdu vērts iegaumēt!) Džuljetas lomā un Andris Bulis kā burvju mākslinieks Rahmanovs. Zanda Mankopa pārsteidz ar plastisku, krāsainu, intonācijām bagātu aktierspēli ļoti sarežģītā tēlā, bet režisora risks attaisnojas ar uzviju. Andra Buļa atveidotais varonis zināmā mērā (vismaz pašreflektējošajā masu izklaidētāja ampluā) kļūst par režisora ironisku alter ego, un tas piešķir izrādei papildu emocionālo lādiņu. Ciniski distancētais skats komplektā ar paralēlo sadzīvisko jociņu un komisko situāciju līniju šoreiz nedominē, bet drīzāk kalpo par ietvaru izmisuma kliedzienam pēc dzīves jēgas, kuram kā atbalss trausli atbild aiz līdzcietības maskas paslēpusies neatbildēta mīlestība. Pārējie aktieri veido burvīgu raksturtēlu galeriju. Spilgtākie ir Mihails Abramovs kolorītajās dzērāja-deģenerāta un Vidusāzijas izcelsmes bandīta lomās un Maija Korkliša padzīvojušās nimfomānes-Dzelzceļnieku kultūras nama vadītājas Emmas Georgijevnas tēlā, par kuras muzikālo vadmotīvu Džilindžers izvēlējies Verkas Serdjučkas “Vse budet horosho!”, atgādinot Jevgeņija Petrosjana TV šova “Greizais spogulis” paradoksu teātri. Publika gan spurdz, gan notrauc pa asarai. Zīmīgi saskatās epizodē, kad dakteris slimnīcā paņem naudaszīmi no Rahmanova banknošu žūksnīša un nevērīgi norāda: “Kasītē, kasītē!” Bet mazliet šķībi dziedātā Džuljetas dziesmiņa par lidošanu skan galvā vēl kādu laiciņu pēc izrādes, radot negaidīti smeldzīgu pēcgaršu.

21. aprīlis. Latvijas Nacionāla orķestra Kinokoncerts ar Žana Epsteina mēmo šausmu filmu “Ašeru nama gals” (1928, filmas tapšanā piedalījies arī toreiz jaunais Luiss Bunjuels) un Ainara Rubiķa veidotu mūzikas kolāžu, kurā izmantoti Kloda Debisī, Morisa Ravēla, Artura Onegēra un Dariusa Mijo skaņdarbi. Tapiera lomā – Latvijas Nacionālais Simfoniskais orķestris, kas koncerta pirmajā daļā atskaņoja Jura Karlsona “Jāzepa vīzijas”, kuras izaugušas no savulaik leģendārajai Dailes teātra izrādei “Jāzeps un viņa brāļi” sacerētajām tēmām pirms vairāk nekā 30 gadiem. Svaigi, austrumnieciski un mūsdienīgi, ar Daumanta Kalniņa neakadēmisko vokalīzi kā pievienoto vērtību.

Otrā daļa ir eksperiments, kurā mēģināts sintezēt divas mākslas – mūziku un kino, turklāt netradicionālā veidā, proti, atlasot pazīstamu skaņdarbu fragmentus un mēģinot tos pielāgot izteiksmīgajam vizuālajam materiālam. Lai arī muzikālais izpildījums pārliecina un uzrunā, neatstāj sajūta, ka Epsteina filma un skaņu “celiņš” tomēr ir divas dažādas pasaules, kuru krustošanās nebūt nav obligāta. Mūzikas piekārtošana filmas dramaturģijai šoreiz vedusi ilustratīvisma dūkstī, nepanākot kino un mūzikas sintēzi kopīgā, nedalāmā mākslas realitātē.

22. aprīlis. Pusdienlaikā kopā ar bērniem Latvijas amatierteātru izrāžu maratonā Dailes teātrī noskatāmies Liepājas jauniešu teātra studijas izrādi “Kur ir mana mamma?”. Visas biļetes uz visām amatierteātru skates izrādēm divu dienu garumā ir “pārdotas” – tās varēja dabūt, izņemot bezmaksas ieejas kartes “Biļešu paradīzes” kasēs, jo ar to palīdzību tiek kontrolēts skatītāju skaits. Amatierteātris vispār ir savdabīga parādība Latvijas kultūrtelpā – robežsituācija starp radošu pašizpausmi un profesionālu mākslu, nereti pat izaicinot pēdējo. Liepājas jaunieši Jura Ločmeļa vadībā iestudējuši jauku pastāstiņu par cālēnu, kas, tikko no olas izšķīlies, pamazām iepazīst pasauli un, meklējot mammu, uzzina arī, kas ir briesmas, viltus un bailes. Sākumā mulsina aktieru pārspīlētā runāšana “bērnišķīgās” balstiņās (tipisks pieaugušo stereotips par komunikāciju ar bērniem), taču, aktieriem pamazām mainot dažādas lomas un maskas, balsu modulācija iegūst konceptuālu jēgu un kļūst par neaizvietojamu instrumentu tēla atpazīšanai. Mazliet nesapratu, kādēļ izrāde paredzēta bērniem tikai no sešu gadu vecuma, bet var jau būt, ka tas vairāk saistīts ar mazuļu nesalīdzināmi augstāko potenciālu aktieru uzmanības novēršanā no galvenā un apkārtējo traucēšanā ar saviem iespaidiem.

Vakarā dodos uz Lielo Ģildi mazliet pasekot topošo mākslinieku skatuves ceļiem. Vairāku mākslas skolu sadarbībā šopavasar tapis vērienīgs mūzikla “Mana skaistā lēdija” koncertuzvedums, kurā piedalās Rīgas Doma Kora skolas audzēkņi, mūziķi no Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas, dejotāji no Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studenti un mācībspēki. Priecē fakts, ka mākslinieciski šis projekts ir daudz vairāk par “Ziemassvētku ludziņu” radiem un draugiem, bet pilnvērtīgs muzikāli dramatisks priekšnesums topošu profesionāļu sniegumā un brīnišķīgs paraugs pozitīvai un radošai sadarbībai starp vairākām kultūrizglītības iestādēm. Mūzikls par spīti šķietamajam “vieglumam” ir gana sarežģīts skatuves mākslas žanrs ar visai augstām prasībām pret iesaistītajiem māksliniekiem, sevišķi dziedātājiem, kam parasti jāizmanto mikrofoni un vēl arī jādejo, metot izaicinājumu elpas pārvaldībai. Jaunieši – Katrīna Paula Felsberga (Elīza), Niks Freimanis (Higinss), Patriks Kārlis Stepe (Pikerings), kā arī pārējie iestudējuma dalībnieki lieliski tiek galā gan ar režisora Jura Joneļa uzdevumiem, gan lampu drudzi, dzied un spēlē azartiski un atdevīgi. Diriģents Reinis Lapa meistarīgi savieno kupēto partitūru veselumā.

Tādi tie skatuves ceļi – reizēm gari un līkločaini, dubļaini un bedraini, reizēm slideni, bet allaž vilinoši un pārsteigumu pilni. Un izredzēti tie, kas pa tiem staigā.