Septembra burtnīca III

Šī bija emocionāli sarežģīta nedēļa, jo bija jādomā par to, ko skatītājs gaida no teātra un ko teātris tīri objektīvi bieži vien nevar piepildīt – katrs taču uz vienu un to pašu skatās atšķirīgi. Jāiemācās uz lietām skatīties vieglāk.

17.09. Alla Sokolova. “Farjatjeva fantāzijas” Jaunajā Rīgas teātrī, režisors Gatis Šmits.

Pirms vairāk nekā 40 gadiem, Brežņeva valdīšanas laikā sarakstītā luga mēģina rādīt provincē iestigušu cilvēku klusās alkas pēc laimes. Iestudēt šo lugu šodien var režisors, kurš skaidri zina, ko ar to pateikt. Gata Šmita iestudējums ir tik rāmi plūstošs, tik ļoti režisors uzticas, ka luga iznesīs, ka, īpaši otrajā cēlienā, rodas sajūta, ka laiks apstājas. Lieliski aktieri, ansamblī no pieciem trīs ir viesmākslinieki, kuri spēlē profesionāli un ieinteresēti, bet zāles bezgaisā bezcerīgi smok skatītāji, kuriem ir par maz ar parafrāzi par Čehovu, kam tomēr totāli trūkst sprieguma, kas piesaistītu pilnu uzmanību skatuvei. Turklāt Rūdolfa Baltiņa dekorācija ar diezgan nejēdzīgo videoprojekciju logu vēl jo vairāk pastiprina pieticības sajūtu. Plašāk par šo izrādi esmu solījies rakstīt “Dienas” pielikumam “KDi”, tāpēc šeit tikai pateikšu vienu secinājumu. Internetā atrodama 1979. gadā uzņemtā Iļjas Averbaha filma ar Marinu Ņejolovu un Andreju Mironovu galvenajās lomās. Pat nelielu fragmentu noskatīšanās daudz ko saliek savās vietās, atbildot uz jautājumu, kas aizkustināja cilvēkus tad un kas notiek tagad. Gatis Šmits izrādes sākumā liek Artūram Skrastiņam un Baibai Brokai bezmaz deklamēt, paspilgtinot nespēju atklāt patiesās jūtas, bet līdz ar to galvenie varoņi kļūst klišejiski un, neskatoties uz to, ka spēlē lieliski aktieri, skatītājs paliek vienaldzīgs. Filmā daudz kas ir pustoņos, pusčukstos, tuvplānu skatienos, un tur šī postčehoviskā noskaņa jūtama niansētāk. Toties man ļoti patīk tas, ko mātes lomā dara Lāsma Kugrēna, strādājot precīzā komēdijas atslēgā.

18.09. Ēriks Emanuels Šmits. “Oskars un Rozā dāma” Dailes teātrī, režisors Viesturs Meikšāns.

Izrāde, kas mani negaidīti iedzen teju depresijā. Tas, ko uz skatuves dara Rēzija Kalniņa, ir pamatojams ar nevēlēšanos ļaut stāstam par maza zēna dzīves pēdējām dienām izplūst asarainībā. Taču rezultāts visam tam, ko aktrise uz skatuves dara, ir tāds, ka es kā skatītājs aizveros ciet jau no pirmās frāzes. Starp mani un spēles laukumu izveidojas siena, kas izrādes laikā tikai apaug ar dzelkšņiem. Stāsts pats par sevi nevar neaizkustināt, bet atslēga, kādā to risina Viesturs Meikšāns un Rēzija Kalniņa – šķietami stāstot jokus, lai caur tiem izietu uz drāmu –, ir pareizi izdomāta, bet pārspīlēti realizēta. Sēžot pirmajā rindā pa vidu, sajūtu sevī sen neizjustu vēlēšanos piecelties un iziet laukā izrādes vidū. Es palieku, bet pēc izrādes man vēl vairākas dienas jādomā, kāpēc mana nesatikšanās ar šo darbu ir tik sakāpināta. Citi kolēģi, pat ja par iestudējumu nav sajūsmā, nav arī agresīvā nepatikā. Un man par to ir jādomā, jādomā un jādomā. 

19.09. Žila Masnē opera “Manona” Lietuvas Nacionālajā operas un baleta teātrī, režisors Vinsents Busārs.

Brauciens uz Viļņu izvēršas emocionāli pacilājošs – saulainā atvasaras diena, kārtējie svētki, pat īsti nezinu, kādi, bet ar gadatirgu, dziesmām un dejām, smaidoši cilvēki. Saku “kārtējie svētki”, jo šogad, ierodoties Viļņā, vienmēr nejauši trāpu vai nu uz ielu mūzikas festivālu, folkloras festivālu, vai kādām citām publiskām aktivitātēm. Tādas reizes, kad pilsētas ielās nav publisku pasākumu, šogad man nav bijis. No smaidošiem lietuviešu jauniešiem nopērku svilpaunieku. Varēšu vīterot.

Žila Masnē operas “Manona” otrā pirmizrāde ir gandrīz izpārdota. Izrādes plakātā redzama uz jumta kores balansējoša sieviete, un aina, kurā uz skatuves notiek kas līdzīgs, kļūst par vienu no iestudējuma kulminācijas punktiem. Scenogrāfs Vinsents Lemērs izveidojis nemainīgu dekorāciju ar sienu, kuras augšējā mala ir slīpa – vajadzības gadījumā tā var būt iela vai jumts, veidojot divlīmeņu spēles laukumu. Tieši uz šīs malas otrajā cēlienā balansē dziedošā Manona – soliste Viktorija Miškūnaite. Balansē pārgalvīgi, met lejā stāvošajā pūlī savas kurpes, bet beigās ar balonu saišķi nolaižas uz “ielas”. Protams, dziedātāja ir iestiprināta trosē, bet to no attāluma nevar saskatīt, un efekts ir pārliecinošs. Kopumā iestudējums ir izveidots ar profesionāļa roku, bet tas ir emocionāli neitrāls. Dekorācijas elementi – baltā siena un spoguļu grīda, kurā atspīd gan mēbeles, gan cilvēki, – rada interesantu vizuālo tēlu, taču to var novērtēt skatītāji no balkoniem. Veiksmīgs gaismu mākslinieka Ļeva Kleina darbs no pāris krēsliem uzbur ēnaini noslēpumainu baznīcas atmosfēru. Toties beigās skatuve grimst pilnīgā tumsā, un tikai priekšplānā izgaismotas divas figūras – mirstošā Manona un nelaimīgais de Grijē. Tā kā mūsu Nacionālā opera un balets joprojām rāda Džakomo Pučīni “Manonu Lesko”, ir vērts salīdzināt, jo no viena literārā darba izveidotās operas diezgan būtiski atšķiras libreta līmenī.

20.09. Niks Dīrs. “Frankenšteins” Dailes teātrī, režisore Laura Groza-Ķibere.

Izrādes pirmajā cēlienā piedzīvoju ko tādu, kas manā intensīvajā skatītāja pieredzē nav gadījies ļoti sen. Kāds pāris izrādes laikā skaļi komentē uz skatuves notiekošo, dzer no palielas plastmasas pudeles un jūtas absolūti atraisīti. Man tuvāk sēdošais vīrietis sagriežas krēslā šķērseniski, lai varētu ērtāk dudināt pie savas līdznācējas auss, un jūtas apmēram kā mājās pie televizora. Uz aizrādījumu par skaļo sarunāšanos vīrietis nevērīgi atbild: “Tā nav jūsu darīšana.” Bet tā ir gan mana darīšana, jo mani šie komentāri ļoti traucē. Starpbrīdī atklājas, ka ne mani vienu. Tālāks konflikts izpaliek, jo pāris uz otro cēlienu zālē neatgriežas.

Izrāde ir nenoliedzams apstiprinājums Lauras Grozas-Ķiberes inscenētājas talantam. Vērienīgs Mārtiņa Vilkārša izveidots vizuālais tēls, efektīga Kārļa Auzāna mūzika, veiksmīgi iesaistīts zēnu koris, Lienes Gravas veidotā kustību partitūra neatstāj šaubas, ka radīts profesionāls mākslas darbs. Šaubu nav arī par Daiņa Grūbes nu jau kārtējo veiksmi radības lomā, radot šausminošu, bet arī aizkustinošu tēlu. Tas, kā pietrūkst, ir paša Frankenšteina, kaut Gints Andžāns spēlē ar pilnu amplitūdu. Iespējams, pašā dramaturģiskajā materiālā ir iekodēta titulvaroņa aizvirzīšanās otrajā plānā, bet vismaz pašlaik divcīņā starp zinātnieku un viņa radīto būtni zinātnieks zaudē. Savukārt lugas teksti, kas ielikti Radības mutē, brīžiem skan pārspīlēti intelektuāli.

Septembris pamazām ripo uz izskaņu. Šīs nedēļas plānā divas jaunas izrādes Nacionālajā teātrī, Rainis un Aspazija Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī, kā arī divas pirmizrādes bērniem.