REDAKCIJAS SLEJA: Par mākslu un uzticēšanos

Līdz ar postdramatiskā teātra ēru izrādes skatīšanās kļuvusi par aktīvu darbību – nereti par galarezultātu svarīgāks ir pats process. No tā, cik atsaucīgi, līdzdarboties gatavi būs skatītāji, ir atkarīgs, vai izrāde kļūs par mākslinieku un publikas kopīgu piedzīvojumu – spēli un/vai platformu sarunai, diskusijai, provokācijai. Pārdomas par uzticēšanos mākslā, konkrēti – mākslinieku un skatītāju starpā, raisījās pēc tam, kad divas dienas pēc kārtas pabiju teātra projektos, kas, lai arī neuzspiež, patiesībā pat neaicina uz nekādu aktīvu līdzdalību,  prasa no publikas krietni vairāk – spēju uzticēties.

8. aprīlī Ģertrūdes ielas teātrī ar izrādi “Klusēšana par izvēlēto tēmu”[1] viesojās krievu režisors Vsevolods Ļisovskis un aktrise Alena Starostina. Abi mākslinieki darbojas Krievijas nevalstiskajos teātros un mākslas platformās[2], kas balstītas interesē par postdramatiskā un avangarda teātra metodēm un dažādiem eksperimentiem. Uzstādījums gana vienkāršs, bet konceptuāls: Ļisovskis izrādes sākumā aktrisei un publikai dara zināmu paša izvēlēto tēmu, par ko tālāk publika klusēs, aktrise to uzraksta uz tāfeles, nosēžas skatītāju priekšā, tālāk – stundu ilga klusēšana.

Lai arī interaktīvās sadarbības princips Latvijas teātrī nu jau ir gana ierasts un regulārie teātra skatītāji, vismaz izvēloties konkrētu mākslinieku darbus, rēķinās, ka izrādē no viņiem var tikt sagaidīta kāda iesaiste, pamatā publika vairāk vai mazāk tomēr atbilst izslavētajam baltiešu intravertumam. Kāds jūtas neērti jau tāpēc vien, ka aktieris izveido ciešāku acu kontaktu, cits sāk nodurt acis, kad mākslinieki pārkāpj skatuves un skatītāju zāles neredzamo robežu un dodas viņa virzienā ar kādu jautājumu. Ir arī tādi, kas gatavi izteikt savu viedokli, tomēr mēģinās izvairīties, ja aktieris, pasarg die’s, liks pamest ērto krēslu. Es šobrīd absolūti nenosodu – lielākoties esmu viena no viņiem. Tāpēc “Klusēšana par izvēlēto tēmu” liekas pat ideāla izrāde mūsu publikai – visa pamatā latviskā dzīvesziņa par “klusēšanas zeltu”, iespēja neaiztiktam mierīgi pasēdēt savā nodabā, pārmaiņus skatoties uz harismātisko aktrisi Alenu Starostinu un savu kurpju purngaliem.

Pirms izrādes, šķita, esmu gatava visam, ko mākslinieku uzstādījums varētu inspirēt, – neveiklībai, garlaicībai, e-pastu un sociālo tīklu skrollēšanai telefonos, labi – paši drosmīgākie skatītāji varētu sačukstēties, pārkāpjot galveno izrādes noteikumu, vai demonstratīvi pamest zāli. Tomēr iestudējums Rīgā izvēršas negaidīti aktīvs un skaļš. Iespējams, to inspirē Ļisovska dotais neprecīzais izrādes instrukcijas formulējums –  skatītāji aicināti justies ērti un brīvi, ievērojot tikai divus noteikumus: nedrīkst runāt un nedrīkst veidot fizisku kontaktu ar aktrisi. Iespējams, to provocē režisora šajā reizē izvēlētā klusēšanas tēma: “Vai viss ir saprotams?”

Pēc tam, kad uz tāfeles latviešu un krievu valodā tiek uzrakstīts šis teikums, zālē notiek viss iespējamais un neiespējamais, tikai ne klusums. Ir tādi, kas vien pamet savu vietu, lai iekārtotos ērtāk, – apgultos uz grīdas vai apsēstos uz skatuves malas, tā redzot ne tikai aktrisi, bet arī pārējos skatītājus. Bet tad pamazām publika atraisās arvien vairāk un vairāk, izrādi izmantojot par platformu uzstāties pašiem. Uz tāfeles parādās gan mākslas darbam visai nievājoša frāze “Karalis ir kails!”, gan variācijas par klusēšanai izvēlēto tēmu – “Nekas nav saprotams!”, “Viss ir saprotams!”, “Turpiniet klusēt!”, utt. Ir skatītāji, kas, izspēlē vien pašiem saprotamas etīdes, dziļdomīgi pārvietojoties pa zāli, tiek pārvietoti nedaudzie zālē atrodamie priekšmeti, virināti logi, mesti kūleņi. Šķiet – katrs trešais no auditorijas sevī sajutis ja ne provokatīvās performatores Marinas Abramovičas iemiesošanos, tad vismaz dadaistu un futūristu garu, kas savulaik dažādās šķietami neloģiskās, bet gana asprātīgās akcijās mēģināja sapurināt, viņuprāt, iesīkstējušo sabiedrību.

Pēc piedzīvotā man un tādiem pašiem skatītājiem, kas bija iecerējuši stundu paklusēt, radās virkne jautājumu. Kāpēc kādam šķiet, ka viņš pārējiem varētu būt interesantāks par aktrisi Alenu Starostinu? Ko šie skatītāji tādā veidā iegūst? Vai tas ir mēģinājums protestēt pret, viņuprāt, nejēdzīgo izrādes uzstādījumu un pseido-mākslu vai tikai garlaicības kliedēšana? Pirms izrādes publiskajā sarunā ar Vsevolodu Ļisovski skatītāji taujā: cik svarīgi ir domāt tieši par doto tēmu, vai aktrise tajā brīdī domā par šo tēmu, kā mēs varam zināt, vai viņa domā par šo tēmu, u.tml. Režisors atbild nenopietni un ar smaidu. Ne izvēlētās tēmas, ne pati klusēšana nav sociāls vai politisks akts. Principā vienalga – domājam par to, kas uzrakstīts uz tāfeles, vai nenomazgātajiem traukiem mājās.

[C]Laikam jau tik ļoti esam pieraduši, ka māksla prasa iedziļināšanos, aktīvu domāšanu, saspringtu jēgas meklēšanu, ka brīdī, kad piedāvā vienkārši paklusēt, kaut kas mūsu pieņēmumos par mākslu eksplodē.[C2]

Kāda skatītāja izrādes izskaņā aktrisi tuvplānā sāk fotografēt ar telefonu. Lai arī Alena Starostina atrodas uz skatuves un pati to izvēlējusies, man tā šķiet rupja iejaukšanās mākslinieces privātajā telpā un necieņa, bet, iespējams, tas saistīts ar patērētājsabiedrības likumiem. Skatītājs, kurš samaksājis par biļeti, vēlas arī saņemt ko pretī, un klusējoša aktrise viņam nešķiet iztērētās naudas vērta. Mana kolēģe savukārt min, ka daļa skatītāju baidās no stundas piespiedu klusuma, jo visdrīzāk nāksies padomāt arī par ko tādu, no kā straujajā ritmā izdodas izvairīties. Jebkurā gadījumā – tas viss ir par uzticēšanos. Vai esam gatavi uzticēties māksliniekam un viņa piedāvātajiem spēles noteikumiem vai tomēr iecirtīgi spurosimies pretī?

Izrāde savā vienkāršībā ir ģeniāla, jo spoguļoja daudz interesanta un negaidīta. Droši vien tas, ka mani šāds iznākums nokaitināja, kaut ko pasaka arī par manas pašas spēju pieņemt teātri tādu, kāds tas ir. Arī cerētā klusēšana galu galā bijis vien mans pieņēmums par gaidāmo. 

Ļisovskis savu māksliniecisko metodi raksturo kā atteikšanos no kāda standarta izrādes elementa. Šajā reizē tā ir aktiera runa, klusumam atklājoties kā spilgtam izteiksmes līdzeklim. Režisors uzskata, ka tā galvenā darbība no skatuves tiek pārnesta uz skatītāju apziņu, kurš arī izlemj – ir šī māksla vai nav. Rīgā viena no skatītājām, droši vien apšaubot “Klusēšanu par izvēlēto tēmu” kā teātra izrādi, uz tāfeles retoriski ironiski uzraksta: “Kāpēc meiteni uz skatuves saucam par aktrisi, bet onkuli – par režisoru?” Lai nu kā – šis “onkulis” tikko saņēmis “Zelta maskas” balvu nominācijā “Eksperiments”. Tālāk izlemjam katrs pats – ir šī izrāde vai nav, ir kāds cilvēks mākslinieka vārda cienīgs vai nav. Visa pamatā ir uzticēšanās un ļaušanās mākslinieka redzējumam. Skaidrs, ka uzticoties var ne tikai iegūt, bet tikpat bieži arī krietni aplauzties, bet dažkārt tādas aplaušanās kļūst par interesantāko pieredzi.

Cita veida pārsteigums man ir pieredze Lienas Šmukstes tobrīd topošās izrādes “Grāmata zīme”[3] mēģinājumā. Lai arī formulējums “sajūtu teātris” manai racionālajai dzīves uztverei sākotnēji šķiet aizdomīgs, bet acu aizsiešana liek iztēloties tikai dažādus neveiklus notiekošā scenārijus, šī ir viena no relaksējošākajām teātra pieredzēm. Māksliniekiem izdevies atrast gana mierīgu, neuzbrūkošu formu, kā darbināt skatītāju maņas ārpus redzes, iegūstot arī manu skatītājas uzticību. Iespējams, tas saistīts arī ar konkrēto mākslinieku kolektīvu. Kas zina, vai tikpat nosvērti un mierīgi ļautos sajūtu teātrim, piemēram, Džilindžera versijā, nebaidoties attapties, ietērptai plastmasas augstpapēžu kurpēs un sintētiskā parūkā, vai dejas iestudējumā, riskējot nonākt dejotāja lomā. Fobijas, protams, katram savas.

Video no izrādes “Klusēšana par izvēlēto tēmu” ar aktieri Alekseju Judņikovu 2015. gadā.