Pandēmijas dienasgrāmata: Ludmila Roziņa

Pandēmijas dienasgrāmata: Ludmila Roziņa

30. marts

Pirmdiena. No rīta feisbukā atnāk atgādinājums, ka šodien paredzēta Vlada Nastavševa izrāde “Te sākas nakts”. Atceros, kā priecājos par biļeti, kuru paspēju nopirkt pirmizrādes dienā, bet pēc divām minūtēm viss jau bija izpārdots. Biju gatava gaidīt teju trīs mēnešus – gandrīz tikpat ilgi, cik magnētisko rezonansi, lai redzētu izrādi par mīlestību, kas atkāpjas no visām normām, un Igoru Šelegovski bez krekla. Plāni mainās.

Iespējams, pandēmiju un izolāciju pagarinās līdz vasarai. Tas nozīmē, ka teātra sezona šogad jau ir neformāli beigusies, lai gan dažos teātros mēģinājumi notiek attālināti caur video zvaniem. Pārceltās pirmizrādes pārcels arī nākamās sezonas plānus. Dzīve ar nobīdi. Mūsu “Buratino. Kauja par Leļļu teātri” mēģinājumi latviešu trupā tika atcelti, pirmizrādi piedzīvoja tikai krievu versija – ļoti žēl, jo viss smalkais humors bija mērķēts tieši uz latviešu auditoriju. Un arī nenopelnīto honorāru bijām jau sākuši tērēt. Neražiņa.  

Izolāciju pavadām kopā, sānu pie sāna. Eksistenciālie strīdi sāk atgādināt Dērbiju, tikai mēs vairs neesam mazi un naivi wannabe mākslinieciņi, tāpēc arī strīdu grodums ir kļuvis dziļāks. Pēc septiņiem gadiem attiecībās, kopš satikās jaunais, topošais režisors un dramaturģe, kas neko neraksta, ir pagājis laiciņš. Viesturs tagad kļuvis par drāmas terapeitu un strādā psihiatriskajā slimnīcā ar šizofrēnijas un depresijas pacientiem, es savukārt joprojām rakstu nedaudz, toties esmu aizrāvusies ar krosfitu un izvēlos mazohistiski ciest sporta zālē, cilājot dzelžus un taisot pietupienus – gandarījums ir milzīgs. Prieku rada bioķīmija galvā, kas rodas no intensitātes un slodzes. Pavadot tik daudz laika kopā, sākam spēlēt teātri dzīvē – tāda jūtu amplitūda, tādas emocijas, tāda dzīve! Lorka atpūšas. “Kāpēc tu raudi, ja griez gurķus, nevis sīpolus?”

Jāatzīst, ka izolācijas laikā ir grūti koncentrēties un atrast fokusu, lai lasītu grāmatas vai skatītos filmas, nerunājot par to, ka teātra izrādes ierakstos nespēju izbaudīt un noskatīties vispār –  satikšanās vienkārši nenotiek. Cepu kūkas, kārtoju māju, vingroju.

Ko es gaidu – beigas vai galu? Tad jau redzēs.

31. marts

Otrdiena. Viestura vecmāmiņu nogādā slimnīcā ar insultu, taču uz vīrusa fona citas slimības un nāves neeksistē. “90 gadi, tas jau ok”, bet katram sava vecmāmiņa ir vienīgā. Paraudam kopā.

Dienas spilgtākais notikums – Viestura ideja izvākties no Rīgas un dzīvokļa. SS.lv viņš atrod lētu variantu Salacgrīvā bez mēbelēm un veļas mašīnas, toties ar divām istabām un jūru pie sāna. Rīgas dzīvokļa īres nauda ir neadekvāta šī brīža ienākumiem, darbi ir atcelti. Ja pandēmiju pagarinās vēl uz pāris mēnešiem, kāda starpība, kurās sienās izolēties. Tomēr visā nenoteiktajā eksistences formā – darbs, skola, dzīve, nākotne, māksla, ienākumi un tā tālāk – mājas, šķiet, ir vienīgā drošā saliņa, pie kuras pieturēties. Pārvākšanās varētu būt ātra, nesāpīga – sapakot maisos grāmatas un istabas augus, izmest lieko un uz priekšu… Kas mani šeit tur? Nekas. Neviens. Bet gribētos, lai kāds pasaka: “Paliec, mums tevis pietrūks!” Labi, Salacgrīva nav nekāda Kamčatka, tepat vien ir.

1. aprīlis

Šodien manā plānā nav jokot, dzīve pati izskatās pēc viena trekna joka, tāpēc spontāni nolemju piedzerties – nopērku un izdzeru sidriņu un vēlāk lēni malkoju mazo banānu liķiera pudelīti, ko atvedu no Kanāriju salām pirms gada. Pudelīte no tiem laikiem, kad vēl varējām ceļot. Šorīt izceļojamies apkārt zemeslodei, neizkāpjot ārā no gultas – griežam globusu un viens otru. Tagad tikai tā.

Radās kārtējā diskusija par pareizumu un normalitāti – kas nosaka normas un to, kas ir normāls? Likuma un soda sistēma ir skaidra, bet par to normālību gribas vairāk padomāt. Vai tad mākslinieki nav tie, kas nāk ar netradicionālām idejām un risinājumiem, lieto narkotikas un vienkārši iet pret straumi? Jā, esi prātīgs un atbildīgs, bet šoreiz tiešām nav neviena viedokļa vai heštaga, kas teiktu “nesēdi mājās”. Kur ir vēl kāds viedoklis, kas atšķiras no masas? Cilvēki baidās tikt apmētāti ar sapuvušiem tomātiem interneta komentāros. Šis nav pamudinājums, tikai novērojums. Demokrātiskā valstī darbojas iebiedēšanas ziņu politika – mums mēģina izraisīt vainas sajūtu par notiekošo, vainas sajūta par to, ka iepērcies par daudz, vainas sajūta, ka izgāji svaigā gaisā, vainas sajūta par to un par šito. Par pārkāpumiem piespriež sodu “līdz pieciem tūkstošiem eiro” – nevis motivē ar praņiku, bet biedē ar pletni, turklāt sabiedrību aicina ziņot un sūdzēties par kaimiņiem un visiem “nepareizajiem”. Tas viss kaut ko ļoti atgādina. Bet par to rakstīs nākotnes pētnieki.

 

“Pandēmijas dienasgrāmata” dokumentē to, kā mūsu sabiedrība jūtas situācijā, kad ir tik daudz nezināmā, kad esam spiesti izolēties un laiku pavadīt savos mājokļos vairāk nekā jebkad iepriekš. Taču vairāk par visu šī projekta mērķis ir radīt kopības sajūtu, jo kaut arī katrs savās četrās sienās, tomēr esam vienā laivā.