Paļaujies un ej

17. decembris. Viss sākas ar Kristas Burānes aicinājumu Feisbukā: “Čau! 17.12. plkst. 13:30 varbūt gribi uz “Robežām”? Mēs priecātos.” 

Zinu tikvien, ka acis būs aizsietas un pavadonis dos visus norādījumus. Patiesībā ir bail: vedot suni staigāt, esmu pamežģījusi kāju, un iztēle zīmē bēdīgas ainas, kā kāpšu ārā no trolejbusa, nokāpšu garām un tā tālāk. Pa ceļam jāieskrien darbā, Gaismas pilī, kā pie sestdienas transports iet pēc nosacīta saraksta, un prātā šaudās gļēvas domas par nokavēšanos un attaisnotu dezertēšanu. Bet piebraucu tieši minūti pirms noteiktā laika, bēgšana nav izdevusies.

Melnā maska, ko lieto gulēt ejot, patiesībā ļauj mazītiņu strīpiņu sev pie kājām redzēt, un to izmantoju, kāpjot ārā no trolejbusa. Bet vairāk arī ne. Vienkārt, tāpēc, ka spēlei jābūt godīgai, otrkārt – kad jau, tad jau – jāpamēģina, kā jūtas neredzīgs cilvēks. Sākums ir neprātīga bezpalīdzība: tu iekāp trolejbusā un apmēram zini, kā izvietoti sēdekļi, bet pēkšņi nav ne mazākās nojausmas, kā tajos iesēsties. Un nekāda priekšstata par braukšanas virzienu. Bet pavadone tur cieši, balss ir noteikta un mierpilna, un kādā brīdī es pat saprotu, ka varu turēt galvu taisni – nav ko blenzt zemē, ja tikpat tur neko neredzu. Mani brīdina par katru nelīdzenumu, slieksnīti un pakāpieniem, galā tiekam. Psiholoģiski visgrūtāk ir kāpt lejup – liekas, ka priekšā ir bezdibenis. Nu, dzīve ir dažādu baiļu pārvarēšana. Klaustrofobiski maziņi lifti. Kāpnes, ar tām ir vieglāk – katrā laidienā deviņi pakāpieni, skaiti, un viss.

Katru reizi pretī pastiepjas siltas rokas un saņem manējās, lai vestu pie krēsla. Tas ir pirmais pārsteigums – cik patīkami siltas ir rokas. Sākumā trīs stāsti notiek turpat kāpņu telpā. 

Sagadīšanās pēc pats pirmais ir par Liepāju tieši tajos gados, kad tur dzīvoju. Stāstītāja gājusi Kristīgajā bērnudārzā, turpat, kur mans jaunākais bērns. No tā brīža man jau ir bilde. Eju kopā ar stāstītāju pa Liepāju, apmēram varu iedomāties arī viņas trīsdaļīgo māju ar dzērāju galu, kur mitis Koļa, viņas draugs. Mamma viņai devusi sviestmaizes, ko apēst “štābiņā”. Man arī rokā ieliek siermaizīti, ļoti garšīgi tā kost pa gabaliņam, sēdēt, klausīties. Pēc tam puika ievietots bērnu namā, bet stāstītājas ģimene pārcēlusies uz Rīgu. Pēc vairākiem gadiem viņa, iespējams, uz mirkli Jūrmalas parkā pie strūklakas saskatījusies ar kādu, kas varētu būt Koļa.

Otro stāsta puisis, piemin dažus gadus, aši izskaitļoju, ka viņš varētu būt manu meitu vecumā. Deviņdesmito sākums tiešām bija grūts laiks, to es arī atceros. Viņš stāsta – pareizāk sakot, visi savus stāstus lasa – par sava tēva nāvi: karstā vasaras dienā viņš sabrucis, ejot laukos uz autobusu. Viņš kritis tā, ka, paceļot galvu, vienas acs vietā bijusi pienene. Vīrietis stāsta, un tu saproti, kāpēc tev ir aizsietas acis. Tādas lietas grūti pateikt pat sev pašam, kur nu vēl otram: par puikas domām, ka nevajadzētu taču dziedāt, skrienot pēc palīgiem, bet viņš pie sevis dziedājis – un turpat kāpņu telpā nodungo man melodiju, laikam pašsacerētu, tajā brīdī es to pat varētu atkārtot; par to, ka vajadzētu taču just kaut ko pavisam citu, bet atmiņa atstājusi “nepareizās” izjūtas. Par vainas sajūtu joprojām, kaut arī prāts saka, ka neko tur sešgadīgs puika nebūtu varējis mainīt. Tas ir īss un mierīgs stāsts, bet jutekļu saasinājumā gandrīz taustāms ir tas “zāģis”, kas joprojām viņā darbojas un nelaiž vaļā. Saku “paldies”, viņš atbild – “paldies jums”. Varbūt tiešām viņam šī izstāstīšana pavisam svešam, neredzošam cilvēkam palīdzēs.

Trešo stāstu atceros ar lielām grūtībām. Tas ir jaunas – tāda likās balss – arhitektes stāsts par dzīvošanu šajā Purvciema Ķīnas mūra mājā, pieklusinot estētisko jūtu protestus, par mēģinājumu sarīkot iedzīvotājiem kopīgus pasākumus, kas pagaidām palikuši pusratā – viņi nespēj pieņemt, ka kaut kas tiek dots par brīvu. Uzmanīgu dara sievietes leksika – mana profesija tomēr ir precīzs vārds! – un viegli pāri stāvošā attieksme. Tajā ir kaut kas no nevalstisko organizāciju aktīvistu iepriekšpieņemtajiem glītajiem modeļiem, kas salūst, saskaroties ar to, ka “dzīvē viss ir savādāk”, kā dziesmiņā teikts. Tāda labā griba bez empātijas spējām. 

Ceturto stāstu es noklausos dzīvokļa hallē vai gaitenī. Meitene stāsta par ķīmijas studijām, par eksāmenu, kurā vajadzējis sintezēt esteri, iedod rokā mazu pudelīti – viela smaržo pēc bumbieriem. Stāsts ir dīvaini amizants – par netaisnīgi ieliktu atzīmi eksāmenā, nebūtiskas, kā viņai liekas, kļūdas dēļ; par aizraušanos ar teātri, viņa strādājot JRT garderobē un skatoties izrādes, analizējot tās. Tagad pabeigšot ķīmiķus, viņu tā kā interesētu teātra kritika, bet to jau varot darīt bez mācīšanās (es gandrīz aizrijos, mēģinot apslāpēt smieklus), tā ka, visticamāk, viņa būs skolotāja. Man ir tiesības uzdot vienu jautājumu. Pavaicāju, vai visi esteri ir smaržīgi – tā man palicis atmiņā no skolas gadiem, kad ķīmiju mācīja izcils skolotājs Uldis Egle. Patiesībā te vajadzētu būt stāstam par viņu, jo, ostīdama to esteri, es vairāk domāju par Egli, par viņa iemīļoto teicienu, ka skola neiemāca neko, izņemot mācīties, atminējos, kā mēs organiskās ķīmijas stundās no saitēm un atomu bumbuļiem “sintezējām” jaunas vielas. Tik vērtīgi ir tie skolotāji, kurus atceries uz mūžu. Un meitene jau arī, cerams, pieaugs un sapratīs, ka taisnība mēdz būt arī citiem.

Jūs mani noteikti sapratīsiet, saka sieviete un ved mani istabā. Šis ir stāsts par bērna slimību, kas sākusies no vienkāršas saaukstēšanās. Par reanimāciju, sirds vājumu, par rozīņu novārījumu, ko vajadzējis dot dzert, un smagām hormonu zālēm, no kurām puisītim uzaugušas ūsas un Brežņeva uzacis. Nu jau viņš pats ir pusmūža cilvēks, bet mātes stāstā atkal dzirdu to sirdsapziņas “zāģi” – par nakti, kad bērni atstāti vieni, jo vecāki aizgājuši svinēt vārda dienu. Kādā brīdī viņa vairs nevar palasīt. Ja redzētu, es saņemtu viņas roku, bet varbūt šajā tuvumā iedarbojas kādi citi jutekļi, jo pēc brīža viņa saka “paldies” un turpina lasīt. Tas ir ļoti ciešs vienādu jūtu un domu mirklis. Ļoti.

Ar sesto stāstu ir pavisam savādi. Mani ved dziļi dzīvoklī, un vedēja nav pati stāstītāja. Viņai vajadzētu būt ap astoņdesmit. Jo 1950. gadā kā četrpadsmitgadīgs bērns viņa apcietināta, pratināta un izsūtīta. Viņa stāsta par utu pilnajām bizēm, par Mordoviju, par jauno skaisto izmeklētāju, kas sitis viņas galvu pret sienu. Sieviete stāsta ļoti emocionāli, un tas dara mani piesardzīgu. Protams, cilvēki ir dažādi, bet nevaru iedomāties, ka Kroders vai Valentīna Freimane, teiksim, stāstot par Ziemeļiem vai slēpšanos, to darītu tik ļoti bez distances, it kā tas būtu noticis vakar. Vai jums ir kādi jautājumi, stāstītāja prasa. Vai viņa zina, par ko apcietināta? Par ģimnāzijā uzzīmētu Staļina karikatūru, sieviete atbild. Bet patiesībā tas bijis tikai iegansts, lai iznīcinātu inteliģences bērnus – viņas tēvs bijis ievērojams dzejnieks, tajā brīdī jau pats apcietināts. Ne gribēts, ne gaidīts, manī ieslēdzas kāds stopsignāls vai varbūt vienkārši profesionālais kretīnisms. Tas ir tieši tāpat kā teātrī – smejas vai raud tikai vienā rampas pusē, neiedomājami reti – abās. Kaut kas mani notur pieklājīgas intereses distancē.

Septītais stāsts ir par spītību. Par jaunas krievu meitenes nevēlēšanos saņemt nepilsoņa pasi ar ierakstu alien – kā no filmām par NLO un atnācējiem. Viņa iedod paturēt savas pirmās Latvijas pilsoņa pases vāciņu. Viņai tagad varētu būt ap četrdesmit, valoda ir skaidra, bez akcenta. Ļoti mierīgi viņa atceras par savām emocijām, savu pusaudzes dumpi, un tas ir lielā kontrastā ar iepriekšējo stāstu. Laikam manī ir kāda emocionāla vai nacionāla novirze, bet es daudz spēcīgāk sajūtu to, ko viņa stāsta par savu vecāku šoku, pamostoties svešā valstī. Bet galvenais, kas mani pārsteidz, – šis ir pirmais stāsts par uzvaru. Par spītību un sava mērķa sasniegšanu.

Astotajā mani ievada vīrs ar vieglu krievu akcentu valodā. Kad esmu nosēdināta, viņš saka – stāsts būs krieviski. Viņam ir ļoti patīkama balss, kuras tembrs, pārejot uz krievu valodu, pēkšņi mainās – it kā manā priekšā būtu cits cilvēks. Tas ir aizraujošs stāsts par pasažieru kuģiem uz gaisa spilvena, kas astoņdesmitajos gados kursēja starp Rīgu un Sāremā salu, par vētru un atgriešanos ostā, cieši sekojot vilnim – ja kuģis būs ātrāks, atdursies trīsmetrīgā ūdens sienā, ja par lēnu – nākamais vilnis aprīs. Aptaustu jūrnieka formas uzpleci un jūtos tā, it kā būtu tajā satrakotajā jūrā ar viļņiem, kas nevis uzplūst noteiktā ritmā (es paprasīju), bet pārklājas, plūstot no dažādiem virzieniem. Pēdējais teikums – viņš esot sasprindzinājumā nograuzis atloku formas tērpa žaketei. Uz manu jautājumu vīrs atbild atkal latviski, novēl priecīgus svētkus un ieliek saujā mazliet siltu konfekti, tā laikam bijusi kabatā. Tā izrādās garšīgā, piparotā Ziemassvētku konfekte.

Savu pavadoni Antoniju, ar kuru bija tik viegli sastrādāties, tā arī neieraugu. Viņa aizved mani uz beigu punktu, apsēju paņem jau kāds cits. Diena aizgājusi, ir pavisam tumšs. Tikai tagad novērtēju, cik uzmanīgi mani vedusi Antonija, jo patiesībā garās paneļmājas pagalms ir dubļu jūra, pa kuru nu peros pati, izvairīdamās no mašīnām un skrituļotājiem. Eju uz pieturu un jūtos tiešām pārbīdījusi kādu robežu sevī. Reti esmu kādam tā uzticējusies kā Antonijai. Tā vienkārši, bez priekšzināšanām par cilvēku, neredzot viņu, paļāvusies. Tāpat vairākas reizes ļāvusies mirklīgai, bet ļoti ciešai tuvībai ar otru būtni, no kuras pieejama tikai balss, un tā, izrādās, var tik daudz pateikt par cilvēku.

Un vēl es prātoju, kāpēc latviešu stāsti bija par zaudējumu: pat tas, kurā bērns palika dzīvs, bija par mātes vainas apziņu. Pat arhitektes drusku oficiālais stāsts bija par to, kā šeit nav un pagaidām nebūs. Tikai divi pēdējie bija par uzvaru. Vienā gadījumā, izglābjot daudzas dzīvības, otrā – tikai personiski sev pierādot, ka mērķis ir sasniedzams. Ko būtu stāstījusi es pilnīgi svešam cilvēkam, kas mani neredz un kura balsti dzirdu tik, cik sasveicinoties un paldies pasakot? Bīstos, ka tās būtu atmiņas par kaut ko sāpīgu, neizteiktu, nepasakāmu. Man nav vajadzības dalīties uzvarā, kaut vai pašai pār sevi? Man nav priecīgu stāstu? Man nav atbildes.

Pagalmā laikam visi jau pieraduši pie cilvēkiem ar acu apsējiem un pavadoņiem. Antonija apstiprina: jā, bijuši arī mēģinājumi, tie, kas te dzīvo, visu zina. Garāmejot izdzirdu pāris komentējošu vārdu krieviski. Tikai viens puisis pajautā, kas tā par spēli, bet mums nav laika atbildēt – acīmredzot visam ir savs stingrs grafiks, mana pavadone tikai nosaka – izrāde. Un šis ir vienīgais brīdis, kad nevaru piekrist. Tā nav izrāde kaut vai tāpēc, ka es nemaz neredzētu to, ko man rāda. Kaut kad pirms gadiem divdesmit parādījās jēdziens hepenings, un tas man liekas visprecīzākais vārds, jo viss patiešām notiek ar mani. Pirms diviem gadiem Nomadu festivālā tāds bija arī pasākums Valmieras bibliotēkā, sēžot ar austiņām galvā, klausoties instrukcijās un lasot priekšā nolikto grāmatu. Krista Burāne, man liekas, ļoti mērķtiecīgi bīda teātra (vai drīzāk skatītāja) iekšējās robežas, paplašina jutekliskās uztveres lauku. Ļoti vērtīgi, vienmēr esmu uzskatījusi, ka teātris ir māksla jutekļiem, ne tikai intelektam. 

Tik jocīgi ir teikt “uz redzēšanos” cilvēkiem, kas nemaz nav redzēti. Man paliek sīki salocīta lapiņa ar daudzu stāstu varoņu bildītēm. Nav ne jausmas, kuri varētu būt manējie. Gaidot trolejbusu, apēdu konfekti.