Nulles punkts

Kaut ko es mēneša laikā šī bloga sakarā esmu sapratis. Rakstīšana ir kaitinoši grūta lieta, īpaši, ja dota pilnīga izteiksmes brīvība – raksti, ko gribi. Tā vienmēr – ja neļauj izteikties, tad gribas paklaigāt. Pēkšņi ļauj publiski paklaigāt – uzreiz pašcenzūra ieslēdzas un visas tās svarīgās, izsakāmās domas vairs nemaz nav tik svarīgas un izsakāmas neliekas. Plaukstas svīst un enter ķeras. (Jūs, kuri ikdienā nodarbojaties ar rakstīšanu, – visu cieņu.) Turklāt te nevar uzlikt ‘friends-only’ režīmu.

Varbūt esmu pieradis un sadzīvojis ar to, ka mans darbs prasa ne tik daudz pašam veidot savu viedokli, kā piemērot citu viedokļus un domas sev, pieņemt tos par savējiem, un no skatuves dēļiem tas pielīp arī dzīvē. Varbūt vienkārši sezona iet uz beigām un tas ir parasts nogurums slinkums, nezinu. Aizvakar teātris.zip izrādes „Pūt, vējiņi!” sarunu ieraksta laikā ilgi klusēju, kamēr kolēģi erudīti mētāja ar Raini saistītus faktus, bet beigās neapdomīgi izspļāvu, ka Raiņa gads ir tikai pusē, bet man jau viņa ir par daudz. Tik ļauni jau es, protams, nedomāju, un Rainis ir normāls džeks, vienkārši pat labākos draugus reizēm satikt katru dienu visās malās ir apnicīgi. Bet nu šitā par Raini pateikt… varbūt vajadzēja papūlēties savu viedokli labāk noformulēt. Vai paklusēt?

Sezona nenoliedzami iet uz beigām, par to liecina daudzas lietas. Teātrī pie ziņojumu dēļa jau ir pirmo nākamās sezonas izrāžu saraksti – Bogomolovs, Meikšāns, Džilindžers (Džilis taisīs „Sniegbaltīti” bērniem! Neatceros redzējis Egonu Dombrovski tik patiesi sajūsminātu par to, ka viņam būs jāspēlē rūķis). Teātra bufetes meitenes aizvien biežāk atgādina, ka laiks norēķināties par uz krīta ņemtajām kafijām (jā, ir mums tāda ekstra). Izrāžu vadītāji aizvien biežāk pēc izrādēm translācijā atvadās, sakot „ar šīs izrādes aktieriem tiekamies nākamajā sezonā.” Jo tuvāk sezonas beigas, jo mazāk skatītāju arī zālē, teātrim grūti izkonkurēt mazdārziņu nezāles vai jūrmalas smiltis maija beigās.

20. gadsimta mēmā kino un skatuves zvaigznei Marijai Dreslerei pieder citāts: „Tu esi tik labs, cik laba ir tava pēdējā filma.” Cik no jums bez google palīdzības zina, kas tā par tanti – Dreslere? Es nezināju, citātu biju dzirdējis, pēc tā arī atradu. Jau piekto gadu pēc kārtas cenšos nepieļaut klasisku kļūdu – aizejošās sezonas darbs praktiski nekādi neietekmēs manu nākamo sezonu. Pēc piecām labām un lielām lomām var būt sezona ar piecām mazām un neveiksmīgām lomām. Katra sezona sākas no nulles punkta. Nevienu neinteresē, ko un kā esmu spēlējis iepriekš. Ko tu vari pašlaik? Tu kaut ko labu nospēlēji pirms gada, nu, un? Tava vienīgā cerība ir, ka teātris.zip to ir nofilmējis, varbūt aizķēries kāda skatītāja prātā. No otras puses, nulles punkts ir lieliska iespēja izdarīt labāk, nedomājot par iepriekšējo lomu, darbu, sezonu. Nekas jauns un ģeniāls, protams, bet der sev to ik pa laikam atgādināt. Nav pārāk svarīgi, ko darīji vakar un ko darīsi rīt, svarīgi ir tagad. Jocīgi, cik bieži tas aizmirstas, ņemot vērā, cik ļoti teātris atbilst vārdiem „te un tagad”. Labi, gana nodevu Koelju stila poētikai.

Vēl dažas „te un tagad” izrādes. Un pēc tam mēnesis „te un tagad” atpūtas, lai jūlija vidū atgrieztos teātrī un iesāktu jaunu „te un tagad”.

P.S. Godāru tā arī neesmu vēl noskatījies, bet Sorokinu tomēr izlasīju.