Neapplūdis Atlantīdas gabaliņš

Teātra zinātnieces un kritiķes dalās iespaidos un vēlējumos par godu vienam no Latvijas teātra stūrakmeņiem – režisoram Oļģertam Kroderam.

Undīne Adamaite, Diena

Esmu domājusi – kāpēc visbiežāk režisoru Oļģertu Kroderu visi dēvē tikai par Kroderu? «Režisors» un «Oļģerts» kaut kā pašsaprotami nobirst. Laikam tāpēc, ka tā jau ir liekvārdība. Kroderam kā jebkurai dabas parādībai pietiek tikai ar vienu vārdu. Viņa gadījumā gribas teikt – civilizācijas parādībai.

Man Kroders nozīmē absolūto inteliģenci. Neesmu droša, ka Latvijā pastāv kas tāds, ko kopumā varētu dēvēt par inteliģenci, bet Kroders pats par sevi pilnīgi droši ir inteliģents.

Kroders man ir kaut kas ļoti svarīgs kā vēl neapplūdis gabaliņš no nogrimušās Atlantīdas. Man patīk noskatīties, klausīties Kroderā, jo no viņa «uzvēdī» pirmās Latvijas Brīvvalsts pašcieņa un brīvība, elegance, gaume, stils, dabiskā un pašsaprotamā dzīvošana un domāšanā Eiropā, galu galā – dzīves un mākslas smarža. Dziļums un kolosāla rotaļība, asprātība reizē. Krodera tuvumā uz brīdi aizmirstas visi mūsu nacionālā rakstura kompleksi, kurus nemitīgi skrubinām kā kreveles, reizēm pat no neesošiem tikai iztēlotiem «pušumiem». Gluži neticami arī liekas tas, ka mums nav bijuši savi karaļi. Kroderā tik lieliski sadzīvo aristokrātisms ar Čaka ielas puikas bravūru. Patiesībā jau – tikai šķietamo. Tāpēc man mīļākas ir tās ainas viņa izrādēs, kur smeldzi un liriku režisors steidzīgi neaizmālē ar obligāto vieglā cinisma, ironijas un groteskas devu, ko visi, protams, no viņa sagaida. Ko pats visiem piedāvā.

Studiju laikā piedzīvoju lielu pagodinājumu – bija uzdots intervēt Oļģertu Kroderu. Režisors uzaicināja uz savu dzīvokli. Ieiet tajā nebija vienkārši. Visur šūpojās augstas, drebelīgas grāmatu kaudzes. Virtuvē noliktās bija domātas lasīšanai tūlīt.

Intervijas beigās Kroders man uzdāvināja savu grāmatu ar ierakstu O. K. Joprojām tā ir viena no lielākajām vērtībām manā istabā. Ja ielauztos zagļi, lai zog labāk ko citu – kaut riteni. To, lai cik mīļu, vismaz var nopirkt atkal.

Silvija Radzobe

Psiholoģiskā teātra lielmeistars, no kura izrādēm vairāk nekā no citu režisoru uzvedumiem esmu mācījusies saprast, ka un kā izrāde atšķiras no lugas.

Cilvēks, ar kuru sarunās un strīdos par „Hamletu” pirmoreiz pa īstam sapratu īsta humānisma būtību: nogalināt ir slikti jebkurā gadījumā, pat ja upuris ir nežēlīgs ienaidnieks; tas padomju laikā skaitījās nepieņemami un tika dēvēts par abstrakto humānismu.

Viens no retajiem mākslinieks, kurš kritiķi uzskata par cilvēku un sarunu biedru, nevis savu iestudējumu apkalpojošo, respektīvi, slavinošo personāžu.

Esmu ne tikai apbrīnojusi, bet dažkārt pat dusmojusies uz Oļģerta Krodera ironiju un tā dēvēto vieglprātību, kad viņš, pretēji citiem līdzīgās stresa situācijās, nevis rūpju noēnotu seju vaimanā, bet pasmejas. Līdz sapratu, ka tas ir fatālisms, kurš viņam palīdzējis izdzīvot: nav ko sacelties pret situācijām, kuras nav tavos spēkos mainīt.

Nezinu nevienu citu režisoru, kuru tik daudzi aktieri (gan viņa atstātie, gan tie, ar kuriem viņš strādā) tā mīlētu, gandrīz vai ar reliģisku ekstāzi, uzskatītu par galveno cilvēku savā mākslā.

Oļģertam Kroderam ir simtprocentīgi attīstīta aktierspēles patiesīguma izjūta, bet viņš pirms satikšanās ar Mārtiņu Vilkārsi ir bijis diezgan akls pret izrāžu vizuālo veidolu un nereti bezpalīdzīgi atkarīgs no netalantīgiem scenogrāfiem un paviršiem kostīmu māksliniekiem. Tieši šajā aspektā atceros divus gadījumus, kur esmu reāli ietekmējusi (šutka!) latviešu teātri. Indrai Briķei Larisas lomā (Aleksandra Ostrovska „Līgava bez pūra”) Rīgas viesizrādēs bija apkaunojoši saburzīta, no vislētākā, šķiet, oderdrēbei izmantojama sarža pašūta „svētku” kleita. Pēc Rīgas apspriedes, kur izālējos par šo faktu, Kroders, to dzirdot, smējās, bet, atgriezies Liepājā, lika uzšūt Larisai citu kleitu. Tāpat man sekmējās no Jura Bartkeviča galvas (Mārtiņa Zīverta „Ākstā” aktieris spēlēja Šekspīru) norunāt nost drausmīga izskata kraukļmelnu, pluskainu sintētisko parūku.

Novēlu veselību! Un – lai viss turpinās! Jo viņš visiem, tai skaitā arī personiski man, ir ļoti vajadzīgs.

Maija Svarinska

Kroders man nozīmē to Latviju, ko neesmu redzējusi – pirmskara Latvijas laiku. Viņš ir to laiku pārstāvis. Tādai jābūt latviešu inteliģencei. Kroders ir ļoti brīvs no materiālās atkarības, viņu neinteresē nauda; prot gudri jokot; ko domā, to saka; īsts patriots, jo brīvs, jo nav nevienam kalpiņš vai kalps. Ja Latvijā būtu daudz tādu vīriešu, tādu cilvēku, mēs būtu daudz stiprāki un interesantāki gan pasaulei, gan sev.

Ja man jāatceras kāda situācija, kas raksturo Kroderu, „Teātra Vēstnesī” uzrakstīju rakstu par kādu viņa izrādi (šķiet, Nacionālajā teātrī), kurā kārtīgi „izpļaukāju” Kroderu. Pēc tam eju uz izrādi Nacionālajā teātrī, blakus teātrim stāv Kroders. Esmu pieradusi – ja uzrakstīsi slikti, tevi pēc tam nepamanīs, izliksies neredzot. Bet viņš rīkojās tieši otrādi – vēl nekad nebija tā smaidījis, pirmais teica: „Labdien, Maija!” Tā ir viņa brīvība. Varbūt, kad viņš lasīja recenziju, tad nepiekrita un dusmojās, bet reakcija, mani satiekot, bija tik brīva, ka arī mani padarīja brīvu un laimīgu.

Novēlēšu tradicionāli – veselību. Gribas, lai viņš būtu ilgi jo ilgi ar mums. Vēl novēlētu skaistu acu skatienu uz augšu – debesīs. Un, lai viņš saņemtu pretī skaistu skatienu un smaidu.

Līvija Dūmiņa

Oļģerts Kroders man nozīmē to laikmetu, ko raksturo – es to sauktu par pamatīgumu. Tā trūkumu šodien arvien skaudrāk nākas just, tāpēc Kroders ir viens tāds baltais ceļa stabiņš, kas palīdz tumsā orientēties, nenomaldīties. Pamatīgums kā dziļa sakņu sistēma, kas ļauj nākamajām paaudzēm smelties no tām spēku, iedvesmu, zināšanas un dzīvesgudrību. Tas rada drošības izjūtu.

Visbiežāk Kroders manī ir raisījis sajūsmu – ar asredzību, ar ārstam raksturīgo bezilūziju, taču labsirdīgo cinismu, ar man tuvo humora izjūtu. Pēdējais spilgtākais gadījums, kad sajūsmā par Kroderu dalījos ar visiem, kas gribēja klausīties, bija, gatavojot materiālu par Dailes teātra 90 gadu jubileju. Zvanīju, lai lūgtu viedokli un pusstundas laikā viņš izstāstīja teātra vēsturi kopsakarībās ar laiku un aktuālajiem procesiem, piebilstot, ka samuldējis daudz lieka. Kā lai nejūsmo???

Jubilejā Oļģertam Kroderam novēlu veselību, jo mīlestība viņam ir. Nekā svarīgāka jau nav.

Edīte Tišheizere

Viens no interesantākajiem Latvijas režisoriem, bet ne vienīgais. Viens no pārsteidzošākajiem cilvēkiem, kas par sevi izveidojis tik necaursitamu tēlu kā spoži nopulēta ola, kuras atspulgā ieraugi visu to, ko gribi ieraudzīt. Kas iekšā – par to nav ne mazākās nojausmas. Liekas, arī viņam pašam tas nav līdz galam skaidrs. Daudzi iekrīt, domājot, ka viņu pazīst, es varu atzīt, ka nepazīstu.

Kroders dzīvo tādā īpatnējā laikā – visu savu dzīves laiku uztver kā vienu vienību un visus cilvēkus kā tajā vienmēr dzīvojušus. Reizēm, kad sarunājamies un es stāstu par kaut ko no teātra vēstures, viņš prasa, vai es to redzēju. Bet es vēl divpadsmit gadus līdz šim notikumam nebiju dzimusi.

Kroderam, protams, novēlu veselību un īstenot vēl maksimāli daudz ieceru, jo zinu, ka tādu viņam ir daudz.