Nastavševa zvaniņš

Šovakar, 17. novembrī, nevalstiskajā teātrī Dirty Deal Teatro notiks pirmizrāde Vladislava Nastavševa iestudējumam “Dzin”, kas ir jau otrā izrāde, kas top Dirty Deal Teatro un Latvijas Nacionālā teātra sadarbības projekta “Tests” ietvaros.

Vladislavs Nastavševs dzimis 1978. gadā Rīgā. Studējis aktiermākslu Sanktpēterburgā un režiju Londonā, bet savu diplomdarba izrādi “Jūlijas jaunkundze” izrādījis Sidnejā. Latvijā Vladislavs Nastavševs pazīstams ar iestudējumiem “Mitjas mīlestība”, “Puiši smaržo pēc apelsīniem” un “Sņeguročka”, kura šajā rudenī tika izrādīta festivālā “Homo Novus”. Nākamā gada martā viņš gatavos Tenesija Viljamsa “Pērnvasar, negaidot” Latvijas Nacionālajā teātrī, bet maijā – Valmieras drāmas teātrī iestudēs Augusta Strindberga lugu “Jūlijas jaunkundze”.

Anna Jozauska: Kas ir Dzin?

Vladislavs Nastavševs: Dzin ir skaņa. Ir zvaniņš, kurš zvanot izdod skaņu dzin. No dzin rodas mūzika. Āmuriņš sit zvaniņu. Bet arī āmuriņš pats pēc savas gribas to nedara, jo arī viņam ir priekšnieks, kurš viņu pagrūž uz to. Mēs runājam par mūzikas lādītes mehānismu, kurā ielaužas puika un salauž to. Šīs izrādes pamatā ir pasaka “Ciems mūzikas lādītē”.

Anna: Par ko ir izrāde?

Vladislavs: Tā ir par sistēmu. Par jebkuru sistēmu, kas var būt valsts sistēma, konkrētas vietas sistēma, arī ģimene un mūsu iekšējā pasaule kā sistēma. Izrāde ir par sistēmu un tās laušanu.

Anna: Tu esi studējis Sanktpēterburgā un Londonā, strādājis Sidnejā. Kāpēc tagad Latvija?

Vladislavs: Šeit ir manas mājas. Ir pavisam savādāk iestudēt izrādes ārzemēs un iestudēt mājās.

Anna: Kādas ir atšķirības aktiermākslā un režijā te un citur? Vai vispār tādas ir?

Vladislavs: Nepastāv šeit un tur. Ir tikai konkrēti cilvēki, kas mūs māca. Sanktpēterburgā es mācījos pie Ļeva Dodina. Viņš mācīja mums domāt uz skatuves. Manuprāt, šeit nemāca domāt, šeit māca tēlot, veidot tēlu un spēlēt attiecības, bet kā spēlēt tēmu?!

Anna: Vai Tev sanāk to mēģinājumos lauzt?

Vladislavs: Jā, attīrīt. Galvenais uzdevums šajā mēģinājumu procesā bija nevis uzstāties uz skatuves, bet domāt caur to, ko runā. Mēs mēģinām spēlēt nevis attiecības, bet mēs spēlēsim tēmu. Tas pieprasa citu spēlēšanas veidu, citu pieeju materiālam.

Anna: Un kā bija Londonā?

Vladislavs: Londona dod brīvību. Krievijā nevar justies brīvs, jo tā akadēmiskā vide un profesori…. Vienā brīdī tu saproti, ka nekad nebūsi labāks un gudrāks par viņiem. Jūti spiedienu. Londonā nekas tāds nav – dari ko gribi. Jā, protams, arī tur ir cilvēki, kas pasaka, vai izdodas, kas nesanāk, bet tu vari darīt tā, kā juti. Tas bija ļoti vērtīgi, jo vajadzēja atbrīvoties no šīs Krievijas skolas spiediena.

Anna: Vai Krievijā nav iespējams izaugt?

Vladislavs: Nē, tā nav. Saproti, visur viss ir tas pats. Mums tikai liekas, ka citur ir savādāk. Nē. Grūti runāt par atšķirībām. Var runāt par piegājieniem, bet atšķiras veids, ne saturs. Es aizbraucu uz Londonu un domāju – o, man tagad sāksies cita dzīve. Bet pēc pusgada es saprotu, cilvēki, kas man ir apkārt un tas loks, kas ir izveidojies ap mani, ir tieši tāds pats kā Krievijā. Tad kļuva tā baismīgi, bet no sevis aizbēgt nevar un nav jau kur bēgt, jo visur ir viens un tas pats.

Anna: Kā nokļuvi Austrālijā?

Vladislavs: Es uztaisīju Londonā diplomdarba izrādi un tā izrāde tika pārcelta uz Sidneju, jo viena aktrise bija no Sidnejas. Viņa aizsūtīja izrādes video un mani aicināja turp braukt un iestudēt to pašu izrādi ar viņu aktieriem.

Anna: Kāpēc režija, nevis aktiermāksla?

Vladislavs: Man nepatīk, kad uz mani skatās, es negūstu gandarījumu. Varbūt tāpēc nav ar mani daudz interviju, jo man negribas, jūtu, ka nevajag. Es nevaru vēl sadzīvot ar režijas profesijas publisko pusi.

Anna: Tavs darbs kļūst publisks!

Vladislavs: Jā, bet ne es pats. Es izvēlos runāt ar skatītāju caur izrādi, kurā es gribu būt pēc iespējas intīmāks, līdz galam patiess. Intervija ir fakti, kas neko nepasaka. Man liekas, kas savās izrādēs esmu jau pārāk daudz pateicis, lai vēlāk negribētu iet un runāt par to. Ir patīkami, ka novērtē, bet runāt par to man vairs pēc tam negribas.

Anna: Kas Tevi interesē kā režisoru?

Vladislavs: Man gribās runāt par vientulību. Kaut arī mums liekas, ka esam kopā, īstenībā katrs cilvēks ir vientuļš. Mani interesē tas, ko vārdos nevar pateikt. Uztaustīt kaut ko, ko nevar izteikt, un izrādē nevis skatītājam pateikt to vārdos, bet likt sajust.