Kultūrpieredze
Februārī par teātri un dzīvi runā aktrise Karīna Tatarinova
Manai gaistošajai, mainīgajai un pārejošajai realitātei gandrīz vienmēr ir pavadījums. Šī vēstījuma soundtrack – Cassandra Wilson “Time after time”.
Atsaucoties uz anonīmo komentāru par manu iepriekšējo ierakstu – laimes (vai nelaimes) fakts tajā netika minēts, un, taisnību sakot, aizdomājos – kādu iespaidu uz izlasītāju par sevi atstāju – laimīga vai nelaimīga cilvēka? Pēc komentāra spriežot – laimīga! Un tad izsecināju, ka laime ir vai nu īslaicīgs psiholoģiskais stāvoklis ar ilglaicīgām atmiņām par to, vai…. attieksmes lieta. Un tajā jau ir izvēles brīvība. Izvēlos būt laimīga!
Daži laimīgi kultūrfaktu vērojumi
Piebilde un brīdinājums: Nekādā ziņā nepretendēju uz jelkādas patiesības paušanu. Tikai un vienīgi mana emocionālā mākslas fakta uztvere un tā rezonanse tikai un vienīgi manī.
Sarunājoties ar saviem kolēģiem, izvairos analizēt redzēto, jo man pašai darba procesa vērtējumā (kas teātrī kā dzīvajā un mūžam mainīgajā vidē turpina notikt arī rezultātā – izrādē) nozīmīgs un svarīgs, pirmkārt, ir režisora un skatuves partneru viedoklis. Izlasu un uzklausu, protams, arī kritiķu un skatītāju viedokli, jo spēlējas tas, kas spēlējas, jeb – tevi sapratīs tā, kā tu nospēlēsi.
Paskaidrojošās sarunas pēc izrādes vai pirms pirmizrādes – „kas ir tas, ko vēlaties/vēlējāties paust?” – ir diezgan bezjēdzīgas, un, kad man tādās jāpiedalās, jūtos bezgala muļķīgi… Spēlējas tas, kas spēlējas!
Ja pēc tam jāpaskaidro, tātad kaut kas šajā procesā ir aizgājis greizi… Izrāde, mūzika, kino, manuprāt, ir piedzīvojums un pārdzīvojums, kurā dzīvot piedaloties un kuru līdzpārdzīvot vērojot. Un enerģija! Vai nu tās apmaiņa starp partneriem un ar skatītāju notiek, vai arī kāds aizies mājās izsalcis…
Dailes teātra „Izraidīto” enerģija mani burtiski iespieda krēslā un sakratīja tā, ka vēl ilgi nespēju atgūties. Vēstījuma skaudrums un risinājums pārsteidza, lika gan raudāt, gan smieties. Viss aktieru ansamblis lielisks, bet trio Žagars-Grūbe-Dzelzītis izcili! Un, neraugoties uz stāsta skarbumu, brutalitāti, pāri visam – pāri plūstoša pozitīva enerģija un vitalitāte.
Vēl viens spilgts enerģijas lādiņš – Liepājas teātra „Indulis un Ārija”. Pārsteidza un izšķaidīja manus priekšstatus par dejas izrādi. Latvijas teātros vēl nebiju redzējusi, ka dramatiskā teātra aktieri var TĀ! nospēlēt stāstu caur kustību, deju, nodejot… nē – izdzīvot! Stāsts par divu no kara un naida nogurušu cilvēku mīlestību. Izdzīvošanas instinkts un enerģija. Un, manuprāt, ļoti aktuāli tam, kas pašlaik notiek pasaulē…
Man patīk aizbēgt no ikdienas (ja reiz no sevis neaizbēgsi…). Tam brīnumaini noder staigāšana pa tuvākām un tālākām ārzemēm. Nonākot citā vidē, iestājas tāda viegla bezatbildība. Rokas bagāžā botas skriešanai un izdrukas no interneta par vietējām kultūriespējām – teātri, koncerti, izstādes… Nevajag nekur tālu – Viļņa, vien četru stundu braucienā! Nekrošus „Dievišķā komēdija” un Koršunova „Dibenā” pēc M. Gorkija. Vienas izrādes garums bija piecas stundas, otrā risinājās tiešā un, pēc visa spriežot, sadzīviskā dialogā ar skatītāju. Un abas, protams, lietuviešu valodā. Sapratu visu! Gan asaras, gan smiekli… Tīrs, emocionāls vēstījums. Zālē – stāvovācijas. Spēlējas tikai tas, kas spēlējas….
Pērnava, Endla Teatri, Ļermontova „Mūslaiku varonis” Gaļinas Poļiščukas režijā – lasījusi neesmu, bet zinu, par ko. Brīnišķīga Aigara Ozoliņa scenogrāfija un nebanāls videoprojekciju izmantojums, lieliski aktierdarbi. Igauniski.
Pēc personīgās pieredzes zinot, kā Gaļina strādā, mēģināju atšifrēt, kuras ir aktieru pridumkas, kuras viņas… Un aizdomājos par to, kas ir veiksmīgas izrādes priekšnoteikumi – ķīmija starp autoru un režisoru, režisoru un aktieriem vai kolektīvā ķīmija starp aktieriem…? Bet stāsts ir izstāstīts – emocionāli, dziļi, vitāli. Tulkojumu un paskaidrojumus nevajadzēja – spēlējas tas, kas spēlējas!
Teātra „apmeklējumu kultūras” odziņa – uz garderobes letes atrodas glīti sašūti maisiņi – apaviem. Ir maisiņi, ir kurpītes! Atceros, kā mana oma VIENMĒR teātrī pārvilka kurpes – skaistas, smalkas, elegantas, mana opja kurpniekmeistara darinātas…
Kā jau minēju, neanalizēšu un nekritizēšu. Ieteikšu – ir jābrauc un jāskatās!
Un vēlreiz Liepāja – Hofmanis, laicīga pasaka pieaugušajiem „Zelta pods”. Ģenerālmēģinājums ar skatītājiem.
Nu jau kuro reizi liepājnieki pārsteidza. Asprātīga, šaušalīga, azartiski izspēlēta pasaka tiem, kuri ļaujas stāstu burvībai un fantāzijām. Aizrāva, biedēja un uzjautrināja. Paskaidrojumus un iepriekšēju gatavošanos nepaģērēja. Vien jāatbrīvo smadzenes un jātver. Spēlējas tas, kas spēlējas!
Ieteikt
