“Ko sadzirdēju, to atnesu”

2. decembris. Braukt “Spēlmaņu nakts” žūrijas sastāvā uz Daugavpili ir liels vilinājums arī tāpēc, ka neesmu bijusi Rotko centrā. Rotko gleznas gan esmu piedzīvojusi. Gribas salīdzināt iespaidus.

Vakarā skatāmies Dž. Dž. Džilindžera (vai, pieņemot šo pseidonīmu, viņš iedomājās, cik neiedomājami grūti to būs datorā uzrakstīt?!) iestudēto krievu jaunākā emigrācijas viļņa dramaturga Sergeja Rubes melodrāmu “Iemīlējās muļķis muļķītē”. Sižets ir visai banāls, bet sen neesmu tik fascinēti skatījusies, “kā tas notiek”. Kā iznāk aktieris vai aktrise pavisam maziņā epizodē, bet paveic to labi, jo ir dots precīzs uzdevums. Tieši šādās reizēs novērtēju, cik absolūti profesionāls režisors ir Džilindžers: kā viņš savāc cilvēkus ap sevi, kā ievilina savās idejās un izmanto izrādes kopumam viņu pienesumu. Kristiana Brektes pilnīgi lakoniskā baltu paralēlskaldņu scenogrāfija ir viegli pārveidojama par jebko, jo tai piemīt bērnu klucīšu vienkāršība un iztēles piesaiste. Viens pagrieziens – un tāds taisnstūra klucis ir džakuzi vanna. Vai Kārļa Lāča nenormāli scēniskā mūzika! Pieķeru sevi pie domas, ka vienkāršu melodiju, iespējams, varētu sacerēt arī es, bet kāds talants, akadēmiska izglītība un meistarība vajadzīga, lai uzrakstītu pilnīgu bezmeldiņu, iedabūjot tajā iekšā tik daudz tiešu un tīru jūtu. Galvenā varone Džuljeta ir pusaugu meitēns, tāds Dieva dots cilvēks, kas vispār spēj iet tikai taisnus ceļus, līkumi vienkārši neierakstās viņas apziņā. Jaunā aktrise Zanda Mankopa (iegaumēju šo vārdu priekšdienām) sēž un dzied par to, ka lidmašīnas lido un putni lido, bet viņa ne, tādā augstas klases vienkāršībā, nu, cepuri nost. Šo visu pamesto bērnu pēkšņā augstsirdības lēkmē līdz tuvākai pilsētelei piekrīt aizvest neveiksmīgs burvju mākslinieks Rahmanovs, bet, protams, sekojot žanra likumiem, nekas meitēnu tur negaida, un viņu kopējais ceļš turpinās. Rahmanovs ir Andris Bulis. Un Džilindžers ir no viņa dabūjis ārā ļoti personiskas lietas. Vismaz man tā liekas.

(Dienasgrāmata paliek dienasgrāmata. Ko gribu, to atceros. Vienmēr atcerēšos, kā ienācu Liepājas teātra zālē pirmajā skatuves mēģinājumā Gaļinas Poliščukas izrādei “Romeo un Džuljeta. Mīts”. Dekorāciju vēl nav. Merkucio, jauns garmatains čalis, sērkociņu zobos iekodis, māca Romeo, kā jāpieiet pie meitenes. Viņā ir zvērīga enerģētika un tā-ā-āda gribēšana būt uz skatuves! Un fantastiska skatuviskā pievilcība, viņš burtiski pievelk skatienu. Tas ir Jura Bartkeviča rūpīgi nolasītais Liepājas teātra kurss, viena no diplomdarbu izrādēm. Viņi aizgāja uz Rīgu gandrīz visi, arī Merkucio – Andris Bulis. Pēc tam ar to pašu karstumu nospēlēja Uldi Nacionālā teātra “pūtvējiņos”. Un tad pēkšņi parādījās pleibojs ar glītu frizūru un vairākām visnotaļ labām lomām Poliščukas izrādēs. Tad “Dzīvītes” vadītājs. Mēs katrs izdarām savas izvēles, un kaut ko no tā es pēkšņi ieraudzīju Daugavpils izrādē. Bet tie ir tikai mani pieņēmumi.)

Kāda bauda ir vērot aktieri, kurš mērķtiecīgi veic skaidru režijas uzdevumu. Vismaz uz to brīdi rodas sajūta, ka sliktu aktieru nemaz nav, ir režisori, kas neprot paskaidrot, ko un kāpēc viņiem vajag. Ik pa laikam rodas īstas partnerības brīži. Pazūd. Saslēdzas. Atkal pazūd. Saslēdzas no jauna. Vai tā bija laba izrāde? Dzīva un tobrīdēja – noteikti. Galvenais, aktieriem, man liekas, bija sajūta, ka viņu iespēju robeža ir būtiski pastumta tālāk. Ka viņi ir nevis padsmit skrūvītes uz skatuves, bet ansamblis.

3. decembris. Rīts sākas ar burvīgu teicienu, kuram jāpaliek folklorā. Brokastīs oficiants uz kautru iebildumu, ka pasūtīts esot kaut kas cits, nesatricināmi nosaka: “Ko sadzirdēju, to atnesu!” Universāla atbilde.

Rotko centrā viss ir ļoti pārdomāts un intriģējošs. Projekcijās Marka Rotko agrīnie, vēl figurālie darbi, vecās Dinaburgas ainas.

Pēdējā telpā oriģināli. Trešo reizi piedzīvoju Rotko darbus. Pirmoreiz Vašingtonā tie bija viņa dzeltenie audekli. Kādā brīdī radās sajūta, ka krāsa sāk virmot un kā migla nāk virsū. Otru reizi Cīrihes muzejā tas bija tumši pelēks, gandrīz melns gleznojums, kurā pēkšņi tik skaidri ieraudzīju jūras ainavu, ka varētu sižetu izstāstīt.

Šoreiz tas ir pavisam citāds piedzīvojums. Virzoties ļoti lēni garām plaknei, gaisma katrā solī krīt mazliet citādi, citādāk tiek lauzta, un glezna mainās kā filma. Tas ir tik ievelkoši, ka vismaz pusstunda paiet, lēnām slīdot garām turp un atkal atpakaļ, un pētot, kā prožektora staros atklājas, izceļas, pazūd krāsu kārtas. Rotko nav vērts skatīties reprodukcijās. Bet turpat centra kioskā ir koka auskari Rotko krāsu salikumos, un paradoksālā kārtā samtainā virsma dod nojausmu par sajūtām, kādas rada viņa darbi.

Vēlāk runājos pa telefonu ar vienu no jaunajiem režisoriem, un viņš saka: būtībā tāds ir arī režisora darbs. Tu nevis divus mēnešus taisi divu stundu izrādi, bet strādā divus mēnešus, lai beigās būtu divu stundu izrāde, kurā pirmais mēģinājums spīd cauri tāpat kā Rotko pirmā krāsas kārta. Tik īsi un precīzi, un skaidri. Mākslā ir ļoti daudz racionāli neizprotamu lietu. Bet tad kāds pasaka vienu teikumu, un tajā ietvertais tēls tev uz kaut ko svarīgu atver acis.

Vakarā Georgija Surkova iestudētie Volodina “Pieci vakari” krievu trupā. Režisors kaut kā pārsteidzoši reizē ir ignorējis un saglabājis laiku. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece Dace Sloka apģērbusi varoņus pastelīgos, mīksti plastiskos tērpos, bet ar kādu gandrīz nemanāmu sīkumu tie “atsit” pagājušā gadsimta vidu un tālaika padomju filmas. Nav nekādu norāžu ne par karu, ne to, kāpēc Iļjins tik ilgi bijis prom, ne par to, ka Tamāra dzīvo komunālā dzīvoklī. Taču gandrīz viss skatuves iekārtojums sastāv no ledusskapjiem, to ir daudz, tā mēdza būt tikai tajos lielajos koplietošanas mitekļos, bet, protams, ne jau 50. gados. (Tam tiešām nav nozīmes.) Tie ir mūsdienu ledusskapji. Apakšā var turēt, ko vajag. Teiksim, grāmatas. Un augšējās – saldētavas – durtiņas atverot, pīpēt kā pa vēdlodziņu. Fonā ik pa laikam redzami zilgani kinohroniku kadri – pēckara Maskava vai Ļeņingrada, vai jebkura cita liela pilsēta. Kad Tamāra (Žanna Lubgāne) meklē mīļoto pie kādreizējā kursa biedra Timofejeva (Jurijs Losevs), Iļjins (Mihails Samodahovs) no viņas slēpjas tādā ledusskapī, un tas ir tik precīzi un nožēlojami.

Visi aktieri spēlē ar mazajiem mikrofoniņiem. Sākumā tas mulsina, un īsti arī nevar dzirdēt, ko viņi saka. Pēc tam, kad pierodu, iepatīkas šī ikdienišķi klusā runāšana, bez balss pacelšanas. Nekas tāds jau nenotiek. Maigi un klusi lūzt sirdis, vai draud salūzt. Nekad iepriekš man Volodins nebija licies tik tuvs Čehovam. Ļoti spēcīgi aktieri ir krievu trupā. Režisoriski kopti un aprūpēti.

6. decembris. Vakarā Valmieras teātrī “Emmijas laime”, Māras Ķimeles iestudējums pēc Rainera Vernera Fasbindera filmas “Bailes saēd dvēseli”.

Diena paiet, skatoties un atceroties citas Fasbindera filmas. Savā leģendārajā kinolektorijā Valentīna Freimane daudz stāstīja par vācu “jauno vilni”, Šlendorfu, Margarētu fon Trotu, Fasbinderu. Par māksliniekiem, kuru bērnība un jaunība pagājusi denacifikācijas laikā, par paaudzi, kas izaugusi ar vainas apziņu. Ļoti interesanti ir pēc trīsdesmit gadiem skatīties labu kino, kas savulaik spēcīgi ietekmējis gan gaumi, gan pasaules redzējumu. Jo tie taču arī pa tiem gadiem ir mainījušies. Tagad Fasbindera filmas liekas tik skaidras, nesarežģītas. Laba līmeņa melodrāmas, kurās sievietes zaudē, jo lielākoties ir to arī pelnījušas. Neskatoties uz izcilajām aktrisēm, kaut vai Hannu Šigulu, Fasbindera filmās tomēr jūtams tāds viegls, distancēts pretīgums pret sievietēm.

Stāsts ir tāds: pusmūža sieviete nejauši satiek un tikpat nejauši ielaiž savā vientuļajā atraitnes dzīvē marokāņu viesstrādnieku, gadus divdesmit vai vairāk jaunāku par sevi. Viņi apprecas un turas kopā, kamēr sabiedrība ir pret viņu savienību, taču tā pajūk, kad apkārtējie ja ne pieņem, tad vismaz pierod. Tieši tad Emmija sāk mēģināt Ali izlocīt pēc “vācu piegrieztnes”, bet viņš aiziet.

Jau foajē sievas un puiši griežas, piesit kājas tiroliešu dejās, Apaļajā zālē nemaz nevar tikt, kamēr nav beidzies mazais Oktoberfests. Citādi darbība visai cieši turas Fasbindera scenārija rāmjos. Vienīgais izņēmums – tā pārcelta mūsdienu Berlīnē, jauno laiku Bābelē. Bet, pārceļot notikumus uz šodienu, spēles noteikumi kļūst pavisam atšķirīgi, un konkrētais divu cilvēku stāsts uzreiz tiek iekļauts ļoti plašā un daudzplākšņainā kontekstā. 1975. gadā tādi viesstrādnieki bija mazskaitlīga eksotika un viņu nepieņemšana – individuāla un personiska. Tieši tāpat, starp citu, kā pieņemšana. Bīstos, ka šobrīd situācija ir krietni sarežģītāka, un tai īsti vairs neatbilst filmas morāle par to, cik lielu stresu tāda dzīve rada atstumtajiem viesstrādniekiem, un vienīgais, kas viņus var glābt no lēnas bojāejas, ir līdzcilvēku iecietība. Tie vairs nav viesstrādnieki, bet bēgļi. Likmes ir augstākas, un risinājumi diez vai var būt katra personiskās tolerances lieta.

Vēl kāds izrādes paradokss: tas, ka Ali, kuru spēlē Jānis Znotiņš, ir marokānis, īpaši neuztrauc; nozīmīgāka un jūtu iespējai neticamāka ir Ali un Ineses Ramutes radītās Emmijas vecuma starpība. Aktrise neslēpj gadus, drīzāk uzsver kādas fiziskas izpausmes, stāvs ir uzkumpis, gaita pastīva. Inese Ramute spēlē ļoti lakoniski un introverti. Viņas Emmija spēj otru cilvēku aizstāvēt, kad citi tam dara pāri, bet pati pa īstam viņam atvērties tomēr nespēj. Neatstāj doma, ka drīzāk tā ir izrāde nevis par Emmijas laimi, bet par Emmijas bailēm būt laimīgai.

Izrāde beidzas kaut kā ātri un negaidīti – visi tie, kas sākumā agresīvi nepieņēma jauno arābu vīrieti, nu mainījuši savas domas, labprāt izmantotu viņa palīdzību, Emmijas dēls pat atnes naudu par pārsteidzīgi salauzto radioaparātu. Visi atkal dejo, un pēc brītiņa viņiem pievienojas arī Emmija un Ali. Vai tā vienkārši ir beigu deja? Vai zīme, ka viss ir nokārtojies, vīrs un sieva atkal kopā un kaimiņi ieslēguši viņus savā draudzīgajā lokā? Vai tur dejo vienaldzīgi labklājīgā pasaule, kurā nemanāmi izšķīsts indivīdi? Iestudējums liekas Mārai Ķimelei neraksturīgi… politkorekts un pareizs. Bet varbūt patiešām vienīgais iemesls un morāle ir Emmijas vārdi, ierodoties marokāņu kafejnīcā, lai lūgtu vīru atgriezties: “Mums ir jābūt labiem citam pret citu.”