Kara hronika un dzīres mēra laikā

Kroders.lv redakcijas sleja. Karš un teātris

2025. gada 24. februārī aprit trīs gadi kopš Krievijas sāktā pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. 2022. gadā šī diena iezīmēja robežšķirtni, pēc kuras mūsu visu dzīves neizbēgami izmainījās. Ar laika distanci pārlasot režisora un aktiera Reiņa Botera Kroders.lv rakstītās “Piezīmes par teātri un dzīvi pēc 24. februāra”[1], ir skaidrs, cik tālu ceļu esam nogājuši kopš pirmajām kara dienām.

Laikā, kad visu uzmanība pievērsta “teātrim” uz politiskās skatuves, kur lomu sadale un spēles izšķir pasaules likteni, karš kļuvis par neizbēgamu ikvakara TV ziņu sastāvdaļu, pie kuras (ciniski, bet fakts) var pierast tāpat kā pie sporta vai laika ziņām. Arī uz Latvijas teātru skatuvēm arvien biežāk iezīmējas šodienas realitātes skarbie atspulgi. Jau trīs gadus dzīvojot līdzi mūsu tuvo kaimiņu ukraiņu cīņai par visas Eiropas brīvību, līdzās vēlmei palīdzēt ar ziedojumiem vai praktisku ieguldījumu Ukrainas aizstāvībā pārņem arī bezspēcība un nogurums. Kā tikt galā ar kara klātesamību ikdienas domu plūsmā, un vai un kā mēs katrs kā indivīds spējam ietekmēt politiskos procesus? Latvijas teātris sniedz dažādas atbildes.

Kara restaurācija

Jau 2024. gada augustā par kara klātbūtni, precīzāk, tuvumu mums signalizēja ikgadējā Valmieras Vasaras teātra festivāla programma, par kuras tēmu kļuva dzīvība – tās trauslums un vērtība. Vistiešāk par kara realitāti vēstīja Valtera Sīļa dokumentālā vides izrāde “Ik dienas”, kurā piedalījās ukraiņu aktieri, uz Valmieras galvenās ielas izspēlējot Ukrainas ikdienas dzīves ainas kara apstākļos, kā arī režisora Mārtiņa Eihes un dramaturģes Kristas Burānes “Izdzīvošanas piezīmes” – dokumentālas liecības par sievietēm divos karos, kuru pamatā 1945. gadā tapušais romāns “Sieviete Berlīnē” un ukraiņu rakstnieces Oksanas Zabužko esejas, kas analizē Krievijas iebrukumu Ukrainā kopš 2014. gada un Krievijas kultūras lomu tās agresijā. Paradoksāli, ka pirmajā – Sīļa izrādes gadījumā – Ukrainas kara ainas, ievietotas mierīgajā un vasarīgajā Valmieras dzīves plūsmā, radīja skaudrāku kontrastu un līdz ar to emocijas nekā tiešā veidā izstāstītā sieviešu dzīves hronika, uzmanības centrā izvirzot sieviešu likteņus karā 1945. gadā un šodienas Ukrainā.

Kaut arī šajā sezonā Latvijas teātru repertuārā nav jaunu ukraiņu stāstu (par tiem Kroders.lv 2023. gadā saistoši rakstījis Toms Čevers[2]), kara attēlojums uz skatuves ielaužas divos nesenos jauniestudējumos – Viestura Kairiša “Sapnī vasaras naktī” Dailes teātrī un Lauras Grozas “Lēdijā Makbetā” Čehova teātrī. Viljama Šekspīra dramaturģija ir pateicīgs avots vardarbības, nežēlības un pasaules apjukuma attēlojumam, un abi režisori šīs tēmas – kaut ļoti dažādi – izceļ izrāžu priekšplānā.

Interesanti, ka Viesturs Kairišs par “asiņainu traģēdiju” pārvērš Šekspīra nosacīti poētiskāko un sapņaināko lugu, kuras lasījumā iespējama arī izteikti romantizēta pieeja, tādējādi signalizējot par to, ka šodienas laikmetam nepiemīt nekā idealizējama vai romantiska – uz skatuves radīta skarba vide, kurā katram tēlam jācīnās par savu izdzīvošanu gluži burtiskā nozīmē. Atspēries no lugas sākumā izspēlētās situācijas, kurā tēvs meitai liek izvēlēties laulības ar nemīlamu vīru vai nāvi, režisors lugas darbību kā operas izrādē pārceļ uz laikmetīgu un ļoti konkrētu – armijas kazarmu – vidi, amatnieku ierasti komisko priekšnesumu pārvēršot par armijas kareivju pašu izklaidei sagatavotu teātra izrādi, kas nemanot izaug par apokaliptisku pasaules gala ainu, kurā izdzīvo tikai šīs spēles “orķestrētāji” – hameleoni.

Iekšējās pasaules kaislības

Ne mazāk skarba, taču uz iekšējās pasaules atklāsmi orientēta ir Lauras Grozas un dramaturga Artūra Dīča versija par lēdijas Makbetas tēmu, piedāvājot uz karu raudzīties nevis no vīrieša-karotāja, bet gan sievietes – kā intervijā LTV “Kultūras ziņām”[3] definē pati režisore, kara iniciatores – skatpunkta. Uz Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra skatuves uzbūvēta balta telts, kas atgādina trakonama izolatoru vai medicīniskas karantīnas telti un kas kļuvusi par mājvietu Veronikas Plotņikovas lēdijai Makbetai – skaistai, ārēji trauslai, taču iekšēji mežonīgai būtnei. Varones iekšējās pasaules sašķeltību precīzi atspoguļo skatuves ārējās darbības fragmentārais ritms, nosacīti reālistiskām ainām mijoties ar murgu epizodēm un par vienīgo patvērumu ārprātīgajā vidē kļūstot slēgtai siltumnīcai – lēdijas Makbetas personiskajam terārijam, kurā viņa patveras, kad (iespējams, pašas radītie) apkārt esošie tēli kļūst pārāk uzmācīgi. Izrādes otrajā cēlienā visas “drošības saliņas” no skatuves tiek aiznestas, atstājot lēdiju Makbetu vienu ar savām domām, murgiem, vainas sajūtu.

Gaidīto un ilgoto Makbetu laulātā pāra bērnu Dīča/Grozas versijā un lēdijas Makbetas zemapziņas plūsmā iznēsā viņas vīrs Makbets, kurš sižetiski tiek dēvēts par varmāku un diktatoru, bet aktiera Jevgēņija Proņeva neitrālajā atveidojumā kļūst par bezpersonisku lēdijas Makbetas zemapziņas pasaules parādību. Izrādes tēlu sistēmā neveidojas izteikta vīrieša un sievietes attiecību dinamika, lēdijai Makbetai un viņas vīram pastāvot kā divām izolētām figūrām. Līdz ar to par izrādes centru kļūst sievietes personība un egoisms kā destruktīvs spēks, kas vienlaikus pievelk un atbaida. Iestudējums runā par indivīda izvēļu cenu, kā vadmotīvu attīstot lēdijas Makbetas no asinīm nenomazgājamās rokas, kamēr karš kā ilustratīva un butaforiska videospēļu ņirboņa kļūst par fonu sievietes iekšējās pasaules cīņām skatuves priekšplānā.

Dzīres mēra laikā

Mūžīgi piesauktais diskusiju jautājums par to, vai māksla un politika ir saistāmi jēdzieni un vai mākslai, tostarp teātrim, ir jārunā par sava laika sociālpolitiskajām aktualitātēm, kļūst arvien skaudrāks. Laikā, kad katru dienu sagaidām ar bailēm, neziņu un klusām cerībām par to, ka Ukraina uzvarēs Krievijas uzsāktajā asiņainajā karā, vienaldzīgo nedrīkst būt. Latviešu teātrī esam stingri norobežojušies no agresorvalsts kultūras, krievu klasiķu darbus uz skatuves pamatā uzvedot vairs tikai kā politiskus manifestus. Piemēram, citējot teātra zinātnieci Valdu Čakari, Alvja Hermaņa ““Melnais gulbis” (2024) šķiet iestudēts viena vienīga monologa dēļ – lai ar kņaza Miškina radikālo uzskatu palīdzību izvestu skaidros ūdeņos un atmaskotu Dostojevski kā lielkrievu šovinisma ciltstēvu”.[4] Arī Viesturs Kairišs Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī šopavasar gaidāmo Antona Čehova “Ķiršu dārza” interpretāciju pieteicis kā lugu “par krievu inteliģenci, kas “aizsēdējusies” Čehova “ķiršu dārzā””, solot lugā nemainīt neviena vārda un piesakot to kā darbu, kurā “vizionārā veidā samanāma mūsdienu Krievijas un Eiropas traģēdija”[5].

Pat tad, ja uz skatuves valda īstas “dzīres mēra laikā”, kā Indras Rogas uz Latvijas Nacionālā teātra lielās zāles vizuāli un horeogrāfiski krāšņi inscenētajās ballīšu ainās izrādē “Lieliskais Getsbijs”, kā nerimstoša zemstrāva daudzos šodienas mākslas, kino un teātra darbos pulsē apziņa par kara tuvumu. Iespējams, arī viena no pasaules slavu ieguvušās animācijas filmas “Straume” panākumu atslēgām ir spēja, tiešā veidā nerunājot par politiku, precīzi, baisi un vienlaikus žilbinoši skaisti iezīmēt apokaliptisku pasaules ainavu, kurā vairs nav cilvēka un kur tie, ko esam pieradinājuši, nu cīnās par izdzīvošanu paši saviem spēkiem.

Kara tuvums liek pārvērtēt gan mūsu ikdienas izvēles, gan no cita skatpunkta paraudzīties, piemēram, uz Latvijas teātru repertuāra stratēģijām. Vai nemitēties dokumentēt un atgādināt par trauksmaino laiku, kurā dzīvojam, vai, kā “Getsbija” varoņiem, ļauties mākslas, mūzikas, mīlestības un bohēmas sniegtajam (kaut īslaicīgajam) patvērumam? Šķiet, tādas vienas “pareizas” atbildes nav.