Iemācīties pateikt “nē!”

Augusta sākums Latvijas teātra skatītāju un profesionāļu plānotājos jau ierasti ir atzīmēts kā Valmieras Vasaras teātra festivāla norises laiks. Arī šovasar, no 4. līdz 6. augustam, Valmieras pilsētvide kļūs par satikšanās vietu teātrmīļiem. Kroders.lv, tuvojoties festivālam, ekspresintervijās ar Valmieras Vasaras teātra festivāla māksliniekiem piedāvā iepazīties ar šogad topošajiem jauniestudējumiem.

“Briesmīgi priecīgas lietas”  – brīvlaika izrāde par skolas dzīvi. Režisors Matīss Budovskis, teksta draugi Klāvs Mellis un Ance Strazda, māksliniece Marta Treine. Lomās Agris Krapivņickis, Elizabete Skrastiņa, Emīls Krūmiņš, Igors Šelegovskis.

Ilvita Liepiņa: Kā tu sevi izjūti patiesāk – esot aktieris vai režisors?

Matīss Budovskis: Patiesāk? Droši vien, ja tā jānoformulē, tad jāsaka, ka režiju nemaz neesmu studējis, tikai darbojies kā asistents un nesen aizvadījis savu pirmo iestudējumu (“Dziesmu svētki”, Liepājas teātris, 2023 – I. L.) kā režisors. Pēc kovida man bija jānoformulē, kas es tāds esmu šajā profesijā, un jāsaka, ka es vienkārši jūtos kā teātra cilvēks. Grūti tā noformulēt – aktieris, režisors… Vispār tomēr aktieris. Bet režija man patīk un interesē. Līdz ar to jāliek zem viena vārda – teātris.

Tu esi režisors izrādei “Briesmīgi priecīgas lietas”. Vai tu esi šis zēns, kas dara briesmīgi priecīgās lietas šajā izrādē?

Nē, izrādi sarakstīja Klāvs Mellis ar Anci Strazdu. Par šo materiālu mēs iepriekš izrunājām, par ko tas varētu būt. Esmu saņēmis pilnībā gatavu lugu. Stāsts patiesībā nav par vienu konkrētu zēnu, kurš dara briesmīgi priecīgās lietas, vai konkrētu meiteni. Stāsts drīzāk ir par draugu kompāniju, kurā tiek runāts par kādu meiteni, kuru viņi visi satika – Silviju Hektori, kura ir, ārzemju vārdu lietojot, bullijs un kura viņus ir apcēlusi. Bet stāstot šo stāstu – par to, kā viņi ir viņu satikuši… Šie zēni katrs kaut kādā veidā viņu iemieso. Un šajā brīdī pieslēdzas objektu teātris, kas man nav svešs. Izrāde ir par to, ka mēs visi kaut kādos brīžos darām briesmīgi priecīgās lietas, dažreiz pat nenojaušot, ka mēs kādu sāpinām, bet tas kaut kā tā notiek. Par to, kā kontrolēt sevi vai kā atpazīt, kad mūsu kompānijā kāds sāk nodarboties ar šādām lietām, un kā to novērst. Nevis par konkrētu ļaunumu, bet par apcēlāju mūsos visos.

Vai tu šajā draugu kompānijā saskati sevi bērnībā vai pusaudža gados?

Jā, noteikti. Protams, mēs to izrādē risināsim caur humoru un caur spēli. Un – jā, pavisam noteikti, atskatoties uz skolas laiku, tu konstatē, ka mēs visi kaut kādos brīžos esam nejauki izturējušies pret kādu. Tikai ar laika nogriezni tu saproti, ka tā bija ļoti nesmuki darīt. Piemēram, pasmieties par kādām ārējām nepilnībām.

Kā tu nonāci līdz izrādei – lēmumam, ka jā, es iestudēšu tieši šo izrādi! Vai tas bija ilgs process?

Nē, patiesībā ideja atnāca uzreiz, kad Jānis Znotiņš man piedāvāja veidot šo izrādi. Viņš pateica tematu – “pieņemšana”, kas ir šī festivāla temats. Un es uzreiz jautāju, vai kāds veido izrādi par apcelšanu. Pēdējā laikā es diezgan daudz par to domāju. Arī pēdējā izrāde, ko es veidoju, kas patiesībā bija mana pirmā izrāde, kaut kādā ziņā ir par šo. Tikai vecuma kategorija ir cita, un mēs nedaudz citādākā veidā par to runājām. Par to, kā sabiedrībā pieņemt citam citu – tikai šoreiz mēs par to runāsim pat nežēlīgākā aspektā, kas ir novērojams tieši starp jauniešiem, jo viņiem ir grūtāk sagremot pazemojumu. Un tie procesi, kas viņos notiek, ir daudz dziļāki. Mēs mazāk tiekam tiem klāt. Es gan negribētu to vispārināt, jo, kad apcelšana notiek starp pieaugušajiem cilvēkiem, tas tāpat ir sāpīgi, dzīves pieredze palīdz risināt šos konfliktus.

[C]Likās, ka jārunā par jauniešiem un sākumskolas vecumu, kad apcelšana notiek regulārāk, arī kaut kādi pagrieziena punkti dzīvē šajā vecumā notiek intensīvāk. Apcelšanas kultūra Latvijā ir viena no izteiktākajām starp visām Eiropas valstīm. Tādēļ likās, ka šis temats ir īstais, par kuru ir jāveido izrāde.[C2]

Izrāde ir ieteicama no sešu gadu vecuma. Man šķiet, ka gan pusaudzis, gan bērns savos sešos gados noteikti saredzēs izrādi citādi un paņems no tās to, kas ar viņu šobrīd rezonē un ir vajadzīgs. Kas ir galvenās lietas, ko tu gribētu, lai bērns un pusaudzis, noskatījies šo izrādi, noteikti paņemtu sev līdzi?

Viena no svarīgākajām lietām, veidojot izrādi tieši šai vecuma grupai, ir, lai bērnam un pusaudzim iepatiktos teātris. Šis festivāls ir brīnišķīgs ar to, ka tas piesaista auditoriju, kam, iespējams, nav bijusi iespēja atnākt uz teātri vai kas to dara reti, neskaitot tos, kas, pateicoties vecākiem, apmeklē izrādes regulāri. Viena no galvenajām lietām ir uztaisīt foršu izrādi, ar kuru jaunais cilvēks tiek iedvesmots nākt uz teātri vēl un vēl. Tā ir tāda primārā lieta. Tieši par šo es visvairāk domāju, veidojot izrādi – ja atnāktu kāds mans draugs no Jaunkalsnavas, kur es pats esmu piedzimis, vai viņš gribētu vēl nākt uz teātri?

Otra lieta, runājot tieši par apcelšanas tematiku, – kaut kā saprast, ka mēs varam pateikt arī “nē”! Bieži vien, gribot patikt citiem cilvēkiem, pavelkamies uz nosacītām autoritātēm, un labāk esam šajā pusē, nevis to pusē, kurus apceļ. Līdz ar to ir diezgan viegli pavilkties uz šādām manipulācijām. Stiprākais sāk apcelt kādu – mēs arī gribam būt “stipri” un “forši”, tādēļ pievienojamies šim stiprākajam, metamies kādam virsū un to saplosām. Vēlos iedvest to sajūtu, ka ir ļoti stilīgi ir pateikt “nē!” un būt draudzīgam un pieņemošam.

Manuprāt, ļoti vērtīgi arī vecākiem apmeklēt šo izrādi, lai patiesi izprastu savu bērnu!

Jā, mēs arī uz to ceram!

Kādu Valmieras pilsētvides vietu izvēlējies savai izrādei, un kādēļ tieši to?

Es izvēlējos Valmieras 5. vidusskolas pagalmu. Viens no iemesliem ir tīri praktisks, jo ir pilsētas centrs, blakus ir arī Valmieras teātris, ēstuves, kurās var paēst. Citas izrādes arī bāzējas netālu no centra. Otra lieta – es vēlējos izrādi veidot tieši rotaļlaukumā, un 5. vidusskolas pagalmā tāds ir. Šeit ir sporta stieņi, kas man saistās ar brīvo laiku. Parasti vairāk apcelšanas notiek tieši brīvajā laikā, starpbrīžos, nevis stundu laikā, kur pieskata skolotājas.

Matīss, ko tev nozīmē dalība Valmieras teātra festivālā?

Pirmo reizi es piedalījos kā aktieris, ja nemaldos, tad tas bija otrais festivāls. Tā četrus gadus pēc kārtas esmu piedalījies visos nākamajos festivālos, izņemot pagājušo gadu.  Man šis uzdevums ļoti patīk, tas ir tāds nestandarta veids, kā savā ziņā veidot teātra vasaras nometnes. Arī laiks, kurā šīs izrādes tiek veidotas – divas nedēļas –, ir absolūti nestandarta laiks. Visa radošā komanda sabrauc un dzīvo uz vietas. Ne vien strādā, bet arī sarunājas, aprunā aizvadītos un nākamos darbus. Tas ir ārkārtīgi vērtīgi! Tā ir satikšanās vieta ar iespēju kopā radīt un vēl parādīt cilvēkiem izrādes. Un vēl tas, ka tas ir ārpus teātra, dod citu atmosfēru – svaigs gaiss un teātris, forša mijiedarbība starp pilsētvidi un teātri. Mākslinieki staigā un paši rada, paši līmē, paši iet uz humpalām pirkt kostīmus. Ir svarīgi, ka šad tad visu dari pats, lai pēc tam varētu vairāk novērtēt tos cilvēkus, kas teātrī dara ļoti daudz lietu tavā vietā. Tas ir veselīgi.

Tiekamies rotaļu laukumā!