Gada scenogrāfs

Gaidot ikgadējo „Spēlmaņu nakts” apgalvošanas ceremoniju 23. novembrī, Kroders.lv veido ekspresinterviju ciklu ar visiem 2014./2015. gada teātra sezonas nominantiem.

Šonedēļ aptaujājām nominantus kategorijā „Gada scenogrāfs”: Andri Freibergu (Nāves deja, Valmieras Drāmas teātris), Kirilu Serebreņņikovu (Raiņa sapņi, Nacionālais teātris), Lucinu Sosnovsku (sadarbībā ar Mateju Horažiju – Pie mums viss kārtībā, Daugavpils teātris), Mārtiņu Vilkārsi (1984, Liepājas teātris) un Reini Dzudzilo (Vīlas, Latvijas Nacionālā opera).

 

1. Ko jums nozīmē „Spēlmaņu nakts” nominācija?

Andris Freibergs: Man ne tik daudz interesē piespraust pie savas krūts ordeni, bet domāt par perspektīvu. Man ir svarīgi tikt skaidrībā, kā mēs scenogrāfiju ieraudzīsim rītdien. Tad, man liekas, tam visam ir jēga un tas nekļūst par tādu lokālu, drusku provinciālu pasākumu.

Kirils Serebreņņikovs: Pagaidām – to, ko esmu dzirdējis un sapratis no savu draugu stāstītā.

Lucina Sosnovska: Šī nominācija man bija liels pārsteigums. Tā ir ļoti patīkama sajūta, kad tavs darbs tiek novērtēts, it īpaši citā kultūras telpā.

Mārtiņš Vilkārsis: Tā, protams, nav nepatīkama sajūta – tikt nominētam vai saņemt balvu. It īpaši pirmajā reizē tas iedod pārliecību par saviem spēkiem. Tomēr manā dzīvē tas neko nemaina. Un, godīgi domājot kaut vai par savām piecām “Spēlmaņu nakts” balvām, nevaru teikt, ka tās visas ir piešķirtas par to, par ko man pašam šķiet, ka es būtu pelnījis.

Reinis Dzudzilo: Vārds “atzinība” tezaurā tika skaidrots tā – “pozitīvs novērtējums”.

 

2. Ar ko šis darbs, par ko esat nominēts, jums ir īpašs?

Andris Freibergs: Tā bija iespēja būt kopā ar radošiem domubiedriem, sākot ar teātra vadību – direktori Evitu Sniedzi un uzvedumu direktoru Guntaru Grāvelsiņu, un beidzot ar visiem tiem meistariem, kas rūpējās, lai izrāde būtu. Izrāde („Nāves deja” – red.) ir īpaša arī ar Strindbergu, ar režisoru Elmāru Seņkovu un komponistu Edgaru Mākenu, un trim izciliem aktieriem. Mani jau nepamet sajūta, ka pēc būtības šī izrāde nav īsti novērtēta… Piedodiet, ja man nav taisnība!

Kirils Serebreņņikovs: Svarīgākais – jauna pieredze, satiekoties ar man maz zināmu dzejnieku un ar viņu saistītu jaunu realitāti.

Lucina Sosnovska: “Pie mums viss kārtībā” bija mans diplomdarbs, pateicoties kuram es absolvēju Teātra akadēmiju Krakovā. Man tas bija ļoti nozīmīgs darbs, kurš bija arī kā izaicinājums man pašai. Darbs pie šīs lugas dāvāja nozīmīgu pieredzi un palīdzēja man labāk izprast teātra pasauli. Es izbaudīju darbu Daugavpilī, pilsētā ar ļoti unikālu atmosfēru, un sadarbību ar Daugavpils teātra radošo komandu.

Mārtiņš Vilkārsis: Izrāde “1984” kā kopums ir nozīmīga, scenogrāfija tur nav noteicošā, jo šis ir ideālais modelis, kad nav iespējams pateikt, kur sākas un beidzas kostīms, scenogrāfija un režija. Orvelu man vecaistēvs iedeva izlasīt jau padomju laikā, kad šeit tas bija aizliegts. Es sākotnēji biju ļoti pārsteigts par Lauras izvēli, jo nedomāju, ka to vispār var uz skatuves realizēt, bet rezultāts izdevās pārsteidzošs – šķietami vienkāršs un absolūti skaidrs. Šī ir tā reize, kad galvenā telpas ideja – par cilvēkiem, kas saplūst ar sienām, – pieder režisorei, es tikai to realizēju.

Reinis Dzudzilo: Katrs darbs ir individuāls gadījums un līdz ar to īpašs. Šis darbs (“Vīlas” LNO – red.) sastāv no daudziem “īpašajiem”. Izdalot vienu vai tos apvienojot, es varu atsaukties uz Viestura Kairiša teikto par mūsu sadarbību: “Mūsu radītais inscenējums mēģina risināt visbūtiskāko režijas valodas un scenogrāfijas jautājumu, kas ir, pārfrāzējot Vāgnera “Parsifālu”, kā laiku pārvērst telpā?”

 

3. Kas ir jūsu aizvadītās sezonas prieks?

Andris Freibergs: Man tas tikai daļēji saistīts ar aizvadīto sezonu teātrī. 2015. gada notikums ir starptautiskās scenogrāfijas izstāde „Prāgas kvadriennāle”. Tas ir mans laimes stāsts. Reāli apjaust notiekošo pasaules teātrī un kontekstā saprast pašiem sevi – tā ir vērtīga pieredze.

Kirils Serebreņņikovs: Es nezinu… Es vienkārši ar lielu prieku strādāju savā mīļajā teātrī.

Lucina Sosnovska: Pēdējā laikā mani ir diezgan grūti pārsteigt ar kaut ko no tā, ko redzu teātrī. Bet es noteikti gribētu pieminēt izrādi “Platonovs” Vīnē (rež. Alvis Hermanis – red.), kas pieredzējusi savu pirmizrādi jau 2011. gadā, bet es to pirmo reizi noskatījos tikai septembrī. Kā arī “Hamlets” Krištofa Gargačevska režijā (Krakovas Senajā teātrī – red.) – vienreizēja izrāde! Un, protams, Jana Lauversa un Need Company “The Blind Poet”.

Mārtiņš Vilkārsis: Man bija prieks atkal strādāt ar režisoru Aleksandru Morfovu (izrādē “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” DT – red.), kuru es ļoti mīlu un cienu. Viņš neko neieliek burtiski mutē, bet motivē un liek pašam nonākt pie secinājumiem. Tas attiecas gan uz aktieriem, gan scenogrāfu, uz visu komandu, un tā ir liela vērtība.

Reinis Dzudzilo: Mani ļoti aizkustināja iestudējums “Antigone” (Nacionālajā teātrī – red.).

 

4. Vai, jūsuprāt, „Spēlmaņu nakts” balvai piemīt prestižs?

Andris Freibergs: Žūrijas darbā subjektīvā faktora klātbūtne ir neizbēgama. Pat vēlama. Un tas ir normāli. Bet kritikai zūd jēga tad, ja tā nav radoša. Tad vērtību mēri sašķobās. Līderi tiek atrasti, izejot no vērienīguma, temperamenta un, kā teiktu Šapiro, skatlogu dekorāciju principa. Bet gribas sajust ko būtisku – kas notiks tālāk, un vispār kontekstu ar laiku. Mans sezonas notikums ir Džakomo Pučini opera „Vīlas” – prāta un emociju izlīdzināta sintēze, visu lietu harmonisks kopums, un vēl kaut kas vairāk… Par to „vairāk” arī mana sajūsma. Tās ir ambīcijas, par kurām gribas gūt skaidrību. Vispār nepateikšu neko jaunu. Žēl, ka vairs nav Normunda Naumaņa, kurš spēja bieži vien gan nežēlīgi, bet tomēr ļoti precīzi uzstādīt diagnozi, redzēt ilgtermiņā. Mana doma ir tāda – žūrijai nav jānovērtē, jāatzīmē tikai tas, kas bijis pamanāmāks, skaļāks, izvērstāks. Reizēm liekas, ka mēra pēc metriem un kilogramiem un ārēja efekta, bet neprognozē, kas ar teātri notiks tālāk. Man šķiet, ka teātra kritikas virsuzdevums ir noteikt vērtību mērus ilgtermiņā – redzēt teātri ilgtermiņā.

Kirils Serebreņņikovs: Kā jebkura balva, tā ir subjektīva. Tā neietekmē mūsu darbu. Vienkārši patīkami.

Lucina Sosnovska: Diemžēl man kā citas valsts pārstāvei ir samērā grūti spriest, jo es nezinu, kā tā tiek vērtēta Latvijas telpā.

Mārtiņš Vilkārsis: Protams, ka mākslas vērtējumi nevar būt nekāda matemātika, kas nepārprotami pasaka, kas ir labs, kas slikts, tomēr “Spēlmaņu nakts” žūrijas vērtēšanas kritērijos valda haoss. Nav skaidra atskaites punkta. Prestižs radīsies tajā brīdī, kad žūrijā būs cilvēku kopums, kuru cienīs tie, kas balvu saņem. Nav runa par konkrētām personālijām, bet principu. Jā, teātri it kā var izvirzīt savus kandidātus žūrijai, bet ne vienmēr rekomendētais cilvēks ir gatavs ziedot šim darbam visu savu laiku sezonas garumā. Nedomāju, ka labākais variants ir pašreizējais, kad pieci cilvēki ir spiesti skatīties pilnīgi visu. Kroders.lv ikgadējā kritiķu aptauja ir daudz objektīvāka, jo tajā piedalās 20 – 30 cilvēku, kas varbūt nav redzējuši visu, bet viņi tomēr orientējas Latvijas teātra situācijā kopumā. Šāds lielāka kopuma viedoklis ir daudz autoritatīvāks un kaut vai matemātiski objektīvāks, jo tas piedāvā plašāku spektru, kamēr “Spēlmaņu nakts” žūrijas gadījumā tas ir piecu cilvēku gadījuma viedoklis, kas vienam patiks, citam nepatiks, bet īstas autoritātes tam nav. Šobrīd “Spēlmaņu nakts” ir vienkārši foršs tusiņš, kurā vienreiz gadā satikties visu teātru cilvēkiem un priecāties par tiem, kas konkrētajā reizē ir uzvarētāji.

Reinis Dzudzilo: Latvijas robežās piemīt. Tomēr šis prestižs ir neviennozīmīgs, jo atkarīgs no tā, vai tu šīm nominācijām un laureātu izvēlei piekrīti. Ir reizes, kad piekrišana rodas.

 

Nominantus intervēja Zane Gāle, Janīna Ivanova, Eva Škenderska un Līga Ulberte