Gada režisors

Gaidot ikgadējo „Spēlmaņu nakts” apgalvošanas ceremoniju 23. novembrī, Kroders.lv veido ekspresinterviju ciklu ar visiem 2014./2015. gada teātra sezonas nominantiem.

Šonedēļ aptaujājām piecus nominantus kategorijā „Gada režisors”: Dmitriju Petrenko (Visas viņas grāmatas, Dailes teātris; Neglītais pīlēns, Latvijas Leļļu teātris), Elmāru Seņkovu (Antigone, Nacionālais teātris), Kirilu Serebreņņikovu (Raiņa sapņi, Nacionālais teātris), Lauru Grozu-Ķiberi (Equus, Dailes teātris; 1984, Liepājas teātris) un Vladislavu Nastavševu (Cerību ezers, Jaunais Rīgas teātris).

 

1. Ko jums nozīmē „Spēlmaņu nakts” nominācija?

Dmitrijs Petrenko: Tas nozīmē, ka profesionāli cilvēki iedziļinājās manā darbā, saprata to un novērtēja. Tas, ka kāds nopietni izturas pret to, ko tu dari, ir daudz svarīgāks par pašu balvu un komplimentiem.

Elmārs Seņkovs: Cilvēki, kuri mīl teātri, tev pasit pa plecu un pasaka: mums patīk, ko tu dari, malacis! Komplimentējoši un pagodinoši.

Kirils Serebreņņikovs: Pagaidām – to, ko esmu dzirdējis un sapratis no savu draugu stāstītā.

Laura Groza-Ķibere: Tas nozīmē nedaudz uzbužināt manu ego. Bet, ja nopietni, es noteikti nejūtos ļoti omulīgi, nomināciju apspriežot, daudz vairāk man patīk runāt par savām izrādēm, teātra procesu. Mana ikdiena sastāv no mēģinājumu un pirmizrāžu cikla, un šajā kontekstā es jūtos vispiederīgākā.

Vladislavs Nastavševs: Tas nozīmē novērtējumu. Tas nozīmē, ka starp daudzām citām izrādēm mana izrāde ir labāko piecniekā. Es domāju, ka tas ir daudz. Tas ir ļoti, ļoti patīkami.

 

2. Ar ko šis darbs, par ko esat nominēts, jums ir īpašs?

Dmitrijs Petrenko: Strādājot pie izrādes “Visas viņas grāmatas”, īpašs bija darbs ar diviem brīnišķīgiem aktieriem – Daini Grūbi un Esmeraldu Ermali. Tā bija liela uzticība no viņu puses – ļaut man veidot izrādi tieši tā, kā es to biju iecerējis, kā arī kopā ar mani meklēt interesantākus mākslinieciskus risinājumus. Savukārt “Neglītais pīlēns” bija liels izaicinājums veidot izrādi tā, lai tā patiktu gan bērniem, gan arī pieaugušajiem. Turklāt arī pēc izvēlētās formas tā ir sarežģīta izrāde, kur es daudz ko mācījos mēģinājumu procesā.

Elmārs Seņkovs: Darbs par ideju un mīlestību pret aktieri.

Kirils Serebreņņikovs: Svarīgākais – jauna pieredze, satiekoties ar man maz zināmu dzejnieku un ar viņu saistītu jaunu realitāti.

Laura Groza-Ķibere: „Equus” un „1984” ir īpaši ar ļoti kvalitatīvu darba procesu un vērtīgi pavadītu laiku. „Equus” es iestudēju kopā ar saviem vieniem no vismīļākajiem aktieriem Dailes teātrī, kurus es mīlu, cienu un pazīstu sen. Starp mums visiem bija ārkārtīgi laba sinerģija, līdz ar to mēs ļoti kvalitatīvi risinājām katrs sev svarīgas lietas un neviens uz to īpaši nebija jāiedvesmo. Šeit visi ir personības ar savu viedokli, pasaules redzējumu, tāpēc to darīt bija ārkārtīgi interesanti.

„1984” bija interesants un vienlaikus riskants pasākums izvēlētā materiāla dēļ, bet arī darbs brīnišķīgā kompānijā. „1984” iestudēšana bija ārkārtīgi foršs process, laikam visjautrākais manā dzīvē, iespējams, tāpēc, ka mēs ātri vienojāmies, ka mums jāatrod sev iespējamais eksistēšanas veids visās tajās šausmās, un tas atnāca ātri, viegli un visiem pieņemami. Mēs vienojāmies kopīgā valodā un jau atkal risinājām katrs sev personiski svarīgus jautājumus.

Abas izrādes ir izteikti kolektīvas. Visi aktieri ir vienlīdz nozīmīgi šajos stāstos. Protams, ir viens vai vairāki, kuri uz sevis uzņemas vairāk no izrādes psiholoģiskā un fiziskā smaguma, bet pārējais kolektīvs ir tikpat svarīgs kopējā vēstījumā. Tas arī rada to kopīgo vilni.

Vladislavs Nastavševs: “Cerību ezers” vispār ir visādā ziņā īpašs darbs. Pirmo reizi es pats kopā ar aktieriem rakstīju dramaturģiju. Otrkārt, es vēl nekad nebiju nokļuvis tik tuvu pie sevis paša kā izejmateriāla. Man vienmēr manas izrādes bijušas ļoti personīgas, bet nekad tieši neatspoguļoja manu dzīvi. Īstenībā viss projekts ir unikāls, nemaz nerunājot par vēl vienu iespēju sadarboties ar Gunu Zariņu. Mūsu kopdarbs vienmēr ir kaut kas ļoti, ļoti patīkams. Viņa ir viens no tiem cilvēkiem, ar kuriem es varu justies uz viena viļņa. Turklāt viņai bija liela atbildība, spēlējot manu māti, un nevienu citu es nevarētu iedomāties šai lomā. Un arī mana mamma tāpat, jo Guna ir personīgi pazīstama ar manu mammu, viņa nāca pie mums ciemos, mēs dzērām tēju, skatījāmies fotogrāfijas. Un vēl man arī nekad nevienā citā projektā nav bijis tik maz konfliktu. Pats process bija ļoti mierīgs un harmonisks. Tas nozīmē, ka biju ietrāpījis pareizā laikā priekš sevis paša un tas notika ar pareizajiem cilvēkiem, ar kuriem es varu justies drošībā, jūtot, ka viņi iet ar un aiz manis. Tas bija ļoti īpašs laiks.

 

3. Kas ir jūsu aizvadītās sezonas prieks?

Dmitrijs Petrenko: Lielākais prieks ir cilvēki, kas ienākuši manā radošajā dzīvē – tēlniece Liene Mackus un dramaturģe Justīne Kļava, ar kurām mēs turpinām sadarbību.

Elmārs Seņkovs: Visu režisoru (kolēģu) veikums. Pārsteidza: Daiga Kažociņa, Dainis Grūbe, Jēkabs Nīmanis.

Kirils Serebreņņikovs: Es nezinu… Es vienkārši ar lielu prieku strādāju savā mīļajā teātrī.

Laura Groza-Ķibere: Pagājusī sezona bija ļoti organiski saplānota, neskatoties uz to, ka pati nepiedalos savas sezonas plānošanā, tas atkarīgs no katra teātra plāniem. Priecājos par to, ka man bija iespēja sevi realizēt trīs atšķirīgos teātra žanros – lielās formas bērnu izrādē, lielās formas pieaugušo izrādē un mazās formas pieaugušo izrādē. Man ir milzīgs gandarījums par visiem trijiem darbiem, turklāt visu vēl paspēju apvienot ar ļoti tālu ceļojumu, kurā es 100% atļāvos nedomāt par teātri. Šī bija tiešām bagāta sezona, un šobrīd pat nesaprotu, kā to visu paspēju. Paralēli izdevās noskatīties diezgan daudz kolēģu izrādes un vēlreiz pārliecināties par to, cik jaudīga un interesanta ir kultūras dzīve Latvijā. Par to varu izteikt tikai prieku.

Vladislavs Nastavševs: “Mēdejas” (Maskavas Gogoļa centrs – red.) viesizrādes Rīgā, jo, manuprāt, tikai tad, kad to parādījām Rīgā, izrāde piedzima pa īstam. Viens ir taisīt izrādi ārzemēs, otrs – parādīt to savējiem mājās. Grūti iedomāties kaut ko svarīgāku. Man gan ir nepatīkams pārsteigums par to, kā tika novērtēts “Cerību ezers”, ko rakstīja kritiķi. Par to man ir bijis un vēl tagad ir milzīgs sašutums, un īstenībā es joprojām neesmu atguvies kopš tā laika. Es tagad ar visiem spēkiem mēģinu adekvāti reaģēt uz jebkādu kritiku, bet es biju ļoti, ļoti, ļoti vīlies. Nevienā brīdī neesmu vīlies par to, kā cilvēki izrādi uztver, un, paldies Dievam, uztver ļoti labi, cerams, ka izrādei būs ilgs mūžs, neskatoties uz to, ko sarakstīja kritika. Īstenībā man ir palikusi rēta, man tagad ir grūti uzticēties kritikai. Ja par citu mākslinieku darbiem, vēlos izcelt mākslas izstādi Rīgas biržā ar Vijas Celmiņas darbiem. Skatoties izstādi, es formas ziņā to varēju savilkt kopā ar “Mēdeju”. Viņas darbos ir izteikts minimālisms, gleznām rāmis formālistisks, bet tajā rāmī iekšā ir pasaules. Visumi. To pašu, nezinu, sanāca vai ne, mēģināju panākt “Mēdejā” ar diviem krēsliem un pliku podestu, un tur arī izpausmes bija diezgan formālas un minimālas. Viens no minimālisma likumiem – jo vairāk tu sevi ierobežo, jo lielāka enerģijas strūklaka var notikt, piedzimt. Jo vairāk saspiež, jo spēcīgāka tā eksplozija rezultātā ir. Tāpēc es varētu teikt, ka izstāde mani ietekmēja, jo es uztaisīju izrādi un man nebija skaidrs, kas tas ir. Izstāde mani kaut kā lielā mērā samierināja ar savu darbu, jo es saskatīju līdzības. Vēl viena izrāde, ko vēlos atzīmēt, bija Homo Novus ietvaros Forced Entertainment “Piezīmju grāmata”. Pirmkārt, spēcīgs materiāls, otrkārt, ļoti prasmīgi uztaisīta. Darbs ar tekstu, ko divi aktieri kopā ar režisoru Timu Etčelu izdarījuši – tā, kā viņi strādā ar tekstu, pie mums neviens to neprot. Darbs ar tekstu ir ļoti konceptuāls, atrasta ļoti precīza forma. Ne velti Forced Entertainment cilvēki ir avanagarda pionieri, viņi zina, ko viņi dara. Tur bija gan formāls risinājums, gan milzīgs cilvēcisks spēks. Tas ir ļoti, ļoti grūti, kad ir tikai teksts un aktieris uz skatuves. Tas pats minimālisms. Ko viņi īsti dara? Neko viņi nedara: apsēžas, pieceļas, un tad ir teksts, kuru viņi runā. Manuprāt, ir atrasts ideāls veids, kā materiālu pasniegt, ierāmēt kā pērli.

 

4. Vai, jūsuprāt, „Spēlmaņu nakts” balvai piemīt prestižs?

Dmitrijs Petrenko: Šīs balvas atšķirība no citām ir tieši tajā, ka izrādes vērtē profesionāla žūrija.

Elmārs Seņkovs: Viss atkarīgs no mums pašiem.

Kirils Serebreņņikovs: Kā jebkura balva, tā ir subjektīva. Tā neietekmē mūsu darbu. Vienkārši patīkami.

Laura Groza-Ķibere: Uzturoties teātrī ikdienā, dzirdu daudzu kolēģu viedokļus par šo tēmu un varu atklāti teikt, ka iekšējais vērtējums ir ļoti pretrunīgs. Es arī apzinos, ka bieži vien tas ir balstīts emocijās un, iespējams, arī kādos personiskos aizvainojumos, pārpratumos, tāpēc nevaru viennozīmīgi to komentēt. Man gribētos, lai teātra cilvēkiem būtu lielāka cieņa pret šo balvu. Nevar arī noliegt, ka šo procesu paralēli apvij savstarpējās komunikācijas problēmas – pārpratumi starp tiem, kas vērtē, un tiem, ko vērtē, kategoriski izteikumi vai nekomunicēšana vispār, tādējādi ļoti bieži šie vērtējumi vispār nav izprotami. Domāju, ka šīm divām frontēm arī nav jāsēž pie viena galda, jo katrs dara savu darbu, bet tomēr gribētos vairāk skaidrības, atklātības, cieņas, savstarpējas mīlestības. Tāds ir mans vēlējums.

Vladislavs Nastavševs: Es domāju, ka jā, ir prestiža, jo mūsu tauta vispār mīl visādas balvas, apbalvojumus. Domāju, ka manai mammai tas varētu nozīmēt vēl vairāk, bet arī man pašam tas nozīmē daudz. No otras puses, es kā mākslinieks ne vienmēr varu piekrist tām izvēlēm, ko žūrija izdara. Skaidrs ir tas, ka mums katram, ieskaitot mani, ir sava sistēma, kā mēs vērtējam mākslu – katrs mēs to darām citādāk un katram teātris nozīmē kaut ko citu. Savā ziņā, atgriežoties pie pirmā jautājuma, dažreiz man šķiet, ka „Spēlmaņu nakts” balvai piemīt zināma tendeciozitāte, ka katru gadu tiek noformēta kāda tendence – vienu gadu ārzemju režisori un viņu darbi, citreiz – jaunais režijas un aktieru vilnis, jaunā paaudze. No vienas puses, tas ir pats par sevi saprotams, ka viena tendence ir dominējoša, bet dažreiz aiz tās tendences… tas viss pasākums aiziet pa straumi, es to nevaru to neredzēt. Es nezinu, kas būs šogad, bet lielā mērā viss ir atkarīgs no tā, vai tu stāvi vai nestāvi tajā straumē, iekļaujies vai neiekļaujies tendencē, kas ir izveidojusies pilnīgi bez tavas gribas un, iespējams, bez komisijas locekļu gribas. Tad lielā mērā tā ir loterija, un brīžiem balva atspoguļo konkrēta mākslinieka nopelnus, bet brīžiem arī ne. Es biju ļoti pārsteigts, kad mums iedeva balvu par izrādi “Peldošie-ceļojošie” (JRT, 2013./2014. sezonas „Gada lielās formas izrāde” – red.), jo man bija daudz veiksmīgāka sezona, kad uztaisīju “Veceni” (NT – red.), “Tumšās alejas” (JRT – red.), “Makbetu” (VDT – red.). Tajā sezonā es jutos, ka tā bija tāda pirmā izlaušanās, man izdevās sākt darboties jaunā līmenī, un tas vispār netika novērtēts, mani noignorēja. Vēl tas, ka Monikai (Monika Pormale – red.) dod balvu par kostīmiem „Peldošajos”, kad viņa uztaisījusi vienkārši ģeniālu scenogrāfiju… Šī scenogrāfija paliks Latvijas scenogrāfijas vēsturē, un par to nedod balvu – tas nav iespējams. Bet dod par kostīmiem, ko mēs ar Moniku kopā vienkārši nopirkām veikalā. Un tādu kāzusu katru gadu ir tik daudz, es teiktu – pārāk daudz, un pamazām sāku distancēties no tā. Skaidrs, ka tautai tā balva varētu kaut ko nozīmēt un tad, kad visi apsveic, ir ļoti patīkami, bet realitātē tu domā, ka varbūt ir spēcīgāki veidi, kā novērtēt paša vai citu kolēģu darbu. Piemēram, tā varētu būt skatītāju mīlestība un atzinība, neskaitāmās vēstules par to, kā viņu dzīve tika transformēta pēc izrādes. Tas ir jaudīgāk. No otras puses, protams, novērtējumi no kolēģiem un teātra kritiķiem, profesionāļiem, ir svarīgi. Patikt vienmēr ir patīkamāk nekā nepatikt. No trešās puses, es, piemēram, neesmu pārliecināts, ka ar teātri nodarbojas psihiski pilnīgi veseli cilvēki, jo jebkura māksla – tā ir novirze no normas. Un savā būtībā, savā saknē māksla ir kā slimība. To pašu es teiktu par kritiķiem – tāpat kā mākslinieki savā būtībā ir slimi cilvēki, tā arī kritiķi slimi cilvēki. Vai tas ir labi vai slikti – es nezinu. Es domāju, ka labi, bet tā ir. Un dažreiz ir tā, ka slims mākslinieks taisa slimu izrādi un to vērtēt atnāk slims kritiķis. Rezultāta pa visiem sanāk errors, īssavienojums.

 

Nominantus intervēja Anna Andersone, Zane Gāle un Madara Lazdiņa