Futbols uz podestiem

Es gribu pastāstīt par kādu nesen skatītu iespēju jaunajiem režisoriem, ko sarūpēja ,,Latvijas koncerti“ ciklā ,,Mūzika tev“ iekļaujot jaunu mākslinieku radīto mūziklu ,,Futbols uz podestiem“.

Der ieskatīties vēsturē un atcerēties ,,Nepanesamā teātra arteli“, kurš darbojās Dailes teātra telpās un no kura izauga šodienas zināmie režisori Dž. Dž. Džilindžers, Viesturs Kairišs un Gatis Šmits.

Priecājos arī par ziņu, ka Nacionālais teātris sadarbosies ar Dirty Deal Teatro, lai atbalstītu jaunos režisorus. Tas ir svarīgi – vecāka un pieredzējušāka kolēģa uzmundrinošs uzsitiens uz pleca! Pat, ja jaunie domā, ka viss vecais ir sapelējis un ar pieri skrien sienā, nenojaušot, ka viņu eksperimenti teātra vēstures kontekstā nekas jauns vairs nav.

Bet atpakaļ pie “Futbols uz podestiem”. Mūzikas autors ir Jānis Ķirsis, libretu uzrakstījis Latvijas Kultūras akadēmijas students Jānis Balodis, scenogrāfiju veidoja Latvijas Mākslas akadēmijas students Artūrs Arnis, bet visa izrādes ansambļa ietērpšana tika uzticēta Mākslas akadēmijas Modes mākslas katedras studentiem.

Režisors ir Jurģis Tūbelis. Producenti vēsta, ka viņš esot sevi pierādījis mākslinieks, bet es uzskatu, ka viņa filma ,,Pasažieri” ir sliktākais, kas tapis Latvijas kino pēdējā desmitgadē. Tas tā, prasts uzbrauciens.

Ceru, ka nozaru profesionāļi mūziklu izvērtēja un deva noderīgus padomus jaunajiem māksliniekiem, sekojošais būs vienkāršā skatītāja viedoklis.

Stāsts bija saprotams, kaut iecerētie galvenie varoņi (mūziklam raksturīgais pāris, kas dabonas) saplūda ar interesantiem fona personāžiem, tāpēc, lai arī abi bija visnotaļ simpātiski (atveidoja Vineta Elksne un Daumants Kalniņš) un dziedāja labi, nekādu paliekošu iespaidu neatstāja. Potams, nav viegli turēties līdzās tādiem skatuves profesionāļiem kā Zigfrīda Muktupāvela atveidotajam elektriķim un Andželas Gobas operiski cēlajai skolas direktorei.

Tērpi bija krāsaini, interesanti, bet daži nelikās piemēroti apstākļiem. Ja darbība norisinās vasaras nometnē, paliek žēl skatīties uz puisi, kas visu laiku nēsā adītu melnu cepuri un ādas jaku (Emīla lomā – Kaspars Zlīdnis). Saprotu, ka tas simbolizē viņa piederību alternatīvākam stilam, bet žēl, ka to nepierādīja viņa it kā sacerētā mūzika, kas līdzinājās visa mūzikla laikā atskaņotajai.

Arī galvenā varone, mūzikas skolotāja, tika ģērbta kā modes skates meitene. Viņas futbola spēlēšanas tērps izsauca smieklus zālē. Smuks, bet absolūti nepiemērots sportošanai.

Skatītāji izrādes sākumā ļoti sekoja līdzi notiekošajam, tas labi. Bet traucēja ainas, kurās nevis notika darbība, bet tika rādīta gatavošanās darbībai. Tad skatītāju uzmanība atslāba.

Mūzika likās vienveidīga. Nebija neviena dziesma, ko varētu izdalīt no kopuma un klausīties kā radio hītu. Tāpēc dīvaina likās Intara Busuļa iesaistīšana mazā, košā lomiņā, bet nedodot viņam iespēju nodziedāt kādu labu dziesmu.

Labi, pietiks man žēloties. Jo kopumā tas ir iecerētajai publikai – skolu jaunatnei gana piemērots darbiņš.

Lai veicas jaunajiem censoņiem!