Epizode 2

Kad pajautāju, par ko rakstīt nākamo blogu, mans kursabiedrs un ļoti labs draugs aktieris Mārtiņš Upenieks teica – uzraksti par to, kā tu ienāci mūsu kursā. Viņš domā, ka tā ir interesanta pieredze, jo iestājos Kultūras akadēmijā 29 gados un pie daudz kā man nācās pierast no jauna.

Pirmais, ko atceros par savu pirmo skolas dienu, – es izmisīgi staigāju pa Ludzas ielas kabinetiem, mēģinot saprast, kāpēc Akadēmijā nestrādā Wi-Fi. Neko tā arī nenoskaidrojis, devos uz lekciju par Modernisma literatūru, ko vadīja profesors Gunārs Bībers. Kad pasniedzējs sāka dalīt lekcijas konspektus, ko viņš pats bija uzrakstījis ar roku, par bezvada internetu kaut kā uzreiz aizmirsu. Man gribējās piezvanīt draugiem un izstāstīt, ka ir vēl tāda skola, kur profesors ar roku raksta (un, kā izrādījās vēlāk, teju katru gadu kaligrafiskā rokrakstā pārraksta no jauna) savu lekciju konspektus. Toreiz tas vienkārši likās, kā lai pasaka, neparasti. Taču šo konspektu vērtību un unikalitāti sapratu ļoti ātri. Profesora Bībera konspektus glabāju joprojām un ik pa laikam ieskatos, ja vēlos zināt, ko pasniedzējs gribēja, lai mēs atceramies par modernisma rakstniekiem un dramaturgiem.

Maģistrantūrā iestājos, lai studētu režiju. Taču visai ātri sapratu, ka ar to ir par maz. Saņēmos un piezvanīju režisoram Mihailam Gruzdovam, kurš kopā ar Indru Rogu tajā laikā vadīja aktieru un režisoru apvienoto kursu, un viņi man atļāva nākt uz nodarbībām. (Tikai izlaidumā viņi man izstāstīja, ka bija pārliecināti – ne ar ko labu tas nebeigsies, ka es ātri vien neizturēšu, zaudēšu interesi un pazudīšu.)

Kultūras akadēmijas otrais kultūršoks iestājās, kad pirmo reizi ienācu Zirgu pastā (tas bija vēl pirms ēkas renovācijas). Likās, ka tā ir nevis skola, bet drīzāk pirmskara pansionāts. Ienācu telpā, kur jau bija sākusies nodarbība Gruzdova otrajam kursam. Kad ienācu, visi piecēlās kājās. Man iedeva šausmīgi neērtu ķeblīti (bez atzveltnes), uz kura vajadzēja nosēdēt aptuveni stundu. Sēdēt drīkstēja tikai ar taisnu muguru, kājas sakrustot nedrīkstēja. Tiesa, par to es uzzināju pēc nodarbības, kad pie manis pienāca topošie aktieri un režisori un izstāstīja, ka arī ar ielas apaviem te neviens nestaigā. “Ja kurss tevi pieņems, varēsi palikt,” teica Gruzdovs. Jautāju, ko lai es tādu daru, lai mani pieņem. “Mazgā kopā ar visiem grīdu. Un izlasi Staņislavska “Ētiku”!”.

Nākamajā brīdī sapratu, kāpēc grīda te tiek mazgāta biežāk nekā reizi dienā. Nepaspēju attapties, kad gara auguma sieviete (vēlāk uzzināju – aktrise Dana Čerņecova) man lika kopā ar visiem apgulties uz grīdas. Nākamajā brīdī kāds uz mana ķermeņa meklēja “sāpju punktus”, vēl pēc dažām minūtēm man jau vajadzēja skriet sienā, sakliegties ar iedomātu cilvēku aiz sienas un iztēloties, ka esmu koks. Pēc tam man teica, ka tas ir parastais aktieru treniņš. Studiju laikā paralēli turpināju strādāt žurnālistikā un, iedomājoties, ka esmu koks, iespējams, pirmo reizi mūžā sadzirdēju savu iekšējo balsi. Tā, it kā smejoties par mani, teica: “Dima, ar ko tu te nodarbojies? Vai tev nav jābūt šobrīd darbā, birojā?”

Tajā pašā dienā jaunie kursabiedri man izrādīja Zirgu pastu. Telpas bija pilnas ar kaut kādiem tērpiem, mēbelēm un visādiem sadzīves priekšmetiem. “No kurienes tas viss?” jautāju. “No mājām, protams!” man atbildēja. Pie sevis nodomāju, ka nekad no mājām uz šejieni neko nenesīšu. Galu galā – akadēmijai ir pienākums nodrošināt kvalitatīvu studiju procesu. Bet pagāja mēnesis, un no mana dzīvokļa jau bija pazuduši šķīvji, karotes, divas segas, viens pleds un patvāris. Tajā laikā es jau iemācījos skriet sienā un vairs nebrīnījos, kad vajadzēja iedomāties, ka esmu koks. Arī ķeblīši sāka likties ļoti ērti, ja uz tiem pareizi sēdēju.

Tagad Dailes teātrī es bieži satieku mūsu kursa meistaru Mihailu Gruzdovu. Dažreiz ir laiks parunāt. Tādās reizēs noteikti arī runājam par to, kā iet maniem kursabiedriem. Ar dažiem man sanāk joprojām strādāt, daži man kļuvuši par ļoti labiem draugiem, citi – par domubiedriem teātrī. Gandrīz visi strādā savā profesijā. Daži – ļoti spilgti.

Ir tādi ķeblīši, kas iztaisno muguru un maina tavu dzīvi. Paldies, Mārtiņ, par bloga tēmu.