Dumpinieku jubilejas sezona

Oskara Koršunova Viļņas Pilsētas teātris (OKT/ Vilniaus Miesto teatras) šosezon atzīmēs savu 25 gadu darbības jubileju.*

Deviņdesmito gadu izskaņā, līdzīgi kā Latvijā, arī Lietuvā vairāki dumpīgi, jauni un pašpārliecināti teātra mākslinieki izlēma pamest toreizējo Lietuvas Akadēmisko drāmas teātri un radīt paši savu apvienību. Mērķis bija nepakļauties tā laika teātra rutīnai, viņuprāt, novecojušai ētikai un estētikai, nevārīties savā sulā, bet balstīt mākslu politiskajā un sociālajā realitātē. Jaunie dumpinieki centās radīt savu teātra valodu bez snobiskiem ierobežojumiem, un tā laika kritiķi šai valodai piešķīra tādu kā kodu – Oskara Koršunova teātris jeb OKT.

No aizlieguma līdz balvām

1999. gadā OKT debitēja ar britu aktiera un dramaturga Marka Ravenhila darba “Shopping and Fucking” iestudējumu, kas radīja rezonansi ne tikai Lietuvā, bet arī Latvijā. Tajā laikā tā bija pirmā izrāde ar tik asu sociālo kritiku un pirmā, kurā atklāti tika runāts par LGBT+ cilvēkiem un viņu pieredzi. Viļņas pilsētas dome lika noņemt izrādes afišas, bet skatītāji plūda uz izrādi. Latvijā iestudējumu iekļāva festivāla “Homo novus ‘99” programmā, un sezonas noslēgumā Margarita Zieda “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” rakstīja: “Oskars Koršunovs nu jau vairākus gadus konsekventi strādā tikai ar jauno dramaturģiju – kopdarbs ar lietuviešu dzejnieku Sigitu Paruļski “P.S. lieta O.K.” un britu jaunās drāmas Marka Ravenhila “Shopping and Fucking” interpretācija rādīti iepriekšējos “Homo novus” festivālos, un tie jaunie cilvēki, kas, sacīsim, Rīgā pilda Filharmonijas skvēriņu un slimnīcas, Lietuvā aktīvi apmeklē Koršunova teātri. Latvijā šī zona joprojām ir neaizņemta, Jaunais Rīgas teātris tomēr ir vairāk orientēts uz tā dēvēto universitātes, nevis ielas auditoriju. Koršunova teātris Viļņā joprojām nav zaudējis savu Eiropas jaunās dramaturģijas Baltijas štāba jeb Baltijas barakas statusu. Tas ir līdzinieks Tomasa Ostermaijera Das Baracke Theater, ar kopīgo patosu – iestudēt vienīgi jauno dramaturģiju – un kopējo pārliecību, ka tā un tikai tā nes sev līdzi jauno teātri. Latvijā pēdējais režisors, kuru interesēja šī jaunā dramaturģija, kas to spēja novērtēt, iztulkot un iestudēt, bija Pēteris Pētersons. (..) Vieta ir brīva. Bet sejas turpina degt. Ne tikai Vācijā un Lietuvā.”[1] Koršunova drosmīgās izrāžu tēmas gan visai drīz iekaroja arī Latviju, un tās ieņem stabilu vietu pat valsts teātru repertuārā.

[C]Šobrīd nevienu neizbrīna jaunu projektu teātru veidošanās, taču gadsimtu mijā tas joprojām bija riskants solis.[C2]

20./21. gadsimta mijā uz neatkarīgajiem teātriem raudzījās ar aizdomām, nepastāvēja to finansēšanas sistēmas, un gan Latvijā, gan Lietuvā bija tikai daži neatkarīgi kolektīvi. Taču OKT darbojās ļoti mērķtiecīgi un spēja izdzīvot no skatītāju biļetēm un sadarbības ar starptautiskiem festivāliem. Starp tiem ir Aviņonas festivāls, Theater der Welt, Zalcburgas festivāls, Minhenes biennāle un citi. Sadarbības rezultātā tapa nozīmīgas izrādes – “Meistars un Margarita”, “Romeo un Džuljeta”, “Ķēniņš Edips”. Pat valsts teātri tolaik Lietuvā nespēja īstenot šāda mēroga projektus. Valdīja uzskats, ka OKT ir tik daudz sasniedzis, jo tas “barojas kā blusa no ziloņa”, respektīvi no valsts teātra, taču patiesībā tolaik OKT maksāja augstu nomas maksu un spēja veidot lielāko daļu toreizējā Akadēmiskā drāmas teātra repertuāra. OKT bija, iespējams, vienīgais Austrumeiropas teātris, kura izrādes Aviņonas galvenajā programmā rādītas deviņas reizes. OKT vairākkārt viesojies arī citos lielajos festivālos – piemēram, trīs reizes uzstājies Venēcijas biennālē, bijis pastāvīgs viesis festivālā “Kontakts” Polijā, apmeklējis festivālus Vācijā un Francijā, kā arī viesojies Austrālijā, ASV un Āzijas valstīs. Īpaša sadarbība notika ar Franciju, kur regulāras turnejas ilga mēnesi vai ilgāk. Oskaram Koršunovam piešķirta prestižā Jaunā Eiropas teātra realitātes balva, viņš ir saņēmis Francijas Literatūras un mākslas kavaliera ordeni. Nepārspīlējot var teikt, ka tajā laikā OKT teātris, kas atklāja vai noslēdza nozīmīgus festivālus, ietilpa pasaules labāko teātru desmitniekā. OKT vēsturē ir arī žurnāla “OKT Scena” izdošana, Druskininku festivāla un “Sirenos” festivāla dibināšana, kura programmā savulaik bija skatāmi Romeo Kasteluči, Jana Fabra, Kšištofa Varļikovska, Mihaela Tālhaimera, Kristiana Lupas, Tadaši Suzuki un citu pazīstamu režisoru iestudējumi. Tikai kopš 2004. gada OKT saņem dotāciju budžetā no Viļņas pašvaldības, kas nav salīdzināma ar valsts teātru finansējumu.

Jubileja Eiropas zīmē

OKT jubilejas sezonas nozīmīgākā pirmizrāde gaidāma decembrī – režisors Kirils Glušajevs iestudē izrādi, kuras pamatā ir viena no franču autora Floriana Zellera tā sauktās ģimenes triloģijas (“Māte”, “Tēvs” un “Dēls”) luga “Māte”. Pateicoties režisoram Intaram Rešetinam, Zellers bieži iestudēts arī uz Latvijas teātru skatuvēm. Taču jau 16. septembrī pirmizrādi OKT piedzīvojusi igauņu režisora Prīta Pedajasa izrāde “Suns un pērtiķis”, kuras pamatā ir igauņu impresionisma un simbolisma aizsācēja literatūrā Frīdeberta Tuglasa stāsts. Literārajā pamatmateriālā ir tieša atsauce uz Orvela “Dzīvnieku fermu”, jo arī igauņu autora stāstā vara nokļūst pērtiķa Huhū rokās, kas iemieso nehumānu, destruktīvu un neracionālu vadoni. Režisors kādā intervijā pats norāda, ka iestudējuma idejas pamatā ir vēstures mācība – kara laikā cilvēki, pat izglītoti un iecietīgi, kļūst nežēlīgi, turklāt kara laikā iedegts naids tik ātri neizplēn. Ar suni un pērtiķi viņš atklāj divas pasaules, divus atšķirīgus skatījumus uz dzīvi.[2]

Jubilejas sezonā OKT arī gatavojas visintensīvākajam ārzemju turneju plānam kopš 2004. gada. Iecerēta dalība sešos starptautiskos festivālos piecās Eiropas valstīs. Turklāt viesizrāžu programmā ir ne tikai Koršunova iestudējumi “Otello” un “Kāzas”, par kuriem rakstījuši arī Kroders.lv autori[3], bet ārpus Lietuvas dosies arī jauno režisoru darbi. Nauberta Jasinska iestudētā Strindberga luga “Pelikāns” pirmizrādi piedzīvos 26. septembrī Kelces Starptautiskajā teātra festivālā Polijā, Jokūba Braža iestudētā “Kaija” iekļauta divu festivālu – Belostokas (Polija) un Temporada Alta (Spānija) – programmā. Teātris ar izrādēm dosies arī uz Eiropas kultūras galvaspilsētu Timišoaru (Rumānija), bet februārī tiek prognozēta veiksmīga pirmizrāde Kamiles Gudmonaites iestudējumam “Everybody” Francijā.

25 gadi ir cienījams laika nogrieznis teātrim, kas sevi pozicionē kā pretstraumes peldētāju. Latvijā nav mazums teātra projektu un netrūkst arī “jauno dumpīgo”, ir radīta finansēšanas sistēma (pat ja tā nav ideāla), tāpat jau sen esam paplašinājuši lokālo darbības rādiusu pāri ne tikai valstu, bet pat okeānu robežām. Tomēr tik intensīva dalība ārvalstu teatrālajos notikumos latviešiem nav pieredzēta kopš Jaunā Rīgas teātra ziedu laikiem. Ir labi, ja pasaules elpa ieplūst Latvijā, bet vēl labāk, ja mums pietiek spēka raidīt mūsu skatuves mākslu pasaulē.

* Materiāls tapis sadarbībā ar Oskara Koršunova teātri