Drazas IV

Mēneša pēdējā ierakstā vēlējos savilkt stāstījumu gredzenveidā, atrast kādu caurviju līniju, kas attīstījusies. Šim nolūkam puslīdz atbilst tikai kādas bezpajumtnieks, kurš nesen paziņoja, ka viņam piedāvāta līdzīga veida nodarbošanās ārzemēs, apsolītas teju astronomiskas summas un luksus dzīvesveids. Pēc divām dienām gan viņš uz ielas pēkšņi uzradās ar jautājumu, vai arī mēs esam zvanījuši Baltkrievijas prezidentam, lai sūdzētos par nekvalitatīvas kontrabandas jautājumiem, jo viņš to tikko ir izdarījis. Vēl pēc dienas viņš atkal „uzpeldēja”, joprojām Latvijā, un bez komentāriem pieņēma jau bez prasīšanas doto regulāro maksājumu.

Šonedēļ izmantoju necerēti radušos brīvdienu pēc viesizrādēm, lai aizietu uz „Izstaigā Stūra māju”. Ilgu laiku vispār negribēju to apskatīt, jo tik daudz ir lasīts, dzirdēts, redzēts, kas mākslā sublimēts par komunistiskā režīma represiju sistēmu, un neradās sajūta, ka vajadzētu vēl par to interesēties. Īpaši ņemot vērā, ka pēc vidusskolas man sākās tāda dabiska un reizē visai slimīga interese par GULAG’u. Lasīju visu, sākot no „Gulaga arhipelāga” līdz mazām, rakstāmmašīnas drukas grāmatiņām, kurās aprakstīti leģionāru likteņi Sibīrijas nometnēs. Tomēr, par laimi, līdzcilvēki toreiz atgādināja, ka ir vecums, kurā jaunietei ir jāiet izklaidēties, dejot un muļķoties, nevis jāgrimst nelaimes stāstos un bailēs par aizgājušo un nelabojamo.

Tātad svētdienā pievienojos angliski runājošai grupai, kura devās ekskursijā pa Stūra mājas pagrabiem, jo laika dēļ uz latviešu grupu netiku. Noskaņojos uz gadskaitļiem, enciklopēdijas faktiem un vilšanos, bet saņēmu tieši pretējo. Šī māja nav muzejs, bet gan necerēti veiksmīga pirms gada radusies ekspozīcija. Gids izrādījās īsts entuziasts, pētnieks. Viņa stāstījums pārsvarā sastāvēja no tā, ko stāstījuši cilvēki pagājušajā vasarā, nākot apskatīt ēku – bijušie ieslodzītie, viņu tuvinieki, pat darbinieki. Informācijas trūkuma dēļ ir zināms gaužām maz par cietuma rekonstrukcijām visu padomju gadu laikā un par to iemesliem, bet, klausoties šeit kādreiz pratinātajos cilvēkos, var aprēķināt aptuvenos gadskaitļus.

Arī mūsu grupā atradās vīrietis, kas varēja dot savu artavu atmiņu saglabāšanai. Izrādījās, ka viņš ir Austrālijas latvietis, jau kungs gados, kuram šī ekskursija bija acīmredzami emocionāls pārdzīvojums. Viņa māsa šeit kādu laiku bijusi ieslodzīta. Kad iegājām vienā kamerā un apsēdāmies uz gultām, viņš gidam to izstāstīja latviski, piemetinot, ka nekad negribētu iedomāties, kā ir tad, kad kameras durvis aizcērtas. Noklausījos pa pusei publisko sarunu, kurā uzzināju, kas bijuši viņa vecāki – inteliģences pārstāvji, kuri emigrējuši un pēc tam aicināti atpakaļ uz „saulaino” PSRS. Gids profesionālā aizrautībā atklāja, ka bija jau nopētījis kungu un cerējis uz izdevību aprunāties, jo viņam bijuši daži jautājumi.

Pēc Stūra mājas apmeklējuma gan gribējās četras reizes nomazgāties, tikt labi tālu no tās prom un pastāvēt saulītē, bet reizē bija arī prieks, ka ekspozīcija atvērta tagad – kamēr vēl ir cilvēki, kas var dalīties ar stāstiem.

Par sauli runājot… Otru brīvdienu pavadīju, braukājot pa dzimteni, lai nokļūtu laukos, otros laukos un atkal atpakaļ. Radošo vilkmi tās pirmatnējā nozīmē novirzīju gurķu marinēšanā un pupiņu novākšanā, kas man – kā jau zemes darbi – ir absolūti nepieciešami kontrastā ar stipri „neiezemētu” un garīgu darbu ikdienā. Tā nu ar augsni aiz nagiem nākamajā dienā lēkāju pa skatuvi, bet atmiņā vēl kavējos braucienā pa Zemgales lielceļiem augusta saulē, kur pilnā sparā noritēja graudu novākšana tā, ka put vien. Uz ceļa tikai lauksaimniecības tehnika un putekļi no vēl kūpošajiem, tikko nokultajiem laukiem. Skaista, skaista brīvdiena, ar atdzesētu govs pienu, dzidriem āboliem, tikko norautiem, siltiem tomātiem vēderā un ar bērna dungošanu, kopīgi lasot jāņogas: „Paldies, paldies, Zirnekļa kungs, bet mums jūsu tīkli nav vajadzīgi!”

Teātra sezonas ieskrējiens ir beidzies, esam izbraukājušies viesizrādēs un pēc atvaļinājuma atkal pie komplimentiem un kritikām pieraduši. Tagad pilnu sparu pievēršamies intensīvajam darbam pie jauniestudējumiem, gaidiet, drīz būs!

Atvadoties no publiskās dienasgrāmatas, Edvards Grīgs un Emīls Gilels, tāpēc, ka vienkārši un absolūti skaisti! Šonedēļ, domājot par Aspazijas un Raiņa tēmu viena piedarbiņa sakarā, atminējos un atkal iemīlējos.