Blaumaņa festivāls. Trešā diena

Piezīmes par V Rūdolfa Blaumaņa festivāla trešo dienu.

Festivāla bērnu rīts un tikšanās ar Latvijas Leļļu teātra 1981. gada „Velniņiem” gluži negribot paslīdējis garām. Neko darīt – izklaidībā un paviršībā varu vainot vien sevi.

Pret vakaru kļūst siltāk un sāk snigt. Nacionālais teātris Elmāra Seņkova iestudēto „Purva bridēju” rāda divas reizes. Pēc īsas šaubīšanās eju skatīties vakara izrādi ar domu, ka aktieri nebūs vis noguruši, bet tieši pretēji – iespēlējušies. Šķiet, ka tā arī ir.

Programmas grāmatiņa sola to, kas no kolēģu recenzijām un skatītāju atsauksmēm jau zināms – Edgars atradīsies uz skatuves kopā ar divām Kristīnēm. Atbilde, kāpēc tā, būšot rodama izrādē. Atbildi nerodu, bet izrāde šķiet gana neparasta, lai skatīties būtu interesanti. Publika sēž uz lielās skatuves un aptver spēles laukumu pa perimetru. Bet spēles laukums atgādina golfa laukumu – aktieri pa zaļo klājumu staigā vilnas zeķēs vai basām kājām, dzied un čivina putnu balsīs, mikrofonos lasa Blaumaņa tekstu, piesēžas uz soliem starp skatītājiem. Kā golfa laukumā izrādes varoņi cenšas ietrāpīt attiecību bumbiņu īstajā bedrītē, bet kaut kā neizdodas. Komponista Goran Goras skaņu partitūrā pazīstami un nepazīstami motīvi pārplūst un pārlejas cits citā, spēji apraujas un deformējas.

Pēc izrādes kā galvenais atklājums uzplaiksnī atskārsme, ka Blaumaņa varoņi ir ļoti jauni cilvēki. Nu ļoti jauni. (Līdz šim redzētajās interpretācijās un, iespējams, arī filmas iespaidā, tāda doma pat prātā nenāca.) Ne velti Kaspars Dumburs Edgara tekstā tik ļoti akcentē frāzi, ka Edgars ir divdesmit trešajā gadā. Kā rubenis riesta laikā viņš gandrīz bez apstājas trenkā abas Kristīnes – Madaru Botmani un Ievu Aniņu – pa zaļo laukumu. Kristīnē viņš redz visas citas sievietes un visās citās sievietēs – Kristīni. Bet „uz pusēm” sadalītā Kristīne cīnās nevis par Edgara tikumisko stāju, bet ar dabu pati sevī. Un kapitulē. Tāda vispārēja ļaušanās dabas likumiem un reproduktīvā vecuma diktētajam savstarpējās pievilkšanās spēkam veido izrādes atmosfēru. Bet ir arī disciplinējošs faktors – Lolitas Caukas vitālās un rosīgās Vešerienes zināšana, ka cilvēku nav iespējams mainīt.

Pēc izrādes aktieri, publikas aplausiem skanot, saņem tulpes un Lieldienu vēstnešus – pūpolus. Ak jā, arī kasti speciālā Blaumaņa alus, kur pudeļu etiķetes rotā rakstnieka pazīšanas zīme – kuplas ūsas.