Blaumaņa festivāls. Noslēgums

Piezīmes par V Rūdolfa Blaumaņa teātra festivāla noslēdzošo dienu.

Blaumaņa festivāla pēdējā diena ir klāt. Divos pēc pusdienas Valmieras teātra Apaļajā zālē sākas Blaumanim veltīta konference. Pustumšajā telpā ir auksti. Nez’, kā aktieri spēj mēģināt tādā aukstumā? Konferences vadītāja Edīte Tišheizere aicina klātesošos doties pēc mēteļiem un sasēsties šaurākā lokā, jo, izņemot žūriju un dažus interesentus no teātra, citas publikas nav. Valmieras skolotājiem, kuri parasti veido šādu pasākumu auditoriju, šodien jāpārrauga lielais angļu valodas eksāmens. „Tas nekas”, teic Edīte. Vismaz esot skaidrs, ka Apaļajā zālē sapulcējušies tieši tie cilvēki, kuriem patiesi interesē Blaumanis un festivāla notikumi.

No Rīgas atbraukuši divi nesen notikušās Starptautiskās Blaumaņa konferences dalībnieki. Benedikts Kalnačs runā par teatralitāti „Pazudušajā dēlā”, Līga Ulberte izpētījusi „Indrānu” iedvesmota dramatiska darba – Irmas Bračas lugas „Velni” tapšanas gaitu. Tad pievēršamies festivālam un arī pārējie tiek aicināti izteikt savas pārdomas un iespaidus. Atmosfēra pamazām iesilst. Dominējošā emocija – prieks par to, ka ir tik daudz jaunu režisoru, kuri Blaumanī spēj ieraudzīt interesantu sarunu biedru. Agris Māsēns domu apmaiņai pieliek punktu ar optimistisku informāciju, ka skolas puikas, kuri piedalās „Raudupietes” izrādēs, kopš savas „aktiera karjeras” sākuma par teātri domājot vairāk nekā par skolu.

Vakarā ir iespēja vēlreiz pārliecināties par to, cik mērķtiecīgi un iedarbīgi Elmārs Seņkovs vizualizē „Raudupietes” kaislības. Tūlīt pēc izrādes sākas apbalvošanas ceremonija. Uz ekrāna tiek demonstrēta īsa filmiņa par festivāla norisi, Tālivaldis Lasmanis lasa, kā šķiet, humoristiski iecerētus tekstus, par kuriem no klausīšanās vien netieku skaidrībā – ir Blaumanis vai nav. Kādā brīdī skatītājiem aiz muguras tiek izgaismota balti tērpta manekena figūra, kas liek teju vai sarauties, jo raisa asociācijas ar „Raudupietē” tikko redzēto Jaņa Rozentāla gleznu „Nāve”. Vēlāk par to vaicāju pasākuma režisorei Inesei Mičulei un uzzinu, ka scenogrāfs Reinis Suhanovs balto figūru iecerējis kā norādi uz Blaumaņa darbos ierakstītajām daudzajām līgavām.

Teātra direktore Evita Sniedze uz skatuves aicina žūriju. Tad seko balvu pasniegšana. Ērika Vilsona projektam „Nezāle” – par nacionālās identitātes stiprināšanu skolā; abiem Viktora Jansona spēles seansiem: „Indrāni caur adatas aci” – par bezgalības atklāsmi detaļās un „Nāves ēnā” – par aicinājumu raudzīties uz tāliem „horicontiem” („c” ir atsaukšanās uz veidu, kā šo vārdu mēdza izrunāt Smiļģis); Kārļa Auškāpa „Zagļiem” Dailes teātrī – par atgriešanos pie lugas pirmvarianta; Elmāra Seņkova „Purva bridējam” Nacionālajā teātrī – par spēles atmosfēras radīšanu; Fēliksa Deiča „No saldenās pudeles” Valmieras teātrī – par latviskā dzīvesprieka apliecināšanu; Elmāra Seņkova „Indrāniem” Rīgas Krievu teātrī – par latviešu slēpto kaislību atklāsmi; Valtera Sīļa „Indrāniem” Nacionālajā teātrī – par Nacionālā teātra tradīciju uzturēšanu; Elmāra Seņkova „Raudupietei” Valmieras teātrī – par traģēdijas žanra spilgtāko apliecinājumu.

Blaumaņa festivāla īpašo atzinību saņem arī aktieri – Nacionālā teātra aktrise Lolita Cauka par Indrānu mātes lomu izrādē „Indrāni” un Vešerienes lomu izrādē „Purva bridējs”; Rīgas Krievu teātra aktieris Leonīds Lencs par Indrānu tēva lomu izrādē „Indrāni”, Valmieras teātra aktrises Elīna Vāne par titullomu izrādē „Raudupiete” un Dace Eversa par Lavīzes lomu izrādē „No saldenās pudeles”. Blaumaņa memoriālā muzeja „Braki” speciālbalva tiek piešķirta Valmieras teātra aktierim Mārim Bezmeram par Taukšķa lomu izrādē „No saldenās pudeles”.

Visbeidzot žūrijas priekšsēdētājs Jānis Streičs svinīgi pasniedz festivāla grand prix – ceļojošo balvu miniatūra Blaumaņa krūšutēla izskatā. To šoreiz izpelnās Elmāra Seņkova „Indrāni” Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī.

Festivāls beidzies. Teātra kafejnīcā direktore Evita Sniedze paceļ vīna glāzi par Blaumani un aicina uz nākamo festivālu pēc trim gadiem.