Berlīnes pasta balodis. Trešais*

Ibsens seksuāli savircotā mērcē jeb monstru balle.Uz oriģinālu gandrīz hrestomātiska teksta lasījumu pretendēja viena no Berliner Theatertreffen „naglām” – H. Ibsena lugas „Nora jeb Leļļu nams” versija režisora Herberta Fritša (Fritsch) interpretācijā Oberhauzenas teātra (Theater Oberhausen) uzvedumā, kas tika izrādīta festivāla ēkā. Izrādes režisors Herberts Fritšs (dz. 1951) ir vācvalodīgajā kultūrā pazīstama, respektējama personība – teātra un kino aktieris, režisors, mediju mākslinieks, kurš izglītojies Minhenē, bet strādājis gan Vācijā, gan Šveicē, sadarbojies ar Franku Kastorfu, Berlīnes teātri Volksbühne un citiem. Viņa filmogrāfijā ir vairāk nekā trīsdesmit lomu un filmu, tostarp Kirilova loma TV filmā „Dēmoni” (pēc F. Dostojevska romāna ‘Velni”) un īsfilma „Lulu” pēc F. Vēdekinda darba (luga šopavasar Berlīnē piedzīvoja pirmizrādi Roberta Vilsona interpretācijā). 2000. gadā sadarbībā ar Volksbühne H. Fritšs sācis attīstīt multimediālu projektu Hamlet_X, kur pats darbojas kā Klaudijs #3 un kas līdz 2010. gadam piedzīvojis jau astoņas prezentācijas gan DVD, gan instalāciju un citos formātos. Arī „Nora jeb Leļļu nams”, ko redzējām Theatertreffen ietvaros, dienu iepriekš bija piedzīvojusi pirmizrādi kā TV filma.

Tā bija absolūti radikāla un negaidīta Ibsena interpretācija, kur lugas pamatteksts tika pat saglabāts, bet intonācija, konteksti un zemteksti veidojās pilnīgi citi, visdažādākajos līmeņos apspēlējot lelles motīvu. Vienīgais vizuālais elements uz tukšās skatuves ar slīpo grīdu – kā no papīra izgriezta, koši zaļa egle (sveiciens eglēm Roberta Vilsona „Melnajā jātniekā”), kas vēlāk arī vilsoniski lēni vai drudžaini pārvietojās pa skatuvi, kad aiz tās slēpās monstrozu kaislību virpuļa dzenātie izrādes dalībnieki. Arī aktrises Manjas Kūlas (Kuhl) Nora ar bālo seju un izzīmētām milzu acīm un kuplu matu sasuku, īsā lelles kleitiņā ar kupliem apakšsvārkiem kārtu kārtām un baleta pačkām kājās atgādināja skumju lelli no bērnu zīmējuma. Taču lelle itin drīz pārvērtās par Lolitu, kuras kuplo svārkapakšu kāds nemitīgi cilāja, sākot ar viņas vīru Helmeru un beidzot ar Noru pašu. Cienījamais bankas direktora kungs Helmers (Torstens Bauers) aizsāka uzvedumā vērojamo monstrozo karikatūru jebšu dzīvo spoku parādi, ko pārstāvēja trīs vīrieši (viņš, Krogstā un Dr. Ranks, kas te bija pārdēvēts par Kranku (krank – no vācu val. slims), kas kustējās lauzītos vai distrofiskos ritmos un nēsāja pusmaskas/ parūkas ar dažāda garuma šķidriem, izplūkātiem matiem, atstājot atbaidošu iespaidu. Pretstatā šiem nožēlojamajiem vīrieškārtas radījumiem abas sievietes – Nora un Lindes kundze – bija patiešām daiļas, graciozas būtnes ar lieliskiem augumiem un izsmalcinātu kustību grāciju. Nora palaikam izpildīja kādu baleta numuru, bet Kristīne Linde (Nora Bucalka (Buzalka)) savā pirmajā uznācienā apveltīja viņu ar tik kvēlu skūpstu uz lūpām, ka Norai no tā tik tikko izdevās atsvabināties.

To varēja uztvert kā feministisku attiecību alternatīvas piedāvājumu cietsirdīgajā, vīriešu pārvaldītajā pasaulē, jo vīrieši te uzvedās patiesi nežēlīgi un pretīgi. Helmers jau pirmajā uznācienā it kā pa jokam iepļaukāja Noru pa dibenu, turpināja ar dzimumakta imitāciju un nemitīgu līšanu un ložņāšanu caur sievas kājstarpi. Krogstā savu agresīvo Noras izjautāšanas/pratināšanas skatu beidza ar brutālu varones izvarošanu; pat vecais, šajā versijā gluži sagrabējušais un prātu izkūkojušais Kranks tika rādīts teju kā seksuāls maniaks, kurš kopojas gan ar Kristīni, gan atklāti tīksminās un pašapmierinās zem Noras kuplajiem svārkiem. Vīrieši te tika traktēti kā derdzīgi, monstrozi leļļu pavēlnieki, kuri ar sievietēm manipulē, viņas valsta, mētā un nēsā kā lelles (tas nepārtraukti tika demonstrēts fiziskās darbībās), apmierinot ar viņām savas zemākās tieksmes. Sievietes – kā daiļas maitas, kas naidīgajā vidē cīnās par savām pozīcijām, kā prot (piemēram, Nora skatā, kad Krogstā viņu izvaro, atriebjoties „nokož” viņam dzimumlocekli, ko pēc tam izspļauj, utml.). Lindes kundze nesmādē ne sievietes, ne vīriešus, valšķīgi salīpot kopā ar Helmeru un atstājot Noru uz skatuves vienu kā pamestu bērnu. Savukārt šīs pēc melnās mežģīnēs tērptās, elegantās varones ilgstošā seksa ar Krogstā pavisam liekulīgi un ironiski no viņas mutes izskan Ibsena teksti par smagajam darbam veltīto dzīvi, kas nu iegūs jaunu, laimīgu nākotnes perspektīvu kopā ar Krogstā. Šajā sabiedrībā, kur pret sievietēm izturas ciniski un sadistiski kā pret lellēm, kas ātri apnīk, un vīrieši šķiet nākuši pasaulē, lai sievietes izmantotu un mocītu, viņām perspektīvas nav: Nora finālā tiek kolektīvi izģērbta un pārvērsta par trulu manekenu, kas uz visiem vīra jautājumiem atbild ar paklausīgiem „jā”, „nē”, „protams”, utt. Vai tā būtu režisora piedāvātā privāto un sabiedrisko attiecību esence?

Vizuāli perfekti izgaismotajā skatuves telpā, lāzerstariem zibot un operiskai mūzikai skanot, finālā visi izrādes dalībnieki lēni, svinīgi izstaigā vairākus apļus. Vai aktieri izbauda paveiktā nozīmību, tīksminās par savu uzvaru pār vecmodīgā (asredzīgā) autora pazīstamo tekstu? To uzminēt neizdevās, bet te, lūk, arī viela pārdomām mūsu ERAF projekta ietvaros rudenī Rīgā paredzētās starptautiskās konferences „Teksts mūsdienu teātrī” sakarā. Festivāla publika pēc „Noras” izrādes sadalījās divās krasi izteiktās daļās: pirmā sarīkoja trokšņainas ovācijas un kliedz „bravo!”, otra (tostarp man blakus sēdošās vācu un ungāru teātra kritiķes) ledaini klusēja. Ko tur slēpt, –  es pievienojos otrajai daļai, īpaši pēc tam, kad paklanīties iznāca arī sirmais režisors, kurš, avanscēnā stāvēdams, atšāva atpakaļ dibenu, ko tad, kā varenu joku izspēlēdami, nāca pēc kārtas iepļaukāt visi aktieri (?!). Žēl, ka vizuāli iespaidīgās un interesanti iecerētās izrādes vēstījums un risinājumi bija tik plakani, viennozīmīgi. Katrā ziņā tomēr uzzināt to, kas patlaban notiek ar Ibsenu vācvalodīgajā teātrī, neapšaubāmi bija vērtīgi. Arī mūsu redzētie trīs nelielie gabaliņi – izrādes no visas vācu teātra milzīgās kopējās mozaīkas – tomēr par zināmām tendencēm un meklējumu virzieniem, kas gan sasaucas, gan disonē ar latviešu teātra pašreizējo procesu un eksperimentiem, liecina.              

* Brauciens norisa LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā realizētā ERAF projekta “Latviešu teātris un teātra zinātne Eiropā: starptautiska sadarbības projekta sagatave un iesniegšana” ietvaros.