Ar ziemeļniecisku šarmu. Gunāram Cilinskim 90

2021. gada 23. maijā aktierim un režisoram Gunāram Cilinskim (1931-1992) apritētu 90 gadi.

No šīs pasaules aizgājis 1992. gadā, G. Cilinskis joprojām ir viens no visu laiku nozīmīgākajiem latviešu teātra un kino aktieriem, kura talantu un pievilcību patlaban varam novērtēt latviešu kino zelta fondā. Taču vienlīdz nozīmīga ir bijusi aktiera darbība Latvijas Nacionālajā (agrāk – Drāmas) teātrī – no talantīgi nospēlētām varoņlomām, kurās atklājas aktiera vīrišķīgais šarms un iekšējā enerģija, turpinot ar spilgtām un daudzveidīgām raksturlomām. Vienlīdz nozīmīgs ir arī G. Cilinska kā režisora devums, strādājot gan teātrī, gan kino jomā.  

Portālā filmas.lv par godu aktiera 90 gadu jubilejai skatāma 9 kinofilmu izlase. Savukārt teātra vietne KrodersLV uzrunāja portāla pastāvīgos autorus, lūdzot nosaukt G. Cilinska spilgtākās teātra vai kino lomas.

Valdzinošs ziemeļniecisks kodols

Kitija Balcare: Ienirt latviskā, klusējošā dziļumā. Kad 1976. gadā pirmizrādi piedzīvoja spēlfilma “Ezera sonāte”, līdz šīs pasaules ieraudzīšanai man vēl bija jānogaida dažus gadus. Taču tieši šis paša Gunāra Cilinska un Vara Braslas kopīgi režisētais kinodarbs ir tas, kuru var nenogurstoši skatīties atkal un atkal. Spēlfilmu raksturo lakonisma caurausta aktierspēle un kāds valdzinošs ziemeļniecisks kodols. Tur kā tīrradnis mirdz Gunāra Cilinska un Astrīdas Kairišas savstarpējā aktierspēle. Aktieris Gunārs Cilinskis man neizdzēšami saistās tieši ar Rūdolfa lomu un ar šajā lomā aktieriski suģestējoši izgaismotām iezīmēm, kas mūslaikos ieraugāmas aizvien retāk, ar robustu vīrišķību, ar atbruņojošu vienkāršību, ar neuzbāzīgu viedumu, ko aktieris prasmīgi izdreijā, veidojot savu varoni. Prasme psiholoģiski lakoniski portretēt šīs iezīmes Gunāram Cilinskim ļauj būt par sava laika spilgtas vīriešlomas radītāju.

Eiropā skaistākais vīrietis

Ērika Zirne: Gunāra Cilinska būtība – maģiska vīrišķība un  šķietami atturīgs vēsums – caurvij visas viņa lomas, taču visvairāk prātā palicis Maikla Goslina tēls Jāņa Streiča filmā “Teātris” (1978). Varētu piekrist Džūlijas Lambertes apgalvojumam, ka Maikls ir “skaistākais vīrietis Londonā”, bet varētu arī nepiekrist un apgalvot, ka G. Cilinskis ir skaistākais vīrietis vismaz Eiropā.

Kino kameras abās pusēs

Līga Ulberte: Pirmais iespaids – trīs poligrāfiski sliktas, bet ļoti izteiksmīgas fotogrāfijas Līvijas Akurāteres grāmatā “Gunārs Cilinskis” (1978). Skaistākais jebkad redzētais kinoaktieris – gaišmatainais, armijas frencī ģērbtais Žoržs filmā “Noktirne” (1966) un divas teātra lomas – atlētiskais Kaspars Velnakauls rupja adījuma džemperī “Velnakaula dvīņos” (1967) un romantiskais “Santakrusas” (1971) Pelegrīns ar plīvojošo lakatiņu ap kaklu. Visos trīs gadījumos nelaiž vaļā Cilinska skatiens – it kā uz kalnu galotnēm vērsts.

Otrais iespaids – ekrāna lomas cita pēc citas. Visvairāk tās, kurās jautās aktiera šarmantā pašironija – Nagainis “Ceplī” (1972), Maikls “Teātrī” (1978), Straujups “Agrajā rūsā” (1979) un Brengulis “Zītaru dzimtā” (1989). Bet, protams, arī “Ezera sonātes” (1976) Rūdolfs, kurš, nolaužot baltmaizes ņuku un jautājot Astrīdas Kairišas Laurai, vai viņai neslāpst, rada erotiskāko latviešu padomju kino epizodi.

Trešais iespaids – kino režisors, kurš mēdza darba lietās zvanīt savu filmu montāžas režisorei, manai mammai, uz mājām. Ne ar ko nesajaucama vīrieša balss 80. gadu čerkstošajā telefona klausulē: “Labvakar, te zvana Gunārs Cilinskis.” Un mammas stāsti par daudzu filmu tapšanu. Piemēram, pievērsiet uzmanību – filmā “Dīvainā mēnessgaisma” (1987) Kārļa Zušmaņa Johana vietā smejas Gunāra Cilinska balss.

Ceturtais iespaids – sirmais Arbeņins Drāmas teātra izrādē “Maskarāde” (1985). Vienīgā reize, kad esmu redzējusi Gunāru Cilinski uz skatuves. Un pēc tam nedroši atzinusies pati sev, ka Juris Kaminskis šai lomā man patika labāk. Cilinskis manā pieredzē kā bija, tā arī palika – kino kameras abās pusēs.

Ekrāna un cilvēciskā pievilcība

Baiba Kalna: Vīrišķīgs, harizmātisks, ārēji apvaldīts, bet ar koncentrētu iekšējo intensitāti, īsts un patiess – Kaspars Egona Līva “Velnakaula dvīņos”, savulaik redzētajā izrādes ierakstā TV no agrīnajām atmiņām nemainīgi palicis kā Gunāra Cilinska radošais alter ego. Laika gaitā tam piepulcējušies citi (minēt vienu Cilinska daudzveidībai šķiet pārāk maz): izcili nospēlētais Birkenbaums “Nāves ēnā”, ar absolūtu ekrāna un cilvēcisko pievilcību apveltītais Rūdolfs “Ezera sonātē”, skarbais Toms “Vilkatī Tomā”… Aizrāva arī Cilinska spēja transformēties un no t.s. pozitīvo varoņu lomām pārtapt sev it kā netipiskos tēlos, kur izpaudās trāpīga raksturotāja talants, piemēram, komiskajā iznirelī Nagainī no “Cepļa”. Savukārt Cilinska šarms un pašironija valdzināja tādās lomās kā hercogs Jēkabs “Melnā vēža spīlēs” un skaistākais vīrietis Londonā (un Latvijā) Maikls Goslins “Teātrī”.

Kino aktieris

Vēsma Lēvalde: Protams, ka pirmais, kas nāk prātā – “skaistākais vīrietis Londonā” – Maikls filmā “Teātris” (1978). Otrs ir Rūdolfs viņa paša režisētajā “Ezera sonātē” (kopā ar Vari Braslu, 1976). Un ļoti spilgti iespiedies atmiņā arī Cilinska atveidotais Straujups “Agrajā rūsā” (1979). No teātra lomām spilgtā atmiņā nav nekas palicis. Iespējams, biju par jaunu un par maz redzējusi.

Vīrišķības etalons

Henrieta Verhoustinska: Man Gunārs Cilinskis pirmkārt asociējas ar ārsta Rūdolfa lomu paša režisētajā (sadarbībā ar Vari Braslu) filmā “Ezera sonāte” pēc Regīnas Ezeras romāna “Aka”. Vīrišķīgs ir pirmais un būtībā arī vienīgais vārds, ko gribas teikt par šo varoni. Īpatnēji, ka, piemītot visām stereotipiskajām vīrišķības īpašībām – noslēgts, stiprs, emocionāli atturīgs –, Rūdolfs nevienu brīdi nav banāls personāžs, jo viņu pievilcīgu dara Gunāra Cilinska harisma. Vienmēr, skatoties filmu, klusībā ceri, ka Rūdolfs ar Lauru paliks kopā.

Romantiskie teātra un kino varoņi

Silvija Geikina: Gunārs Cilinskis man galvenokārt asociējas ar vīrišķīgi pievilcīgajiem, romantiskajiem varoņiem teātrī un filmās, tādiem kā Kaspars Velnakauls E. Līva “Velnakaula dvīņos”, Pelegrīns M. Friša “Santa Krusā”, Rūdolfs filmā “Ezera sonāte”. Manuprāt, ļoti iespaidīgs un neaizmirstams ir arī Stenlijs Kovaļskis T. Viljamsa “Ilgu tramvaja” iestudējumā.

“Lieliskais vīrietis”

Andra Rutkēviča: Pirmā asociācija ar Gunāru Cilinski ir vīrišķīgs stāvs raupjā adītā džemperī. Visdrīzāk jau kā Rūdolfs “Ezera sonātē”. Iespējams tādēļ, ka šis viņa atveidotais tēls tik labi iederas “lieliskā vīrieša” plauktiņa, aizpildot  daudz sievišķīgo vēlmju telpas: justies pasargātai, aprūpētai, saprastai un mīlētai. Gunāram Cilinskim piemītošā koncentrētā vīrišķība salikumā ar atšķirīgo lomu rakstura niansēm, rada to īpašo, viņam piemītošo šarmu. Es izvēlēšos divu pretešķību savienojumu: vīrišķīgu skaidrumu kopā ar emocionālu jūtīgumu. Iespējams tādēļ, ka tik tīrā salikumā tos baudīt gadās reti.