Amatieru teātris tagad. Un nākotnē?

Piezīmes par situāciju Latvijas amatierteātra nozarē

Šīm pārdomām vajadzēja tapt uzrakstītām jau 2. novembrī. Proti, tūliņ, noslēdzoties Latvijas Kultūras akadēmijas rīkotajai zinātniskās konferences “Kultūras krustpunkti” amatierteātru mākslai veltītās  sekcijas pēdējai prezentācijai Smiļģa mājā, vajadzēja skaļi saukt pēc sasāpējušo jautājumu risinājuma. Lai gan režisori neprot tik labi dziedāt “Gaismas pili” kā mūsu koru diriģenti, savs izmisuma rūciens būtu jāuzsāk arī amatieru teātru lauciņa kopējiem.

Tomēr laiks paņēma savu tiesu, ir, kā ir, un varbūt labi, ka šobrīd varu paraudzīties ar laika distanci, lai izceltu būtisko. Vēl jo vairāk tādēļ, ka nu jau kādu laiku esmu viena no Nacionālā Kultūras centra Teātra nozares ekspertu padomes dalībniecēm un visnotaļ bieži tieku aicināta skatīties un vērtēt novadu (dažreiz arī reģionu) amatierteātru snieguma līmeni. Arī šogad Latvijas novados novembrī un decembrī amatierteātru skates “Gada izrādei 2023” ritējušas pilnā sparā, un te nu atkal bija redzamas visas vērtības, kaites, prieki un bēdas, par kurām tika runāts arī “Kultūras krustpunktu” konferencē.

Kopumā jautājumam par amatierteātru kā Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma daļas pastāvēšanas un uzturēšanas nepieciešamību nevajadzētu rasties: Latvijas amatierteātru māksla ir daļa no Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma tradīcijas un šīs tradīcijas saglabāšana, turpināšana un kvalitatīva attīstība kā Latvijas kultūrpolitikas pamatnostādne ir iekļauta 2022. gada 1. marta Latvijas Ministru kabineta rīkojumā Nr. 143 “Par Kultūrpolitikas pamatnostādnēm 2022.-2027. gadam “Kultūrvalsts””[1]. Savukārt kopš 2013. gada amatierteātru izrādes ietvertas Latvijas Vispārējo Dziesmu un Deju svētku pasākumu programmā, un šī dalība apstiprināta 2020. gadā 31. oktobrī Saeimas pieņemtajā un Valsts prezidenta izsludinātajā “Dziesmu un deju svētku likumā”[2].

Tomēr ir vērts atcerēties dažas nianses, kas mūsdienu amatieru teātru mākslas kustību atšķir no tā saucamā padomju laika, kad amatierteātri pastāvēja kā sava veida alternatīvās skatuves mākslas, latviešu valodas un arī nacionālās pašapziņas saglabāšanas kustība. Šīs “nianses” lielā mērā noteikušas un nosaka Latvijas sabiedrības attieksmi pret amatieru mākslu. Toreiz amatieru teātros strādājošie režisori brīvāk varēja izvēlēties tādu repertuāru, kas profesionālajām skatuvēm tika stingri cenzēta, un te arī drošāk tika meklētas jaunu skatuves estētiku formas. Pietiek atcerēties, piemēram, režisora Roberta Ligera dibināto “Rīgas pantomīmu”, režisores Astras Kacenas Jelgavas Studentu teātra darbību tālajos pagājušā gadsimta astoņdesmitajos, Latvijas Valsts universitātes Studentu teātra izrādes režisora Ārija Geikina vadībā u.c. Teātru dalībnieki bieži vien pulcējās ne vien vēlmē brīvi un radoši komunicēt par mākslu un tās alternatīvajām metodēm, bet arī, savā veidā protestējot pret pastāvošās varas bezjēdzību, veidot savu alternatīvu minisabiedrību.

[C]Kopš Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas amatieru teātru mākslai priekšplānā izvirzījušās citas prioritātes, un tās galvenokārt saistītas ar indivīda vēlmi socializēties, pašizteikties vai, gudri izsakoties, kvalitatīvi pavadīt brīvo laiku.[C2]

Šobrīd amatieru teātru patiesi mākslinieciskā jaunrade lielākoties balstās uz nelielu skaitu teātru, kuru vadītāji savu darbību uzsākuši krietni pirms trīsdesmit gadiem… Un tie daži jaunie, kuri pēdējos gados iekļāvušies šajā kopainā, drīzāk uzskatāmi par izņēmumu, nevis likumsakarīgu paaudžu maiņas rezultātu…

Mēs nevaram noliegt, ka patiesībā Latvijas kultūras vidē amatieru kustībai ir arvien marginālāka nozīme, protams, izņemot, Dziesmu un Deju svētku laiku, kad kampaņveidīgi tiek organizēts, subsidēts, slavēts un visādi citādi vismaz formāli mīlēts katrs Dziesmu un Deju svētku pasākumos piedalīties alkstošs kolektīvs. Tādēļ arī ikdienā arvien zemākas prasības un arvien niecīgāks atalgojums pienākas tiem, kuri šajā lauciņā tomēr strādā.

Jā, mēs lepojamies, ka amatieru teātru tradīcijas Latvijā ir krietni senas. Kā liecina vēstures avoti, 20. gadsimta sākumā Latvijā darbojušies ap 400 amatieru teātru. Patlaban Nacionālā Kultūras centra mājaslapā norādīts, ka Latvijā pastāv aptuveni 420 amatierteātri ar kopumā vairāk nekā 6330 dalībniekiem. Tas ir, nerēķinot skolu teātrus un latviešu diasporu kopienu teātrus. Lielu daļu no tiem iespējams vērot ikgadējās amatieru teātru skatēs. Tas, protams, vēl arvien ir brīnišķīgi, tomēr te nu acīmredzami atklājas tas, ko savā konferences ziņojumā iezīmēja Nacionālā Kultūras centra amatieru teātra mākslas eksperte Dace Vilne:

1)   kolektīvu vadītāju novecošana, profesionālās izglītības akūts trūkums un kopējā mākslinieciskā līmeņa pazemināšanās,

2)   iedzīvotāju skaita katastrofālā samazināšanās Latvijas novados, kas ietekmē arī kolektīvu pastāvēšanas kvalitāti un iespējas,

3)   izmisīgi zemais amatiermākslas kolektīvu vadītāju atalgojums un novadu nespēja iedalīt amatieru mākslas jomai rīcībiespējamu budžetu.

Liela daļa vēl strādājošo Latvijas amatieru teātru vadītāju ir kādreizējās Latvijas Valsts Konservatorijas (tagad Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas) režijas nodaļas vai Latvijas Kultūras darbinieku tehnikuma (tagad Latvijas Kultūras koledžas) četrgadīgā režijas kursa absolventi. Mani kursa biedri no tālā 1997. gada pirmajām režijas maģistratūras studijām Latvijas Kultūras akadēmijā nu jau tūliņ būs sešdesmitgadnieki… Nezinu, kur paliek jaunie cilvēki, kuri šobrīd absolvē Latvijas Kultūras koledžas Pasākumu, teātra režijas un aktiera mākslas nodaļu, skaidrs, ka laukos viņu gandrīz nav. Tālāk par lielākajām Latvijas pilsētām nav tikuši arī tie nedaudzie Latvijas Kultūras akadēmijas režijas un aktieru mākslas specializācijas absolventi, kuri riskējuši un uzņēmušies kāda amatieru kolektīva vadību. Kaut kur pa kādam jau atrodas, bet kopumā amatieru teātru režisori Latvijā strauji noveco.

Pateicoties praktiski neeksistējošam atalgojumam, režisora funkciju un kolektīva vadību, īpaši lauku rajonos, nereti uzņemas cilvēks (paldies viņam, jo citādi amatieru teātru skaits šodien pilnīgi noteikti nebūtu mērāms simtos) bez nepieciešamajām profesionālajām zināšanām. Tas, protams, nebūt netraucē kopienai sanākt, lai socializētos un patīkami pavadītu vakaru. Problēmas rodas, ja vēlamies kolektīva sniegumā ieraudzīt kaut mazāko mākslinieciskuma un jaunrades atblāzmu… Novadu skatēs tāds – no Rīgas vai “rajona” noalgotais teātra eksperts, kuram uzticēts skatīties un ar punktiem un pakāpēm vērtēt izrādes, nereti jūtas bez vainas vainīgs, pieprasot vismaz minimālu izpratni par elementārām zināšanām teātra mākslā, nu, piemēram, par to, kas ir darbība, dialogs, notikums, raksturs, mizanscēna utt. Un kas ir luga. Laba luga. Uz “peramo soliņa” nosēdinātais režisors lielākoties tādās situācijās uz ekspertu iebildumiem reaģē ar galvas mājienu, tā it kā piekrītot teiktajam, bet pats būdams pārliecībā, ka tie “Rīgas kungi” paši ir dumji un neko nezina par to, kas notiek “uz zemēm”. 

Protams, nereti mēs tiešām nespējam pilnībā priekšstatīt to skaudro situāciju, kāda iedzīvotāju skaita un vecuma ziņā ir Latvijas novados, un to, kā tas ietekmē amatieru teātra pastāvēšanu, repertuāra izvēles iespējas, darbu ar cilvēkiem un iespējamo – tomēr – māksliniecisko rezultātu.

[C]Būtu nepieciešams apzināties, ka amatieru teātrī režisoram jābūt apveltītam ne vien ar profesijai neieciešamajām zināšanām, viņam jābūt arī pedagogam, psihologam, sociālajam darbiniekam un, ko tur liegties, arī estētiskajam audzinātājam.[C2]

Īpaši par pēdējo no minētajām prasmēm jādomā izteiktā minorā, jo ne vien izvēlētais repertuārs – apšaubāmas kvalitātes tā saucamās komēdijas –, bet arī to realizācija uz skatuves liek ievaidēties ne tik daudz aktieru neprasmes, cik elementāra gaumes trūkuma dēļ.

“Kultūras krustpunktu” konferencē būtisku domu izteica režisore Edīte Siļķēna, rosinot, ka ikvienā novadā, tāpat kā tas ir deju un koru vadītājiem, būtu nepieciešams arī savs pašvaldības algots virsrežisors. Tā būtu iespēja diskutēt par repertuāra izvēli, tā būtu iespēja uzreiz akūti palīdzēt darbā ar aktieriem gan meistarklašu, gan arī mēģinājumu formā. Būtu iespēja ieteikt, konsultēt, mācīt, vienkārši parunāties. Jo režisors novada teātrī patiesībā ir viens, vientuļš un arī nabags. Un, ja viņa aktieri pieprasa “komēdiju un jokus”, režisors bieži piekāpjas un izvēlas sava kolektīva sastāvam atbilstošu veiklo Latvijas dramatinieku veikumu. Jo citādi viņi – parasti pakupls skaits sievu un pāris vīru – uz “pulciņu” nenāks. Un jādara tā, lai nav dikti daudz teksta, lai ir joki, un lai, nedod Dievs, nevajag domāt par nopietnām lietām…Un, ja režisors nav savā kopienā līderis, ja viņam nav paša redzējuma un estētisko prasību, tad kolektīvs savu ir panācis…

Jā, tieši “komēdijas un joki”, pēc kā tik ļoti alkst vidēji aritmētiskais Latvijas skatītājs, ir visbiežākais amatieru kolektīvu klupšanas akmens, jo apliecina absolūtu neizpratni par komēdiju kā žanru, kura pamatā ir spilgti raksturi, ļoti precīza gribas darbība, dialogu un mizanscēnu precizitāte un dinamika, kā arī spraigs visa iestudējuma temporitms. Tas ir vissarežģītākais no žanriem. Ne velti uz reģionu skatēm visbiežāk tiek nevis “komēdijisti”, bet gan drāmu spēlētāji. Un tas nav tādēļ, ka “Rīgas kundziņiem” nepatiktu komēdijas, un kā vēl patīk! (Vismaz dažiem…) Komēdija visskaudrāk apliecina kolektīva un režisora profesionālo varēšanu. Vai nevarēšanu… “Mēs šoreiz pa vieglo” – tā nupat vienā no novadu skatēm paziņoja kāda komēdijiestudējuma režisore…Ak, vai!

Un var arī saprast, ka uz amatu “N. novada N. kultūras nama vadītājs un (vai) režisors” neviens arī īpaši no malas nerausies strādāt. Rudenī A. pilsētas avīzē lasīju sludinājumu, ka novada kultūras namam tiek meklēts režisors. Alga ne vairāk, ne mazāk – 120 eiro mēnesī.

Šobrīd projekta “Skola-2030” ietvaros Latvijas vispārizglītojošajās skolās uzsākta Teātra mākslas programmas mācīšana. Un arī šeit ir vairāk jautājumu, neskaidrību un neprofesionalitātes (pagaidām), nekā tas pienāktos izglītības sistēmā. Skatoties pēc programmā paredzētā stundu skaita, kas paredzēts Teātra mākslai, neliekas, ka šī mācību priekšmeta pedagogs varētu nopelnīt algu par pilnu darba slodzi.

Acīmredzami ir arī tas, ka tuvākajā nākotnē Latvijas iedzīvotāju iekšējā migrācija notiks uz turieni, kur būs saglabātas vispārizglītojošās skolas. Precīzāk vidusskolas, jo tieši tās spēj nodrošināt kvalitatīvu, daudzpusīgu visu vecumu grupu līdzāspastāvēšanu, sadarbību un perspektīvu, protams, ja vien ir arī darbavietas bērnu vecākiem… Bet, ja ciemā (novadā) nav skolas, tajā nav iedzīvotāju. Un, ja nav iedzīvotāju, kopā sanākšana un kultūras dzīves procesi ir lieki. Un tad, kad no šī ciema aizies arī pēdējie pensionāri, mazie, ar krāsns apkuri apsildāmie kultūras nami aizies nebūtībā…

Ko es ar to gribu teikt? Manuprāt, Latvijas amatieru mākslas turpinājumam būtu nepieciešams jauns izglītības princips: režisors-pedagogs. Teātra jomā tas būtu profesionālis ar specializāciju, kas ļautu viņam strādāt gan skolā, gan interešu izglītībā, gan arī vadīt amatiermākslas kolektīvus visās vecumu grupās. Tad arī iespējas strādāt profesijā un saņemt adekvātu atalgojumu nebūtu tik niecīgas kā pašlaik. Man liekas, ja gribam, lai Dziesmu un Deju svētku tradīcija tiek uzturēta, ja gribam, lai amatieru māksla turpina veidot, uzturēt un attīstīt Latvijas kultūrvidi, kultūrprasmes, kultūrizglītību un valstisko patriotismu, jārīkojas trīs vērtību sistēmā, proti, “Izglītība, līderība, apmaksa”.

Jo, lai cik dīvaini arī tas neizklausītos, režija tomēr ir profesija. Un tas, ka šī profesija amatieru mākslā iznīkst, ir traģiski. Īpaši Dziesmu un Deju svētku tradīcijas un Latvijas kultūrpolitikas nostādņu kontekstā.