AKTIERIS RUNĀ: Malgožata Apse

Saruna ar Malgožatu Apsi jauno aktieru interviju ciklā “Aktieris RUNĀ”

Tikšanās laikā ar Malgožatu Apsi (Małgorzata Apse) aktrise atzīst: “Man nav viegli runāt par sevi, īpaši latviski. Kad provēm jātaisa video, vizītkarti par sevi vienmēr atstāju kā pēdējo lietu.” Malgožata jeb Goša – kā viņa pati sevi mēdz dēvēt – ir poliete, kas jau vairākus gadus dzīvo Rīgā, aktīvi apgūst latviešu valodu un no 2023. gada sākusi darbu Latvijas Leļļu teātrī.

Pirms aktiermākslas studēji franču filoloģiju Ādama Mickēviča universitātē Poznaņā. Kā līdz tam nonāci?

Filoloģiju mācījos, kad neizdevās iestāties teātra akadēmijās un vajadzēja izvēlēties, ko studēt. Arī mana mamma studēja franču filoloģiju.

Vai tobrīd jau darīji kaut ko saistītu ar aktiermākslu?

Franču aktrise, režisore, dziedātāja Irisa Mino (Iris Munos) augstskolā uztaisīja mums tādu kā teātra ansambli, kurā es uzreiz vēlējos iesaistīties. Tā bija forša pieredze. Ar kolektīvu uztaisījām kādas trīs izrādes un ar tām uzstājāmies arī Francijas festivālā (Nacionālajā mūsdienu amatieru teātra festivālā Châtillon sur Chalaronne – K. J.), kas notika netālu no Lionas. Tas nebija nekas super nopietns, bet tā bija laba iesildīšanās, lai vēlāk spēlētu izrādes latviski, jo sapratu, kā ir apvienot aktiermākslas izaicinājumus ar svešvalodu.

Kā izlēmi, ka tomēr vēlies apgūt aktrises profesiju?

Man vienmēr bijusi iekšēja sajūta, ka es to gribu. Manā pilsētā (Poznaņā – K. J.) parādījās arī aktiermākslas kursi, un tad es zināju, ka pametīšu franču valodu un iešu tur. Pēc otrā gada kursos tiku Varšavas teātra akadēmijas leļļu mākslas filiālē Bjalistokā.

Tu esi diezgan radošs cilvēks – raksti dzeju, dziedi, interesējies par mākslu. Vai tā ir bijis kopš bērnības?

Nu jā, laikam (smejas). Kad biju bērns, es daudz zīmēju. Ļoti daudz laika pavadīju ar dzīvniekiem, īpaši suņiem un zirgiem. Saistībā ar dzeju – jā, ir pierādījumi no bērnības mēģinājumiem rakstīt, bet starp franču valodas studijām un akadēmiju tas bija jau intensīvāk.

Vai kādā radošā projektā jau ir izdevies būt zirga mugurā?

Nē, bet tas noteikti ir mans sapnis. Tā ir prasme, kuru es ļoti gribētu izmantot.

Kur tu meklē iedvesmu?

Kaut kur izlasīju labu domu saistībā ar mākslu – māksla ir kā upes straume, jāvar tikai ielikt rokas zem ūdens virsmas un paņemt to, kas tur jau plūst. Tā man ir arī ar dzeju. Sākumā kaut ko dzirdu un tas jau strādā manā galvā – viens teikums vai viena doma. Arī šodien, braucot uz teātri pār tiltu un skatoties uz panorāmu, es padomāju, ka pilsēta ir apmulsusi no pavasara. Tā nezina, kas notiek. Nu, lūk, varbūt no tā šodien radīsies kāda dzeja.

Pastāsti par iestājeksāmenu procesu Varšavas teātra akadēmijas leļļu mākslas filiālē Bjalistokā!

Tie noteikti bija visforšākie eksāmeni no visām augstskolām. Centos tikt arī dramatiskajās akadēmijās. Leļļu māksla nebija mans sākotnējais mērķis, par to jābūt atklātai, bet viss notika tā, kā tam vajadzēja būt. Eksāmeni ilga veselu nedēļu. Vajadzēja uztaisīt etīdi, izmantojot objektu un teicienu. Man bija teiciens “Visam savs laiks”. Humpalās nopirku mazu bērnu kombinezonu un izmantoju to kā lelli. Bija uzdevumi ar ritmu, veidojām horeogrāfiju, lai [uzņemšanas komisija] redzētu, kā mēs kustamies. Protams, arī dzejas un prozas skaitīšana.

Kā noritēja pašas studijas?

Mācības bija ļoti intensīvas. Lielu uzmanību pievērsām tehnikai. Apguvām visus leļļu tipus un ar katru darbojāmies semestra garumā vai pat ilgāk. Man patīk lelles, bet ļoti interesē arī objektu teātris. Atceros, ka otrajā semestrī strādājām pie monogrāfijām, kurās veidojām iestudējumus par viena tipa objektiem. Pievērst dziļu uzmanību priekšmetam un padomāt par tā iespējām, ne tikai ikdienišķām, bet arī simboliskām – tas ir ļoti vērtīgi, turklāt ne tikai leļļu teātra aktieriem. Tas ļauj plūst iztēlei.

Kādēļ tieši objektu teātris?

Man šķiet, ka tam ir tik daudz iespēju, lai gan tā ir teātrī vēl tik neatklāta sfēra. Objektu teātra etīdes var veidot ar jebko. Šajā teātra veidā būtiska ir atmosfēra, kas ir ap priekšmetu, jo tā var ļoti daudz ietekmēt. Man patīk teātris, kur uzmanība tiek pievērsta detaļām. Rekvizīts un objekts ir kaut kas atšķirīgs. Ir jāzina, kādēļ tev ir šāda krūze, vai tev ir ērti vai grūti ar šo krūzi un ko tas nozīmē. Viss, kas atrodas uz skatuves, ir būtisks. Taču ne visi par to atceras, un, skatoties izrādes, brīžiem man šīs uzmanības pietrūkst.

Kas, tavuprāt, nepieciešams bērnu izrādēm?

Mēs daudz runājam par to, ka aktierim nepieciešama bērnišķīga iztēle, bet kā mēs to veicinām? Raugoties uz savu dēlu Teodoru, es to redzu. Reiz viņš pats uztaisīja etīdi. Celofāna materiālu iespieda puķu podā, un tas pats uzplauka. Materiālam kustoties, sāka augt tāda kā plastmasas puķe. Tā ir tā iztēle. Man šķiet, ka bērniem nevajag lielu, košu scenogrāfiju. Manuprāt, tas nav labākais virziens, tas nav arī ekoloģisks virziens. Domāju, ka skatuvei jābūt vienkāršākai, lai bērniem būtu lielāka vieta iztēlei.

Vai tu pati jūti atšķirību, kas rodas, spēlējot bērnu vai pieaugušo auditorijai?

Bērniem noteikti nevajag spēlēt, sevi pārāk bērnišķīgi pārmainot. Ar viņiem pēc iespējas vairāk jārunā kā ar pieaugušajiem. Protams, tas nav sarunas partneris, ar kuru parunāt par karu vai terapiju, bet viņus nevar uzskatīt par mazāk zinošiem. Tas nekad nebūs mans virziens. Var izveidot smieklīgu tēlu, kas runā neparastā veidā, bet attieksmei ir jābūt nopietnai. Bērni ir arī sarežģīta auditorija, jo viņiem ir grūti nosēdēt mierā. Viņi vēlas iestarpināt kādus komentārus. Man gan Latvijā vēl nav bijis interaktīvs iestudējums, kur būtu aktīvi jāsarunājas ar bērnu publiku, tādēļ pagaidām esmu no tā pasargāta, kas ir labi, jo vēl nejūtos tik brīva, improvizējot latviski.

Pastāv maldīgs priekšstats, ka leļļu teātra izrādes ir domātas tikai bērniem. Kādēļ, tavuprāt, tā? Arī Latvijas Leļļu teātrī skatāmas vairākas izrādes pieaugušajiem.

Protams, to atklāju tieši studējot, jo visā pasaulē, kur notiek lielie festivāli, var redzēt, cik daudz potenciāla ir šim teātra veidam. Leļļu teātris sevī iekļauj arī dramatisko teātri, cirku, deju. Ir tiešām daudz iespēju. Leļļu teātris izmanto atšķirīgus rīkus, lai runātu par tām pašām tēmām, ko redzam dramatiskajā teātrī, brīžiem pat atspoguļojot tās veiksmīgāk, jo ir tik daudz metaforu un simbolisma.

Esmu redzējusi vairākus iestudējumus Polijā, arī Čehijas festivālos. Pat bērnu izrādes tur netiek veidotas tieši un naivi. Leļļu teātrim nevajadzētu tikt uztvertam kā stulbam teātrim ar vecu pieeju. Un kas ir tas leļļu teātris? Manuprāt, tas šobrīd ļoti transformējas.

Pagājušajā vasarā strādāji arī pie muzikālas izrādes jauniešiem “STARP/BRĪDIS” (rež. Rūdolfs Apse). Kā izdevās iejusties jaunietes tēlā? 

Es ļoti priecājos par šo izrādi. Vēl nezinām konkrētu formu, bet vēlamies dažām izrādes dziesmām uztaisīt ierakstu. Tas bija interesants process, jo mums bija jāspēlē jaunieši. Bija jāsaprot, kā to neizdarīt Yo-yo-yo, jaunieši! Esmu gluži kā jūs! manierē. Nācās atrast jaunieti sevī un atgriezties pie tās sajūtas un ekspresijas, arī neuzspiežot sev neko pārāk tīneidžerīgu. 

Kā ir dziedāt latviski salīdzinājumā ar runāšanu?

Tā ir vēl viena lieta, ko uzzināju par valodas mācīšanās procesu, – dziedāt ir ļoti labi, jo tas palīdz valodas apguvei. Tā saka mana pasniedzēja, un arī paši ar vīru Rūdolfu (aktieri un režsioru Rūdolfu Apsi – K. J.) to novērojām.

Pirms diviem gadiem ar grupas “Tautumeitas” dziesmu “Dai citas meitas” Vroclavā uzstājos konkursā, kas bija veltīts aktieriskās dziesmas interpretācijai – dziesmas izpildījums jāsavieno ar kādu etīdi.  Jau tolaik, vēl ne pārāk labi runājot, man diezgan labi sanāca, tādēļ īsumā – man šķiet, ka mācīties valodu caur dziedāšanu ir ļoti labi.

Vai tev ir arī mīļākā dziesma latviešu valodā?

Es mīlu “Tautumeitas”. Man ir paveicies, ka viņas ir arī manas draudzenes. Caur viņu mūziku varu uzzināt vairāk par latviešu folkloru, lai gan agrāk neesmu bijusi liela folkmūzikas fane. Viņām izdodas sniegt atjaunotu perspektīvu par šo žanru, kas palīdz savienoties ar savām saknēm.

Tu minēji, ka izdodas sekot līdzi arī Polijas teātrim un tam, kas notiek citviet pasaulē. Kā tu salīdzinātu Polijas un Latvijas teātra telpu? Vai esi pamanījusi kādas atšķirības?

Šajā jautājumā noteikti neesmu eksperte. Kā piemēru varu pieminēt Dailes teātra izrādi “Rotkho”, ko veidoja poļu režisors Lukašs Tvarkovskis. Izrāde bija lieliska, man tā ļoti patika. Nevaru runāt par režisora daiļradi kopumā, bet zinu, ka iestudējumā ir viņam raksturīgais ekrānu izmantojums, kas laika gaitā ir attīstījies un atradis savu ceļu līdz šī brīža pielietojumam. Savā ziņā tas ir arī praktisks, jo ļauj saredzēt tuvplānu, sēžot arī zāles divdesmitajā rindā. Polijā tas nebija nekas jauns pat pirms kādiem 10 vai 15 gadiem, bet viņš ir tas, kurš šo stilu atveda arī uz šejieni, iestudējot lielākā mērogā. Pēc “Rotkho” redzēju arī citas izrādes Latvijā ar līdzīgu skatuves inscenējumu un ekrāniem. Nodomāju – vai to pielietojums ir tikpat pamatots vai arī vairāk atkārtojošs? Arī tā ir attīstības daļa, jo mēs mācāmies no jauniem paņēmieniem un iedvesmojamies no dažādiem māksliniekiem, tāpēc neesmu cilvēks, kas varētu to nosodīt. Cilvēki bieži vēlas, lai izsakos par Latvijas teātra telpu, bet es vēl līdz galam nejūtos kā Latvijas teātra vai kino personība.

Kā ir būt poļu aktrisei, kas strādā Latvijā?

Tas ir izaicinoši, īpaši valodas dēļ. Esmu citāda katrā valodā. Tas ir kā – ar kuru Gošu tu runā šobrīd? Latviski runājot, esmu cita Goša. Esmu pilnīgi citāda, runājot poliski, un vēl citādāka – angliski. 

Īpaši neizmantoju sociālos tīklos, ilgu laiku biju pret tiem. Pirms dažiem mēnešiem piereģistrējos Instagram. Cilvēki mēdz komentēt manas valodas prasmes, akcentu, bet retais var iztēloties sevi manā pozīcijā. Esmu nomainījusi valsti un pielieku pūles, lai mācītos valodu un strādātu savā profesijā, kas ir publiski apspriežama, jo esmu aktrise. Ir iespējams mācīties valodu mājās, sēžot ar grāmatu, bet tā nav iespējams iegūt dzīves pieredzi un prasmi runāt uz skatuves. Zinu, ka neesmu perfekta, bet strādāju, lai pilnveidotos.

Pastāsti vairāk par valodas apguves procesu!

Ir svarīga lieta, ko tikai tagad sāku apzināties par latviešu valodas mācīšanos. Sākot mācīties, dzirdēju frāzi: “Uz ielas visi tevi sapratīs. Vienalga – tās garumzīmes nav svarīgas.” Sāku runāt un izteikties, bet, saņemot darbu Latvijas Leļļu teātrī, sapratu, ka latviešu valoda ir ļoti melodiska un fonētikai tajā ir liela nozīme, tādēļ tagad nākas valodu mācīties no jauna. Ir ļoti svarīgi zināt, kur ir tās faking garumzīmes. Ir atšķirība – “es saku” vai “es sāku”, “es radu” vai “es rādu”. Šis process prasa pacietību, un esmu ļoti pateicīga savai skolotājai Lienei Lieģeniecei.

Esi piedalījusies kino aktiermākslas meistarklasēs un aktīvi filmējies gan pašmāju, gan ārzemju seriālos, filmās. Kura no filmēšanās pieredzēm tev pašai šķitusi visnozīmīgākā?

Filma “Mana brīvība”. Man tur bija maza, bet emocionāli grūta aina. Režisore Ilze Kunga-Melgaile bija ļoti iejūtīga un radīja ļoti labu darba vidi.

Dzīves apstākļu dēļ man nebija daudz iespēju, lai strādātu Polijā. Esmu šeit un patiesi novērtēju visas iespējas, ko esmu saņēmusi – “Nemīlētie”, “Ketijas jaunā dzīve”, “Apsūdzēti mīlestībā” (SIA “All Media Latvia” seriāli – K. J.). Nevaru teikt, ka šie ir mani nozīmīgākie vai mīļākie projekti, bet, filmējot seriālus, ir jāmāk ātri strādāt un domāt. Jāmāk ātri savienoties ar savu partneri. Mums būs seksa aina? Mēs skūpstīsimies? Ok, prieks iepazīties. Gribi izrunāt tekstu? Nē? Labi, ejam tālāk.

Var gadīties režisori, kas runā tikai krieviski, un es vispār neprotu krievu valodu. Bet nekas, vajag cīnīties par sevi un par savu varoni, cīnīties citā valodā.

Esmu ārkārtīgi pateicīga Latvijai daudzējādā ziņā, īpaši profesionāli.

Kas ietilpst tavos nākotnes plānos?

Nākamajā sezonā taps izrāde “Laikam laiks”, kas radusies pēc manas idejas. Ideja tika pieminēta vienā no sapulcēm, un to apstiprināja, kas ir fantastiski. Esmu par to ļoti priecīga. Elisa Matvejeva ir darba dramaturģe, Rūdolfs Apse – režisors, Marianna Lapiņa – scenogrāfe, un es spēlēšu meitenīti Almu.

Nākamajā sezonā filmēšos arī poļu-britu kopražojumā, filmā “Baba”. Tur būs nedaudz no fantastikas žanra skatījuma uz traumām un psiholoģiskām problēmām, kas šobrīd ir ļoti aktuāls temats, tādēļ man tas šķiet ļoti aizraujoši.

Vai ir vēl kas, ko vēlies piebilst par aktiera profesiju?

Ļoti novērtēju režisorus, kas pieņem aktierus kā radošus partnerus. Piemēram, strādājot pie izrādes “Riekstkodis” (Latvijas Leļļu teātra izrāde – K. J.), bija ļoti pozitīva pieredze ar režisoru Rūdolfu Gediņu.  Arī šobrīd, strādājot pie filmas “Baba”, mums ir sapulces, kur kopīgi runājam par scenāriju un dalāmies ar redzējumiem.

Ko tu vēlētos pateikt sev pirmajā kursā, ar šī brīža zināšanām?

Galvu augšā, muguru taisni! Godīgi sakot, man ir lielas problēmas ar pašvērtējumu, un es cenšos pie tā strādāt, jo mēģinu to mācīt arī savam bērnam. Es sev teiktu, ka nevar pārāk daudz paļauties uz citiem, jo tas, ko tu jūti un radi, ir daudz īpašāks tādēļ, ka tas ir tavs.