4 jautājumi viesrežisoram: Rolands Atkočūns

Ekspresintervija ar viesrežisoru Rolandu Atkočūnu (LIetuva)

Ārvalstu režisoru viesošanās Latvijas teātrī jau vairākus gadus kļuvusi par būtisku tendenci. Arī šosezon dažādos Latvijas teātros repertuārā iekļauti viesrežisoru veidoti iestudējumi. Tieši tādēļ kroders.lv veido īpašu ekspresinterviju ciklu, uzdodot viesrežisoriem četrus jautājumus – par viņu izvēli strādāt Latvijā un iespaidiem, kas radušies par Latvijas teātri.

 

Lietuvietis Rolands Atkočūns dzimis 1961. gadā Kauņā un ir viens no redzamākajiem ārvalstu viesrežisoriem Latvijas teātrī. Ieguvis izglītību B. Ščukina teātra skolas režijas (1989) un aktiermeistarības (1985–1989) fakultātē, Rolands Atkočūns iestudējis izrādes gandrīz visos Lietuvas teātros, Krievijā, kā arī Latvijā – Liepājas un Dailes teātrī.

Viņš bijis Maskavas radošās apvienības “Atklāsme” (Otkroveņije) galvenais režisors (1990 – 1991), Kauņas Mazā drāmas teātra dibinātājs un vadītājs (1992 – 1994), Šauļu Drāmas teātra vadītājs (1994–1998), no 2005. līdz 2008. gadam – Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs. Saņēmis Grand Prix Pēterburgas monoizrāžu festivālā “Monoklis” par Patrika Zīskinda darba “Kontrabass” iestudējumu Kauņas Jaunatnes kamerteātrī. Par Liepājas teātrī tapušo iestudējumu “CV” (pēc Antona Čehova lugas “Tēvocis Vaņa” motīviem, 2007) ticis nominēts “Spēlmaņu nakts 2006/2007” balvai kategorijās “Gada režisors” un “Gada dramatiskā izrāde”.

2019./2020. gada sezonā Rolands Atkočūns Latvijā iestudē trīs izrādes – “Nepanesami ilgi apskāvieni”, “Iemīlējies Šekspīrs” (abas Dailes teātrī, 2019) un “Pilnīgi svešinieki” (Liepājas teātrī, 2020).

Kas jūs sākotnēji piesaistīja Latvijas teātrim? Kas, jūsuprāt, ir būtiskākā atšķirība starp Latvijas un Lietuvas teātri?

2004. gada beigās man piezvanīja no Liepājas teātra un uzaicināja piedalīties teātra mākslinieciskā vadītāja konkursā. Latviski pratu pateikt tikai septiņus vārdus: “Lai dzīvo Latvija!”, “Pūt, vējiņi!” un “Ainars Bagatskis”. Strādāju par Liepājas teātra māksliniecisko vadītāju gandrīz piecus gadus.

Būtiskākā atšķirība – Latvijā mēģinājumu procesā vispirms domā un tikai pēc tam dara. Lietuvā dara un tikai tad domā. Taču, runājot nopietni, būtiskākā atšķirība ir valoda. Arīdzan tas, ka Lietuvā izrādes var rādīt desmit, piecpadsmit, pat divdesmit gadus. Tas, visticamāk, ir atkarīgs no tā, kā skatītāji raugās uz teātri. Kauņas Nacionālajā Drāmas teātrī manu iestudējumu “Siseņi” rāda jau 11 gadu.

Kāds iespaids jums radies par Latvijas teātri un māksliniekiem?

Iespaids ir tiešām labs, jo Latvijas teātru mākslinieki nopietni un atbildīgi attiecas pret profesiju. Aktieri ir īsti profesionāļi. Viņi tikai būtu pelnījuši lielākus atalgojumus, lai varētu izdzīvot, strādājot teātrī.

Ar ko jums ir īpaši iestudējumi, ko veidojat šosezon – “Nepanesami ilgi apskāvieni” un “Iemīlējies Šekspīrs” Dailes teātrī?

Tie man ir īpaši ar to, ka to iestudēšanas laiks sakrita ar mana dēla dzimšanu un viņa pirmajiem četriem dzīves mēnešiem.

Kādi ir jūsu tuvākie nākotnes plāni teātrī?

Liepājas teātrī iestudēšu izrādi “Pilnīgi svešinieki“ (pirmizrāde 29. februārī), savukārt Maskavā veidošu iestudējumu “Maskarāde”.