4 jautājumi viesrežisoram: Monika Klimaite

Ārvalstu režisoru viesošanās Latvijas teātrī jau vairākus gadus kļuvusi par būtisku tendenci. Arī šosezon dažādos Latvijas teātros repertuārā iekļauti viesrežisoru veidoti iestudējumi. Tieši tādēļ kroders.lv sāk īpašu ekspresinterviju ciklu, uzdodot viesrežisoriem četrus jautājumus – par viņu izvēli strādāt Latvijā un iespaidiem, kas radušies par Latvijas teātri.

 

Monika Klimaite ir lietuviešu režisore, kura izglītību ieguvusi Klaipēdas Universitātes Mākslas fakultātē, studējusi Lielbritānijā, Plimutas Universitātes Teātra un dejas fakultātē, kā arī Londonas universitātes Centrālajā Runas un drāmas skolā. Klimaite iestudējusi izrādes dažādos Lietuvas teātros Klaipēdā, Viļņā, Paņevežā, Kauņā un citviet, eksperimentējot galvenokārt ar teātra un dejas robežu nojaukšanu. Piemēram, režisores pēdējais Lietuvā tapušais iestudējums “Kas pie velna ir Alise” veidots sadarbībā ar Šeiko dejas kompāniju un ir imersīvs teātra un dejas uzvedums pieaugušajiem, kā iedvesmas avotu izmantojot Luisa Kerola darbu “Alise Brīnumzemē”. Režisore ārvalstīs iegūto izglītību un praktiskajā darbā gūto eksperimentālo pieredzi izmanto arī, strādājot par pasniedzēju Viļņas Mākslas akadēmijā un Klaipēdas universitātē.

2019. gada 7. decembrī Liepājas teātra mazajā zālē (koncertzālē “Lielais dzintars”) pirmizrāde Monikas Klimaites veidotajam iestudējumam “Mēness neredzamā puse”. “Šis iestudējums būs kā ielūkošanās nākotnē. Ar vairāku tēlu un viņu stāstu palīdzību (kas šokējoši un negaidīti savienosies vienā veselumā) tiks atklāta mūsdienu sabiedrība, kā arī apstākļi un faktori, kas tuvina Eiropu Trešajam pasaules karam. Stāsta galvenais varonis ir Sebastjans – vienkāršs cilvēks, kurš tikai centās iederēties sabiedrībā. Un, pat ja viņš izrādē tā arī neparādīsies, viņa dzīves stāstu izstāstīs pārējie varoņi. Un tieši iespēja ielūkoties nākotnē ļaus mums izvērtēt tagadni,” par izrādes ieceri stāsta režisore.

Vai šī ir jūsu pirmā pieredze Latvijas teātrī? Kas Jūs piesaistīja tieši Latvijas teātrim?

Jā, šī ir mana pirmā pieredze šeit. Pateicoties savai mammai un vecvecākiem, izjūtu lielas simpātijas pret Latviju. Viņi ilgu laiku dzīvoja Latvijā, šeit bija manas mammas pirmās mājas. Vēlāk viņi atgriezās Lietuvā, vecvecāki apmetās uz dzīvi netālu no Latvijas robežas. Bērnībā dzirdēju daudz stāstu par Latviju, un, pavadot brīvlaikus pie vecvecākiem, bieži dzirdēju arī latviešu valodu. Visticamāk, šī iekšējā vilkme mani pamudināja šeit izmēģināt savus spēkus.

Īpaši neuzsveru to, ka esmu izbraukusi no Lietuvas un strādāju citā valstī. Iespējams, tāpēc, ka esmu bieži profesionāli pilnveidojusies ārzemēs. Bakalaura studiju laikā gadu studēju Plimutas universitātē Lielbritānijā, kur apguvu praktiskās teātra iemaņas. Šajā valstī arī ieguvu maģistra grādu – Londonas universitātes Centrālajā Runas un drāmas skolā. Esmu bijusi arī praksē Dānijā, Odina teātrī, pie kustību teātra meistara Eudženio Barbas, kā arī pasaules teātra laboratorijās Ņujorkā, Linkolna centra teātrī, un Beirūtā, Libānā. Ņujorkā strādāju ar profesionāliem amerikāņu aktieriem. Tā bija lieliska pieredze. Ārzemēs vienmēr jutos labāk nekā Lietuvā. Varbūt tāpēc bieži apzināti vai neapzināti meklēju iespēju izbraukt no Lietuvas, paplašināt savu profesionālo redzējumu un iepazīt teātri citviet.

Kāds iespaids jums radies par Latvijas teātri un māksliniekiem, ar kuriem sadarbojaties izrādes veidošanas procesā?

Uz mani lielu iespaidu atstāja teātra kā institūcijas profesionālā un kulturālā attieksme. Viss norit kārtīgi un organizēti. Šeit cilvēki ciena viens otru, savu darbu un teātri. Visās nozīmēs. Lietuvā daudzviet trūkst šīs elementārās cieņas pret profesiju vai vienam pret otru. Mani pārsteidza arī formu, stilu un žanru ziņā daudzveidīgais teātra repertuārs. Manuprāt, tas ir ļoti labi. Teātris kļūst pieejams un saistošs ļoti plašai auditorijai.

Aktieri, ar kuriem sadarbojos šīs izrādes (“Mēness neredzamā puse” – red.) tapšanā, ir īsti savas jomas profesionāļi. Priecājos par viņu daudzpusību, atvērtību un patiesu vēlmi radoši sadarboties. Šī izrāde man kļuvusi par lielu izaicinājumu un savdabīgu eksperimentu. Sākot darbu ar materiālu (Karla Kopelmā lugu Singing Green – red.), sapratu, ka iecerētais lugas iestudēšanas veids nav īstais. Bija jāmeklē citi paņēmieni. Turklāt tas bija jādara mēģinājumu laikā. Tāpēc esmu pateicīga aktieriem, ka viņi labprāt un ar konstruktīvu attieksmi iesaistījās šī radošā eksperimenta procesā.  

Ar ko jums ir īpašs tieši šis iestudējums?

Man ir īpaši nozīmīga izrādes tēma – par ārējo un iekšējo iznīcību, kurai tuvojamies un kurā dzīvojam. Man šķiet, ka runāt par hipotētisku, bet vienlaikus arī ļoti reālu Trešo pasaules karu ir ne vien būtiski, bet arī nepieciešami. Vērojot apkārt notiekošo, šķiet, ka visās jomās – morālajā, tiesiskajā, sociālajā, garīgajā un politiskajā – norit neadekvātas norises un šīs jomas sairst. Lugā minēti gandrīz visi galvenie aspekti, kas cilvēci ved pretī iznīcībai. Visticamāk, būtiskākais faktors, kas ietekmē to, kāpēc tā notiek, ir mūsu pašu naids vienam pret otru. Tas pēdējā laikā kļuvis tik intensīvs un izteikts. Tāpēc man šī izrāde ir izdevība redzēt savu nākotni un apdomāt tagadni. Mani kolēģi Čīlē un Libānā sociālajā tīklā Facebook pastāvīgi publicē reportāžas par šajās valstīs notiekošajām masveida protestu akcijām, kuru mērķis ir panākt pārmaiņas, aizstāvēt sociālo vienlīdzību un tiesības. Tas man liek aizdomāties par to, ka šī nākotne mūs sagaida daudz drīzāk, nekā paredzēts lugā.

Šī izrāde ir īpaša arī ar savu procesu, jo tā laikā esmu pati profesionāli pilnveidojusies un iemācījusies daudz kā jauna.

Kādi ir Jūsu tuvākie nākotnes plāni? Vai Jums būtu interese iestudēt vēl kādu izrādi Latvijā?

Janvārī iestudēšu jaunu izrādi Paņevēžas pilsētas teātrī “Māksla” (Menas) pēc Viljama Goldinga romāna “Mušu valdnieks” motīviem. Izrāde vēstīs par izsmiešanas tēmu un būs paredzēta pusaudžu auditorijai. Tas būs mans pirmais iestudējums, kas nav paredzēts pieaugušajiem. Tomēr es ļoti vēlētos arī atgriezties Liepājā un iestudēt vēl kādu jaunu izrādi. Tagadējās izrādes tapšanas process bija aktieru iepazīšanas un noteiktu nianšu saprašanas laiks. Tagad jau zinu, ko es darītu citādi un kādu materiālu izvēlētos.