10 minūtes pļaujas

Ieskats teātra “Dirty Deal Teatro” organizētajos jauno dramaturgu lasījumos “10 minūtes slavas”.

Visas šīs teātru sezonas garumā „Dirty Deal Teatro” Spīķeros notika pasākums „10 minūtes slavas” – regulāri ikmēneša jauno dramaturgu lasījumi. Tā kā tikko teiktais, iespējams, neskan pārlieku iespaidīgi, centīšos aprādīt, ka šim pasākumam ir pat trīs Latvijai pilnīgi neparastas un nepierastas pazīmes.

Pirmkārt – pasākuma forma. Neuzskatot par būtiskāko, vai luga/scenārijs ir jau tapis, vai tas ir tikai ieceres stadijā, lasījumu dalībnieki tika aicināti izteikties īsi (10 minūtes!) un iespējami konstruktīvi, tā apliecinot, ka pašam autoram ir skaidrība par savu topošo gara bērnu, kā arī ir jau apjausta materiāla nepieciešamība gan teātrim, gan tā skatītājam. Varēja lasīt jau tapušu tekstu, varēja vairāk par to runāt. Protams, kāds var bilst, ka rakstītājs jau nav orators, un tādejādi iespējamas „liktenīgas” kļūdas, tomēr šis arguments drīzāk norādītu uz paša teicēja pasaules iekārtojuma apjautu – atšķirībā no prozaiķa vai dzejdara, dramaturga darbs jau „pēc formulas” ir publisks: ar sava skatiena skaidrību viņam jāspēj pārliecināt vēl vesels pulks lugas interpretu teātrī, un šeit autora argumentēšanas talants ir īsti vietā. Citviet pasaulē šādu teātra dramaturga kvalitāti sauc par profesionalitātes pazīmi. Un nu tas sāk notikt arī Latvijā. Īsi, konkrēti, idejas, tēmas, raksturu līmenī. Šī nepierastā forma uzskatāmi uzrādīja pasākuma formulas precīzo trāpījumu – klausītāju/skatītāju simpātijas allaž nosliecās uz skaidrības, patiesi paustu vēlmju pusi. Un šī likumsakarība ik mēnesi arī tika bezkaislīgi fiksēta – sanākušajiem nācās balsot par vienu no trim attiecīgā mēneša autoriem. Uzvarēja viens. Vai uzvarēja materiāls, vai pats tā radītājs – šo bija paredzēts noskaidrot sezonas pēdējā pasākumā, kurā tikās seši visas sezonas mēnešu uzvarētāji ar jau gataviem darbiem, un šeit lielā mērā noteicošās bija pašu darbu kvalitātes.

Otra Latvijā nepierastā pazīme – ikvienam autoram ir iespēja saņemt tūlītējus komentārus, bet ikvienam uzklausītājam ir iespēja jau ieceres stadijā uzdot jautājumus, kurus mēs esam raduši gandarīti apcerēt vēlākās izrāžu recenzijās un tām sekojošos vēl viedākajos komentāros. Tēvzemei neparasts tiešums, ko jau atkal citviet uzskata par ikviena normāla profesionāla procesa sastāvdaļu.

Bet trešā neparastība, iespējams, ir visneparastākā – pasākuma rīkotāji ir patiesi vēlējušies motivēt dramaturģijas radītājus, uzsverot, ka tiek veicinātas, meklētas lugas reāliem iestudējumiem, tā stingri apliecinot, ka dramaturga pienesums Latvijas teātrim joprojām (jau atkal?) ir būtisks, kopējo procesu bagātinošs. Protams, šāds uzstādījums ir ierakstīts viena rīkotāja statūtos – tā ir Latvijas Dramaturgu ģilde, kurpretim otrs rīkotājs – „Dirty Deal Teatro”, drīzāk tiek uztverts kā „brīvās mākslas poligons”, kur tradicionālajam itin kā nav vietas… Tad nu atliek vien pajautāt – vai dramaturģijas likumsakarības ir kāds atavisms, vai tomēr jebkurai skatuves darbībai nepieciešama pazīme?

Uz šo visai banālo jautājumu vārdos neizteiktu atbildi saņēma ikviens, kurš ieradās „10 minūšu slavas” noslēguma pasākuma „milžu kaujās”. Notiekošā nozīmību apliecināja neticami kuplais fināla apmeklētāju skaits – plaši neizziņotā saieta zāle bija pārpildīta. Uzvarēja daudziem vēl svešais Dāvids Keišs. Kaut finālistu lugas bija lasījusi arī žūrija (Rasa Bugavičute, Maija Treile, Valters Sīlis), gala iznākums bija klātesošo balsojuma rezultāts. Balva – Dāvida luga noteikti tiks iestudēta.

Tomēr fināla pasākums uzrādīja ko vairāk par konkrēto, daudzsološo debiju – jaunās dramaturģijas kopējā profesionālā kvalitāte bija pārliecinoši augsta un mazai valstij gluži pārsteidzoši žanriski daudzveidīga. No klausītāja vietas vērtējot, Dāvida Keiša luga „Abitur”, šķiet, pieskaitāma paskaudram pusaudžu reālismam, Edgara Niklasona „Personas kods” – „labi būvēta luga” ar gaišu un patiesu sentimentu, Toma Kraukļa „Neatgriešanās” – reālisms interneta tēlu mērcē, Sandijas Kalniņas „Puķuzirnis un Debesmanna” – psihodēlisks mūzikls, Rūdolfa Miķelsona (Minga) materiāls „Ļaunuma atspulgs” – jaudīgs reālnaturālisms, Agneses Rutkēvičas „Dzīvnieks” – sadzīves drāma… Un tomēr pats galvenais: visas lugas guva neviltoti pozitīvu atsauksmi publikā, kas nozīmē tikai vienu – mums, man, viņai, viņam to vajag, skatītājs tām ir. Ar šādu secinājumu beidzas ļoti maz dramaturģijas koplasījumu. Arī ļoti lielās valstīs. Apsveiksim sevi? Apsveiksim piesardzīgi, bet apsveiksim!… Turklāt šī procesa turpinājums var dot biedējošus augļus – Latvijā teātru ir tik vien, cik to ir…