Zaļā – cerību krāsa

Amerikāņu dramaturģes, scenāristes, daudzu prēmiju ieguvējas Māršas Normenas luga “Ar labu nakti, māt”, kas sarakstīta 1981. gadā un pēc pāris gadiem saņēmusi Pulicera prēmiju, ir viņas pazīstamākais darbs. Arī Latvijā tā savulaik tikusi iestudēta četros teātros un tagad pēc ilgāka pārtraukuma piedzīvo pirmizrādi Dailes teātra Kamerzālē mūsu skatītājiem labi pazīstamā lietuviešu režisora Rolanda Atkočūna versijā. Viņš ir arī skatuves telpas iekārtojuma autors un izveidojis sadzīviski ļoti konkrētu vidi – istabu ar visiem ikdienas dzīvei nepieciešamajiem atribūtiem. Pa kreisi – ar gaišu galdautu pārklāts kafijas galds, uz kura akurāti sarindotas tasītes, krūzītes, cepumi, zefīri un kas vedina uz omulīgu kopāsanākšanu. Pa labi – dīvāns un skapītis, uz kura līdzās citām dekoratīvām lietiņām glīts foto ar divām smaidošu sieviešu sejām. Visapkārt daudz zaļās krāsas – dažādās istabas vietās novietoti zaļie telpaugi. Taču mierīgi omulīgā sākotnējā gaisotne, kā tas nereti notiek, ir mānīga un kalpo par kontrapunktu tālākajai notikumu attīstībai.

Šo dzīves telpu dala divas sievietes – māte un meita. Divi šķietami vistuvākie cilvēki un vienlaikus pilnīgi atšķirīgas, atsvešinātas būtnes. Viņas fiziski gan dzīvo blakus, bet būtībā – paralēlajās pasaulēs. Starp abām ir nesapratnes bezdibenis. Tas uzskatāmi, varbūt pat pārlieku, izcelts arī Jolantas Rimkutes veidotajos tērpos. Telma ģērbta elegantā smilšu krāsas kostīmā, baltā blūzē ar nevainojamu matu sakārtojumu, turpretī Džesija – blāvā, bezformīgā mājas jakā un brūnganās biksēs.

[C]Līdzīgi kā veidojot telpas iekārtojumu, arī režijā Rolands Atkočūns kopā ar aktrisēm strādājuši ar maksimālu konkrētību, soli pa solim izsekojot un cenšoties atklāt abu sieviešu personības un sarežģīto attiecību cēloņus.[C2]

Tādējādi tapis savdabīgs psiholoģisks trilleris – pētījums par mīlestības un naida, tuvināšanās un atgrūšanās, patiesības un šķituma konfliktu. Iestudējums piedāvā divu dažādu raksturu un dzīves uztveru mijiedarbības analīzi, akcentējot attiecību zemstrāvas, ko aktrises piepilda ar konkrētu cilvēku likteņu dramatismu un neviennozīmību. Izrāde sākas ar to, ka Telma acīmredzami labā noskaņojumā skatās televīzijas seriālus (to murdoņa visu laiku pavada uz skatuves notiekošo) un pārmaiņus vēro fotoattēlu projekcijas, kuros redzama skaista, jauna sieviete – viņa pati jaunībā. Kad ienāk Džesija un klusām jautā, kur ir tēva revolveris, Telma uz to reaģē gluži ikdienišķi. Šķiet, jautājums paslīd viņai garām un nemaz neliekas dīvains. Sākotnējie dialogi drīzāk atgādina antidialogus, kad viena no sievietēm risina vienu domu, bet otra citu, un abas, kaut arī it kā sarunājas, tomēr viena otru nedzird un pa īstam nevēlas ieklausīties. Kaut gan Džesija tomēr cenšas, viņa koncentrējas uz māti, cieši raugoties Telmā un mēģinot pateikt to, kas viņai svarīgs. Bet Telma izvairās no ciešākas saskarsmes, reizēm pat it kā nevēlēdamās meitu uzlūkot vai fiziski atrasties viņai līdzās. Kad Telma noticējusi Džesijas teiktajam, ka jau rīt viņa būs mirusi, abu saruna pārtop sava veida psihoanalīzes seansā, atklājot ģimenē rūpīgi slēptos noslēpumus, gadu gaitā uzkrāto rūgtumu, neizrunātos aizvainojumus un abu sieviešu fatālo vientulību, ko katra cenšas risināt savā veidā.

Šī ir izrāde divām izcilām aktrisēm, un Indra Briķe un Olga Dreģe tādas ir. Abas aktrises strādā meistarīgi un atdevīgi, ar tuvplānu precizitāti un rūpīgi piemeklētu tēlu iekšējo norišu psiholoģisko pamatojumu. Tie ir daudzškautņaini raksturi, kas sākotnēji nav tik viegli atminami, bet atklājas pamazām, tajā pašā laikā uzdodot ikvienam atpazīstamus jautājumus. Olga Dreģe māti spēlē artistiski un ekspresīvi – Telma ir vitāla, joprojām enerģijas pilna, izdzīvotāja. Viņa vienmēr atradusi veidu, kā būt laimīgai vai likt noticēt, ka tāda ir, pat ja tas nozīmē melot sev un citiem. Viņa ir spējusi saglabāt interesi par dzīvi, taču jau sen pazaudējusi saikni ar savu meitu. Viņa neredz un, visticamāk, nevēlas redzēt, kas patiesībā notiek ar Džesiju, jo tas varētu apdraudēt viņas rūpīgi būvētās pasaules nevainojamību un komfortu. Vienīgi, apjaušot nenovēršamo finālu, Telmas skatienā ienāk dziļš izmisums un garīga sabrukuma priekšnojautas.

Savukārt Džesija ir savas mātes antipods – apvaldīta, iekšupvērsta, viņa atšķirībā no runātīgās Telmas mīl klusumu un neiziet no mājas. Džesijai Indras Briķes koncentrētajā un nospriegotajā tēlojumā piemīt gan ilgas pēc emocionālas tuvības ar otru cilvēku, gan vēlme izrauties no attiecībām, kur viņu uzskata par bezmaksas kalponi, bet pāri visam – iekšējas skumjas, pagurums un nepiepildītas dzīves traģisms, kas pāraudzis lēmumā atstāt šo pasauli. Tomēr Telmai un Džesijai ir arī kas kopīgs. Viņas abas savā ziņā ir spēcīgas personības, abām arī aiz muguras nelaimīgas laulības bez mīlestības – Telma nav mīlējusi savu vīru (un Džesija ir tik ļoti līdzīga viņam), bet Džesiju vīrs atstājis.

[C]Māti un meitu – aktrišu intensīvajā saspēlē – šī nakts vedina uz iekšēju skaidrošanos un vērtību pārvērtēšanu, kurā ļauts piedzīvot arī dažus siltas cilvēciskas saskarsmes mirkļus.[C2]

Kad, piemēram, Džesija lūdz mātei pagatavot karsto šokolādi, kas viņai ļoti garšoja bērnībā, vai abas pāršķirsta aizgājušo gadu albumus, kaut katra to dara savā istabas malā, pat zinot lugas sižetu, rodas cerība uz finālu, kurā varbūt kaut ko vēl iespējams vērst par labu. Tomēr viena nakts ir par īsu, lai pagūtu tajā uzrakstīt visa mūža kļūdu labojumu.