Vakarēšana ar dzejnieci

Ģirta Šoļa diplomdarbs režijā „Īsie zibsnīgie mirkļi”, kas ir Viļņa Vēja lugas iestudējums, ir retais gadījums, kad skatuves darbā nav itin neviena punkta, kurš nebūtu pārliecinošs un iederīgs. Varbūt tas tādēļ, ka tiek atklāts gan man, gan, pieļauju, vēl citu uzskatos ar nezināšanas stereotipiem apklātais Mirdzas Ķempes tēls. Tas izdarīts ar precīzu un juteklisku Raimondas Vazdikas spēli, kurai ne mazāk organiski līdzdarbojas Toms Liepājnieks (Linards Naikovskis) un Egils Melbārdis (Žanis). Noteikti savs ieguldījums vieglajā un plūstošajā pārcēlumā uz mūsu vēstures stagnējošāko laiku – piecdesmitajiem gadiem – ir Nacionālā teātra Aktieru zāles omulīgā ierobežotība. Šķiet, aktieriem tik pietuvinātos apstākļos varētu izzīmēties inscenējuma šuves, taču tas nenotiek, pavisam otrādi. Dzejnieces oficiozā un vienlaikus draudzīgā uzruna izrādes sākumā sanākušajiem liek justies kā sēdē no filmas „Četri balti krekli”. Tomēr, lietišķajā un diezin vai ērtajā kostīmiņā (tērpi Annas Heinrihsones pārziņā) tērptais tēls ir neparasti valdzinošs, kaut ar konkrētiem akcentiem, kuri taktiski, bet nepiekāpīgi atgādina: „Ne pirmā jaunība”.

Lugas teksts papildina varoņu savstarpējās ķīmijas, vietām atsvaidzinot pirmās nepieciešamības informācijas izklāstu ar kādu stilizētu joku, zobojumu vai citu atkāpi. Vilnis Vējš, šķiet, nav apzināti centies kopēt vēsturiskā laikposma leksikas un sintakses īpatnības, drīzāk tas mēģināts panākt caur to, kā tēli sevi „nes” jeb, izsakoties kokaināk, prezentē. Darba struktūra nav smagnēja, detaļas ignorējoša stampāšana uz dramaturģiskā konflikta kulmināciju, tā lieliski sasaucas ar izrādes nosaukumu, aicinot skatītāju kavēties te vienā, te otrā dzejnieces un viņas līdzcilvēku (precīzāk, līdzvīriešu dzīvē), ne noliedzot, ne apstiprinot drāmas iespējamību šai asprātīgajā, intelektuālajā vakarēšanā.

Uzmanīgās dozās skatītājam tiek piedāvāti dažādu kinohroniku kadri, gan tādi, kurus pavada Edgara Mākena klavieres un paša režisora ģitāra skatuves malā, gan tādi, kuros runā dzejniece pati. Sevišķi saistoša ir epizode no Jauno autoru semināra, kur Ķempe analizē kādas jaunās dzejnieces darbus. „Ja būsiet patiesi tajā, ko rakstāt, jūs patiesi uzrunāsiet arī savu lasītāju”, skan viņas vārdi – maigi, vienlaikus stingri un pārliecinoši. Bet, pats galvenais, vienkārši. Kā pats iestudējums, kurā būtiskākais ir dzīves vienojošās kvalitātes, nevis tie notikumi, kas to sašķeļ sāpīgās drumslās. Kaut arī bez tām neiztikt. Spontāni iesācies, galvenās varones romāns ar jauno Naikovski tiek turpināts laulībā, taču sabrūk vīrieša nesavaldīgās bohēmas dēļ. Kaut arī to varētu uzskatīt par iestudējuma centrālo kulminācijas punktu, attiecību krahs tiek interpretēts atsvešināti, piedēvējot Mirdzai Ķempei Monro-Dītrihas ampluā – tajā dāma izdzied savas sajūtas pie zaigojoša mikrofona. Sirdssāpes, kuras citkārt varētu redzēt reālistiskā atveidojumā, šeit sajūtamas aiz metaforas plīvura. Vēlreiz jāuzsver Aktieru zāles pateicīgais izmērs un ietilpība: tā ir mazam, intīmam lokam, ne tūkstošvietīgai zālei paredzēta tēlainība. Bet panākts ar to ļoti daudz. Caur humoru un skumīgu apcerīgumu izgaismojot gan Latvijas kultūras figūru, gan sievieti, kuras gara spēks pārsniedz politiskas un sociālas robežas.