Uztvert teātra elektrisko lauku

Recenzija par skatuves mākslas tulkojumu antoloģiju “Spriedzes lauki” (2024, izdevējs Latvijas Kultūras akadēmija sadarbībā ar izdevniecību “Neputns”; sastādītāji Evarts Melnalksnis, Dārta Ceriņa; projekta vadītāja Kristīne Freiberga)

Latvijas Kultūras akadēmijas izdotā skatuves mākslas tulkojumu antoloģija “Spriedzes lauki” (2024) ir nozīmīgs veikums vismaz divu iemeslu dēļ – sen gaidīta mūsdienu teātra teorijas tekstu apkopošana kompaktā izdevumā un latviešu valodas kā pilnvērtīgas zinātniskās valodas apliecināšana.

Elektriskais lauks pastāv ap jebkuru lādētu daļiņu vai ķermeni, bet mēs nevaram to ieraudzīt vai uztvert, varam tikai konstatēt tā klātbūtni, apgalvo fizika. Tomēr Latvijas Kultūras akadēmijas izdotā skatuves mākslas tulkojumu antoloģija “Spriedzes lauki” ļauj gan ieraudzīt, gan uztvert laikmetīgā teātra (tāda, kas uzlādēts ar notvertā laika zibšņiem) tendences beidzamo 20 – 25 gadu laikā. Līdz ar to svarā un saturā pamatīgais tekstu aptvērums būtiski atvieglo mūsdienu skatuves mākslas daudzveidīgo procesu analīzi gan pētnieciskos, gan pedagoģiskos nolūkos.

Antoloģijas veidotāji – Evarts Melnalksnis, Dārta Ceriņa un Kristīne Freiberga – mērķtiecīgi izvēlējušies darbus, kas tematiski un idejiski sasaucas ar “laikmetīgajam teātrim centrālā domātāja”[1] Hansa Tīsa-Lēmana (Hans Thies-Lehmann, 1944-2022) grāmatu “Postdramatiskais teātris”. “Spriedzes lauki” tiecas ielūkoties globalizētās kultūras procesos, kas politiskam un sociālam vēstījumam piešķir lielāku nozīmi nekā emocionālajai un estētiskajai ekspresijai, kas aktiera spēju iemiesoties tēla psiholoģijā aizstāj ar ķermenisku ekspresiju un no teatralitātes atbrīvotu komunikāciju ar auditoriju. Līdz ar to antoloģija it kā atstāj “aiz borta” plašu teātra mākslas lauku, kas seko klasiskam priekšstatam par teātri, tomēr ir pietiekami daudzveidīgs un nebūt ne stagnējošs. Turklāt kopš Lēmana teju revolucionārā paziņojuma par teātra paradigmas maiņu no literatūras uz performanci ir pagājuši gadu desmiti, tāpēc ir tikai dabiski, ka laikmetīgā māksla ir aiztecējusi arī pa tobrīd vēl neapjaustām gultnēm un pieņēmusi formas, kas gadsimtu mijā pat vēl nesaistījās ar jēdzienu “teātris”. Taču ikviens avangards ar laiku vai nu pazūd no skatuves, vai savienojas ar pamatplūsmu, tā neļaujot teātra mākslai kļūt par sasmakušu dīķi, bet saglabāt plūstošas upes pievilcību. Šis process arī labi saskatāms “Spriedzes lauku” saturā.

Jāatzīst, ka teksti, kuru vairums jau lasīti angļu vai vācu valodā, latviski tomēr atklāj daudz vairāk nianšu, liek izgaismoties gan jaunām sakarībām, gan pretrunām, ieraudzīt, kā aprobētais savijies ar nebijušo un ieguvis jaunu teātra formu. Šajā ziņā izcils ir Dāvida Rēznera teksts par komponēto teātri, kas duāli domā par akustisko un optisko izrādes lauku, taču praksē izpaužas grūti klasificējamā daudzveidībā. Savukārt Annemarijas Mackes pētījums “Pārkārtot teātri par mēģinājumu. Kolektivitāte un pašrefleksija laikmetīgā teātra darba veidos” ieved radošajā laboratorijā, kur organiski savijas teorija un prakse. Šis teksts, šķiet, ir visaktuālākais Latvijas kontekstā, jo atklāj konkrētus mēģinājuma procesa “spriedzes laukus”– koncepts, struktūra, materiāls, kolektīvisms un refleksivitāte.

Antoloģijas spēks ir arī kompozīcijā – tematiski tas ne tikai aptver dažādas laikmetīgā teātra prakses, bet arī uzrunā visas teātra pasaules kopienas – iestudējumu veidotājus, teorētiķus, dramaturgus, teātra vadītājus un arī, protams, zinātkārus skatītājus. Tā kā sociālā aktualitāte ir viena no šī teātra virziena etiķetēm, apjomīga nodaļa veltīta emancipācijai un tās formām teātrī, ietverot gan Žaka Ransjēra politiskās filosofijas tekstus, gan  publicistiskā teātra meistara, šveiciešu izcelsmes režisora Milo Rau Ģentes teātra manifestu un programmatisko darbu “Pretošanās māksla”, kā arī dod ieskatu auditorijas pētījumos un kvīru tematikā. Kā savdabīga binārā opozīcija pirmajā acu uzmetienā šķiet divas pēdējās nodaļas – teātra varas struktūru pētījumi ar institucionālo kritiku un mākslinieciskajā pētniecībā balstītas jaunrades analīzi. Būtiska pievienotā vērtība, kas papildina latviešu valodas zinātnisko leksiku, ir antoloģijā lietoto jēdzienu glosārijs.

Drukātā izdevuma priekšrocība ir tā, ka var pasvītrot nozīmīgās rindiņas, veidot savas marginālijas un atzīmes, turklāt te atrodams arī tekstā minēto personu, teātru, festivālu un grupu alfabētisks saraksts. Atliek cerēt, ka šādi izdevumi taps biežāk un ļaus iepazīt aktuālos procesus teātrī arvien plašākā spektrā, neignorējot nevienu mākslinieciski nozīmīgu straumējumu.