Trauslā sarkanā līnija

Kritiķu īsviedokļi par “Vaba Lava” (Igaunija) izrādi “Dziedināšana” Elmāra Seņkova režijā

Elektrizējošas skatuves enerģijas varā

Ieva Rodiņa: Igaunijas neatkarīgās teātra platformas “Brīvā skatuve” (Vaba Lava) uz Rīgu atvestā Elmāra Seņkova iestudējuma “Dziedināšana” pievilkšanas spēks nenoliedzami ir divu izcilu aktrišu – Čulpanas Hamatovas un Jūlijas Augas – saspēle, kuras elektrizējošā enerģija pārvar lielās skatuves telpas plašumu, piepildot to ar aizraujošu saturu teju divu stundu garumā. Stāsts par labdarības fonda “Healing” (“Dziedināšana”) krāpniecības shēmām, kuru atmaskošanā Čulpanas Hamatovas žurnāliste Soņa vienlaikus vēlas satikt savu iepriekš nepazīto tēvu – fonda dibinātāju un vadītāju Filipu, kamēr Jūlijas Augas mantiniece Anna no pasaules slēpj tēva smago slimību, ir aizraujošs skatuves darbs, kurā redzam ne tikai divu aktrišu virtuozo tehniku, bet arī pārliecinošu visas radošās komandas sadarbību mākslinieciski noslīpētā skatuves darbā.

Vienlaikus nevar noliegt, ka iestudējums izskan arī kā spēcīgs apliecinājums no Putina Krievijas emigrācijā devušos mākslinieku radošajam darbam Eiropā – izrādes komandā ir ne tikai Hamatova, kura jau kļuvusi par regulāru viesi uz Latvijas teātru skatuvēm, un Auga – Kirila Serebreņņikova kino un teātra aktrise, kura patlaban kā režisore strādā Igaunijā, bet arī Somijā dzīvojošais dramaturgs Mihails Durņenkovs. Kā pozicionējis Elmārs Seņkovs, izrāde tapusi kā radošo sadarbību veicinošs projekts, visiem tajā iesaistītajiem asi iestājoties pret Krievijas uzsākto karu Ukrainā.

“Dziedināšana” ir iestudējums, kas savā psiholoģiskajā precizitātē un virtuozi uzbūvētajā struktūrā atgādina Elmāra Seņkova Nacionālajā teātrī iestudēto Žana Anuija “Antigoni”. Nekā lieka, tikai tīra enerģija un dramatisma, pat traģisma kontrasts ar traģikomisko – gluži kā dzīvē. Abas aktrises uz Dailes teātra lielās zāles skatuves redzamas ļoti lakoniskā telpā – Reiņa Suhanova scenogrāfiskais risinājums ar dekonstruētu baltu kubu, kura šķautnes darbības laikā veikli pagriež pašas aktrises, ļauj viegli un asociatīvi precīzi mainīt vides, kurās darbojas izrādes tēli. Jā, tieši tēli, jo Hamatova un Auga izrādes laikā iemiesojas neskaitāmos varoņos, piemēram, Hamatova absolūti meistarīgi ar minimāliem psihofiziskajiem līdzekļiem pārtop no jau pieminētās principiālās žurnālistes Soņas par vecu, nīgru fonda sponsori Klarisu vai šarmantu franču advokātu un Annas mīļāko Vazinski. Transformācijas izrādē iezīmē ne tikai igauņu komponista Ardo Ransa Verresa dinamiski spraigais muzikālais noformējums, bet arī izcilā gaismu mākslinieka Prīdu Adlasa gaismu partitūra, kurā skatuves telpa bieži krasi nodalīta siltas un aukstas gaismas laukumos, iezīmējot kontrastu starp laimi/ mājīgumu/ uzvaru un atsvešinājumu/ zaudējumu. Šīs ātrās pārejas, pārlecot no situācijas uz situāciju un no tēla uz tēlu, spilgti akcentē tēmu par upura un manipulatora attiecībām, divām pozīcijām, kurās kā šūpolēs vietām mainās Čulpanas Hamatovas Soņa un Jūlijas Augas Anna. Durņenkova dramaturģija ir pietiekami gudra, lai šķietami melodramatisko stāstu par divām māsām, kuras kopā saved liktenis, pārvērstu distancētā psiholoģiskā spēlē un galu galā rezumētu (jāatzīst, nedaudz didaktiskā) filozofiskā disputā par to, kas ir “pareizi” vai “nepareizi” un kur novelkama trauslā sarkanā līnija tajā, cik tālu cilvēks savās izvēlēs var iet, lai palīdzētu glābt citu dzīvības.

Melodrāma perfektām aktrisēm

Henrieta Verhoustinska: Lugu “Dziedināšana” dramaturgs Mihails Durņenkovs, kurš kopš Krievijas Ukrainā uzsāktā kara dzīvo Somijā, rakstījis īpaši divām izcilām krievu aktrisēm, kuras arī pametušas Krieviju kopš nežēlīgā kara sākuma un atklāti paudušas savu nosodījumu kādreizējās dzimtenes varmācīgajam iebrukumam kaimiņzemē. Čulpana Hamatova ir pārcēlusies uz Latviju, savukārt nesen – no JRT uz Dailes teātri. Savukārt Jūlija Auga tagad dzīvo Igaunijā un vairāk strādā kā režisore. Viņa bijusi Kirila Serebreņņikova aktrise “Gogoļa centrā” Maskavā un kino – filmās “Māceklis” un “Čaikovska sieva”.

Durņenkova lugas parasti ir asprātīgas un daudzslāņainas, tāpēc “Dziedināšana” pārsteidz ar melodramatiskiem, lāgiem neticamiem sižeta pavērsieniem un didaktisko, visai plakano vēstījumu – visiem nodarījumiem ir sekas, un nevar kā savu uzņemties cita cilvēka dzīves mērķi. Durņenkovs izmanto episkā teātra paņēmienu, liekot savām varonēm ik pa brīdim stāstīt par notiekošo trešajā personā. Lugas un attiecīgi izrādes īpašā intriga ir tas, ka tās stāsts par kādu labdarības fondu, kura vadīšanu pēc tēva nāves jāuzņemas Jūlijas Augas varonei Annai, sasaucas ar Čulpanas Hamatovas pašas pieredzi, ilgus gados vadot lielu labdarības fondu Krievijā. Izrādē viņa atveido, kā sākotnēji šķiet, nešpetnu žurnālisti, kura cenšas atmaskot fonda vadību. Kad Hamatovas varone Sofija uzdod Annai jautājumu: kā tu drīksti pamest visus šos cilvēkus, kas atkarīgi no fonda, no tā sniegtās palīdzības, – nevar nejust, ka tas viņai ir personisks jautājums.

Režisors Elmārs Seņkovs un scenogrāfs Reinis Suhanovs izrādei radījuši elegantu, lakonisku vidi – zīmi, rotējošas sienas, kas veido leņķi un ik pa laikam varonēm liek runāt savus monologus katrai savā sienas pusē. Asprātīgi tiek apspēlēta skaņa, hedsetiem pievienojot statiskā mikrofona skaņu preses konferences laikā vai slāpējot hedsetu skaņu, kad varones dzirdamas telefonā. Atturīgi melnos tērpos – Hamatovai svīteris un bikses, Augai bikškostīms ar baltu blūzi – aktrises rada apjomīgus, līdzi jušanu raisošus tēlus. Augai tas ir trauslas sievietes pieaugšanas un nobriešanas, kā arī identitātes atrašanas stāsts, bet Hamatovas uzdevums ir komplicētāks – līdzās uzstājīgajai un ciniskajai žurnālistei Soņai viņa vienlaikus atveido arī Annas mīļāko – advokātu ar franču akcentu – un fonda galveno sponsori, 75-gadīgo augstprātīgo miljonāri Klarisu. Atkal no jauna pārsteidz aktrises zibenīgās pārmiesošanās spējas. Hamatovas dēļ vien noteikti ir vērts noskatīties šo izrādi.