Tik vienkārši un… tik sarežģīti

Dzīve ir pilna paradoksu. Tikko beigusies, iespējams, viena no šīs sezonas visdramatiskajām izrādēm, kurā, dzīvojot līdzi galvenajiem varoņiem – tēvam un dēlam –, brīžam sirds vai lūst un paredzamā attiecību bezizeja tik tiešām šķiet fatāla, tomēr pieķeru sevi pie domas: cik žēl, ka izrāde beigusies! Gribas vēl – to vienreizības un reizē tumšas bezcerības apjausmu, ko izšķiļ Ģirta Ķestera Pjērs dialogos ar dēlu – Toma Veličko Nikolā. Gribas precīzo psiholoģisko mijiedarbi, to vienkāršo, vārdos izteikto nesaprašanos, ko šķietami nepretenciozā spēlē iemieso abi partneri, patiesībā aizsniedzot reti apjaustus dziļumus. Tie, izrādās, slēpj arī zemteksta slāņus. Tajos runā par totālu atsvešināšanos vistuvāko cilvēku attiecībās, par neprasmi atrast ceļu vienam pie otra un labot reiz pieļautas kļūdas, galu galā – par neprasmi mīlēt, tātad dzīvot. Satriec un saviļņo tieši vienkāršība un cilvēciskā ieinteresētība, kādā risinās aina pēc ainas. Visam nelielajam ansamblim izdevies režisora iecienītā franču autora lugu slēgt ar precīzi mērķētu atslēgu. Reālpsiholoģiskā spēle pēc ilgiem laikiem šajā teātrī tiek reabilitēta kā varens ierocis, kā iespēja autora uzrakstītajiem notikumiem rast atbalsojumu reālajā mūsdienu dzīvē un, nebaidos teikt, ikkatra zālē sēdošā emocionālā pieredzē.

Mēs varam daudz spriedelēt par psiholoģiskām traumām, ko pārdzīvo bērni, pieredzot vecāku šķiršanos. Spējam pieņemt itin pierastas situācijas, kad daudzi audzina svešus (savu partneru) bērnus, bet viņu pašu atvases aug citā ģimenei līdzīgā kombinācijā. Nu, ko tur teikt – tāda ir mūsu laikmeta iezīme! Un tad nāk Rešetins, lai satricinātu šo visaptverošo vienaldzību. Šajā darbā lielisks palīgs viņam ir scenogrāfs Kristaps Skulte – viņa veidotā telpa it tieši tik pelēcīgi vienaldzīga un konstruktīvi vienkārša, lai uzsvērtu valdošās attieksmes būtību. Un tikai fināla epizodē, ko man gribētos tulkot kā iluzoru sapni par šī nežēlīgā un bezcerīgā stāsta “laimīgām beigām”, paveras balta, tīra pasaule. Kā dziesmas tekstā: “Varēja būt, bet nebij…”

Izrādei „Dēls”, ko skatāmies Kamerzālē, sižets ir pavisam vienkāršs: divi laulātie ir izšķīrušies, pusaudzis Nikolā palicis dzīvot pie mātes. Tēvam ir jauna ģimene, Vitas Vārpiņas Anna, dzīves skrējienā nodzinusies māte, nespēj rast kontaktu ar dēlu. Viņš pats izsaka vēlmi dzīvot pie tēva. Taču arī tur nekāda saprašanās neizveidojas. Problēma ir tā, ka nevienam no apkārtējiem patiesībā nemaz nerūp, kas notiek ar Nikolā. Kāpēc viņš nonācis pie eksistenciālā jautājuma: kāda jēga manai dzīvei?

Pusaudža lomu režisors uzticējis diviem tēlotājiem, aktierim Tomam Veličko un skolniekam Rūdolfam Sprukulim. Pirmizrādē spēlēja aktieris. Katrā ziņā interesi raisa arī otrs Nikolā tēlotājs, bet tas lai paliek priekšdienām.

[C]Precīzā, smalkā un niansētā izpratne par jauna, nenobrieduša cilvēka attiecībām ar pasauli un apkārtējiem, gan svešiem, gan pašiem tuvākajiem, Toma Veličko iemiesojumā liek līdz pēdējam noticēt Nikolā sarežģītajām problēmām.[C2]

Dienā, kad tēvs paziņojis par aiziešanu no ģimenes, sabrukusi puiša pasaule, un mūsu priekšā saskarē ar māti, tēvu, tēva jauno sievu Sofiju, ko piemīlīgi maigu tēlo Inita Sondore, veras jaunas un jaunas plaisas – visapkārt bezdibenis. Toms Veličko Nikolā lomā spēj atklāt vairākus slāņus, liekot skatītājam ieraudzīt, kas negrābjami saārdīts un kas vēl dzīvs palicis jaunā cilvēka iekšpasaulē. Tāpēc, tuvojoties traģiskajam finālam, absolūti satriecoša ir aina, kad jauneklis atzīstas mīlestībā saviem vecākiem.

Par nopietnu, profesionāli atbildīgu un daudzplākšņainu veikumu jāuzteic Ģirts Ķesteris. Jāatzīst, ka pēc bezcerīgā Kareņina lielās skatuves plašumos, kur aktieris maldījās, aplīmēts ar bārdu, biju jau sākusi viņu žēlot. Nekā nebija! Ģirts Ķesteris mērķtiecīgā uzvedumā laba režisora vadībā var darīt brīnumu lietas, būdams vienkāršs, patiess un dziļš.

Intara Rešetina iestudējums neko skatītājiem nepasaka priekšā, bet rosina pie tēlotajām problēmām atgriezties vēl daudzreiz. Un arī tas ir dzīves piespēlēts paradokss: it kā nepretencioza Kamerzāles izrāde spēj uzvandīt dziļus dvēseles slāņus, kam vistiešākā saskare ar laikmeta problēmām ārpus teātra sienām.