Spēle ar tīrām krāsām

Sezonas noslēgums Liepājas teātrim sanācis vasarīgi bezrūpīgs, aicinot skatītājus uz situāciju komēdiju “Paldies Tev, draudziņ!”. Dž. Dž Džilindžera iestudētā izrāde tapusi pēc britu dramaturga Dereka Benfīlda lugas Up and Running. Var teikt, ka satikušies divi komēdijas žanra profesionāļi: Benfīlda kontā ir virkne lielisku komēdiju, no kurām latviešu publikai zināmākā ir “Lampu drudzis”, savukārt Džilindžera radošajā biogrāfijā atrodams ne viens vien stilistiski tīrs farsa iestudējums. Šo spēcīgo kombināciju papildinot ar galvenās lomās atveidotāja Egona Dombrovska aktiermeistarību un skatuvisko šarmu, būtu jāveidojas bezrūpīgi vieglam vakaram.

Labai komēdijai ir nepieciešams viegls un skaidri nolasāms sižets, varoņi ar atpazīstamām rakstura īpašībām, pārpratums vai negaidīta situācija, kas samudžina visu iepriekš paredzēto un parāda varoņus citā gaismā. Un pats galvenais – viegla, ļoti precīza aktierspēle. Liepājas teātra izrādei ir krietni daudz nepieciešamo komponentu.

Dereka Benfīlda luga piedāvā visai klasisku un uzpazīstamu stāstu. Padzīvojušais un pabalējušais TV šova vadītājs Patriks Samners, lai atgūtu popularitāti, sarunājis savā dzīvoklī tikties ar jauno TV producentu Regu. Regam ir augsti morāles standarti, bet Patrika dzīvokļa kaimiņš uz viņa dīvāna atstājis skaistu lielveikalā satiktu meiteni. Situācijai īpašu pikantumu piedod fakts, ka Patrika sieva šajā laikā ir komandējumā Parīzē. Ikvienam zālē sēdošajam ir skaidrs, ka maskas kritīs. Tātad vienīgais jautājums ir – kā tas notiks un kāpēc. Dramaturgs situāciju savērpis gana asprātīgi, un publika zālē smejas bez mitas. Būtiski, ka smejas par “viņiem”, jo skatuves darbībai nav nekā kopīga ar mūsu dzīvi.

Uz skatuves Džilindžers radījis sarkanbaltu telpu. Ja vajadzētu meklēt pamatojumu šādai krāsu izvēlei, varētu saskatīt kaislības un tikuma pretmetus, bet īsta vajadzība pēc skaidrojuma nerodas. Telpa ir koša un sterila, tā drīzāk atgādina TV šova dekorāciju vai mēbeļu veikala demo istabu, ne dzīvokļa viesistabu. (Taisnības labad jāpiebilst, ka tā ļoti atsauc atmiņā citu aizvadītās sezonas Džilindžera iestudējuma dekorāciju – “Hantelei Killeram” Daugavpils teātrī, kur telpu gan veidojis scenogrāfs Kristians Brekte, taču redzams tas pats krāsu salikums un sterilitāte.) Košuma un pikantērijas devu izrādei dod arī Ramonas Lazdas veidotie kostīmi, kas saglabā režisora izvēlēto krāsu gammu.

[C]Iestudējuma kopējais vizuālais tēls ļoti skaidri un uzskatāmi pasaka priekšā spēles noteikumus: te tiek spēlēts tikai ar tīrām krāsām, nekādu pustoņu un nianšu. Katram no tēliem ir viena galvenā līnija, ko viņš cenšas, cik vien ilgi iespējams, nemainīgi realizēt.[C2]

Aktieriskie uzdevumi arī ir visai skaidri: Egona Dombrovska Patrikam ir jārada darbā ieinteresēts, harismātisks augsti tikumīga cilvēka tēls, vienlaikus mēģinot risināt situāciju ar negaidīti uzradušos skaisto meiteni savā viesistabā. Viktora Ellera Trevora dzīves mērķis ir nelaist garām nevienu skaistu sievieti, tādēļ viņš nemitīgi ir aizņemts ar sieviešu loģistiku savā dzīvoklī. Signes Dancītes skaistā Dženija visiem līdzekļiem cenšas iegūt Patriku, savukārt Anetes Berķes Keita – sievišķīgi viltīgi nosargāt savu vīru. Ilzes Juras Virdžīnija mēģina noturēt Trevoru. Gatim Malikam tikusi visnepateicīgākā loma, jo viņš visā notiekošajā darbojas kā tikumības rezonieris vai drīzāk kā notikumu katalizators. Aktiera atveidotais jaunais TV vadītājs Regs bārstās ar nogludinātām standartfrāzēm un, kad notikumi galīgi samudžinājušies, tiek aizsūtīts uz tuvējo krogu. Skaidrs, ka Regs ir arī tieši tas, kurš dabū mācību, un viņa skandētā tikumība ir vien skaista maska, kas slēpj cilvēciskās kaislības. 

Aktieri darbojas un reaģē zibens ātri. Komplimenti izrādes komandai par temporitmu. Cita lieta, ka ātrajā tempā un dinamikā ir pazudušas dabiskās reakcijas. Vienīgais, kurš visā izrādes garumā patiešām reaģē uz reālajiem skatuves notikumiem, ir Egons Dombrovskis, līdz ar to ap viņa darbošanos veidojas komiskas situācijas, jo notiekošajam piemīt negaidītības un pirmreizības sajūta. Citi šajā ziņā grēko. Ik pa brīdim aktieri uznāk uz skatuves ar skaidri zināmu ainas risinājumu un viņu rīcībā drīzāk jūtamas domas par to, kas un kā tagad darāms, nevis tieša reakcija uz partneri. Šādos brīžos skatuves darbība balansē uz lētu joku trauslās robežas. Komēdija, protams, ir viens no grūtākajiem žanriem, kas aktieriem liek krietni svīst, lai publika smietos.

[C]Iespējams, nepieciešama lielāka skatuviskā pieredze un treniņš, lai arī aktieri sāktu izbaudīt šo spēli un izrādē parādītos vairāk brīvības un viegluma.[C2]

Taču ar pamatuzdevumu iestudējuma radošā komanda ir tikusi galā – izrāde ir dinamiska, situācijas nemitīgi mainās un sarežģās, un publika smejas. Iespējams, ar laiku visā notiekošajā paradīsies arī skatuviskais vieglums un spēles azarts, kas skatītājiem sniegtu dzirkstoša prieka stundas.