Skaistais skorpions

Amerikāņu autora Deivida Henrija Hvanga lugas „M. Butterfly” (1986) iestudējums Lauras Grozas-Ķiberes režijā uz Dailes teātra lielās skatuves pat ļoti ierakstās tur skatāmo izrāžu estētikā. Veids, kādā izrāde būvēta: scenogrāfijas dekoratīvisms, lieli krāsu laukumi un kontrasti, bagātīgs mūzikas izmantojums (daudz un skaļi), video, kaila ķermeņa demonstrējums, provocējošs stāsts – viss Dž. Dž. Džilindžera iedibinātajā stilā, tā, ka iestudējumu gandrīz varētu piedēvēt arī viņa veikumam. Šoreiz grūtāk ieraudzīt režisores Lauras Grozas-Ķiberes individuālo rokrakstu, tas it kā pielāgojies jau iesakņojušamies stilam.

Izrāde ir kā liela, no tāluma skatāma bilde. Priekšplānā norit stāsts par franču diplomāta un ķīniešu aktiera-spiega attiecībām, pārējais ir laikmetu un vidi iekrāsojošs fons. (Kā vēsta izsmeļošā izrādes programmiņa, daļēji stāsts balstās uz dokumentāliem faktiem par Bernāra Bursiko un Šei Pei Pu – Francijas diplomāta un Ķīnas operas dziedātāja attiecībām 20. gadsimta 60. gados.) Personāži ir rezonieri bez biogrāfijas un individualitātes vaibstiem, mazas, garāmslīdošas karikatūriņas, starp kuriem izceļas Lilitas Ozoliņas ķīniešu kompartijas biedrene Čina un Vitas Vārpiņas Helgas vienpatīgā eksistence. Izmantota lielā skatuves telpa, bet interese būtībā ir par diviem cilvēkiem.

Song Lilinga – Dainis Grūbe, Renē Galimārs – Juris Žagars // Foto – Gunārs Janaitis 

 

Toties šo divu personāžu attiecības patiesi ir neatslābstošas intereses vērtas, viņu starpā norisinās gandrīz dekadentiski izsmalcināta psihodrāma. Mīlas un naida piesātinātās attiecības Jura Žagara Renē Galimāra un Daiņa Grūbes Song Lilingas starpā atgādina pat Augusta Strindberga „Jūlijas jaunkundzes” modeli: psihoseksualitātes izpausmes un noliegums; atšķirīgs sociālais (un rasu) statuss, lomu un spēka pozīciju (iekarotais/iekarotājs; sievišķais/vīrišķais; maigums/spēks) maiņa.

Ķīna eiropietim ir neizdibināms, eksotisks ornaments. Un rietumnieku augstprātīgi paviršā attieksme atspēlējas. Austrumi D. Grūbes varoņa personā izrādās nesatricināmi, racionāli, akmenscieti un nežēlīgi. Apjautis to, rietumnieks identificējas ar piekrāpto austrumu sievieti Butterfly un salūst. Manierīgi ārišķīgais, donžuāniski pašapzinīgais Renē Galimārs finālā ir sievišķīgi nevarīgs, klauns ar izsmērētu smiņķi uz sejas. Bravūra sabrukusi. Pašnāvība ir vienīgā izeja, lai atgūtu savu cieņu.

Apbrīnas vērta ir D. Grūbes fiziskā pārtapšana „sievietē”: plastiskas kustības, vijīga gaita, prasmīga un nepārspīlēta balss modulācija, kustību elegance. Acu priekšā ir androgīna būtne, kurā vienā brīdī ieraugi vīrieti, bet citā – notici apmānam un ilūzijai par sievieti. Tāpēc Renē Galimāra mulsumu, neticību un maldus uz kādu brīdi var pat ļoti labi saprast. Režisore ieviesusi Song Lilingas alter ego kontrtenora Sergeja Jēgera personā. Song Lilingas ķermeņa/balss dalījums jau it kā uzskatāmi ir redzams acu priekšā. S. Jēgers un D. Grūbe ir viena un tā pati lugas persona, bet Galimāra uztveres malds un fatālā kļūda ir tā, ka viņš redz atšķirīgas būtnes un nesavieno tās kopā. Interesantākais, ka gan J. Žagars, gan D. Grūbe šķiet racionāli aktieri, bet viņiem izdodas padarīt sajūtamu pretrunīgo aizraušanās, valdzināšanas, kaislības (vai apmātības) enerģētiku, mīlas-naida saiti, tā starp šiem varoņiem patiešām eksistē. Domāju, ka te ir režisores vislielākie nopelni.

Renē Galimārs – Juris Žagars // Foto – Gunārs Janaitis

 

Scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša radītais mūra un aizslietņu tēls spēlē ne tikai pelēkās un sarkanās krāsas, rutīnas un kaislības kontrastu, bet ir tiešā sakarā ar Galimāra iekšējo problēmu: nespēju pārvarēt psiholoģisku barjeru, nespēju paskatīties acīs patiesībai un atzīt savu patieso seksualitāti, izvēli 20 gadus dzīvot ilūziju varā, pievērt acis uz acīmredzamiem absurdiem, to skaitā arī viņa un Song Lilingas „kopīgo bērnu”. Viņš redz to, ko grib redzēt, nevis to, kas ir. Galimārs, tāpat kā Butterfly, idealizē savu mīlas objektu, pakļaujas operas aktiera noslēpumainajam valdzinājumam, aizmirst par Ķīnas politiskā režīma rafinēto nežēlību un manipulācijām. Arī Dailes teātra iestudējums nav „spiegu gabals”, spiegošanas motīvs nav izvērsts, Galimāra-Song Lilingas attiecību kontekstā tas nav vadošais. Vismaz ne Galimāra apziņā, un tieši viņa versiju, viņa tiesas stāstu aktieri mums rāda.

Izrādē divreiz izmantots cilvēka kailums. Pirmoreiz tas ir Galimāra kailums – tīra, estētiska kaislības zīme. Otro reizi Song Lilingas kailums atklāj to, kas viņš ir, paslēpts zem sievietes tērpa, – parasts, vidusmēra ķīnietis, niecība, sīks izmantotājs. Ieraudzīt šo patiesību ir neizturami. Tas, nevis sabiedrības izsmiekls vai homoseksualitātes atzīšana, drīzāk ir īstais Galimāra pašnāvības iemesls. Režisore operiski romantizē šīs ciešanas: patosa radīšanai pastiprina mūzikas klātbūtni, J. Žagara varoni paaugstina uz pjedestāla. Tomēr, neskatoties uz vairākiem ārišķīgiem šova instrumentiem, uz nevajadzīgi ilgu „Madama Butterfly” video fragmentu demonstrējumu un to, ka aktieru ansamblim iestudējumā ir nenozīmīga fona loma, abu galveno varoņu pretrunīgā saikne un enerģētika ir spēcīga un empātiju rosinoša. Un tajā pastāv noslēpumainība, kuru nevar izskaidrot ar vārdiem. Varbūt to var sajust caur skorpiona – ambivalenta gudrības tēla – simboliku, kas ietver sevī seksualitāti, melus, sagrāvi un nāvi.