Romantiski eksistenciāli sevis meklējumi

Īsviedokļi par LKA diplomdarba izrādi “Santakrusa” Ralfa Liepas režijā

Skaistie monologi

Henrieta Verhoustinska: Eksistenciālista Maksa Friša luga “Santakrusa” par romantiskas pagātnes jeb Pelegrīna pēkšņo atgriešanos klusajā, stabilajā Elvīras un Barona ikdienā Latvijā guvusi ievērību dažādos laikos. 1971. gadā Mihails Kublinskis iestudē “Santakrusu” Nacionālajā, tolaik Drāmas teātrī, ar romantisko pāri (arī dzīvē) – Veltu Līni kā Elvīru un Gunāru Cilinski kā Pelegrīnu, Pilskunga lomu atvēlot Intam Burānam. Teātra kritiķe Silvija Radzobe šo izvēli skaidro ar interesi par neikdienišķiem, reti sastopamiem, kaislīgiem, stipriem, drosmīgiem varoņiem. Pelegrīna sapni par nesasniedzami skaisto gliemežnīcu Kublinskis interpretējis kā pašu par sevi nozīmīgu garīgu aktivitāti, kas piešķir jēgu cilvēka dzīvei, nevis skumju nepiepildītību. Savukārt režisora Herberta Laukšteina vizuāli pasakaini skaistajā iestudējumā 1995. gadā Liepājas teātrī ar Inesi Kučinsku (vēlāk arī Indru Briķi) kā Elvīru, Mārtiņu Vilsonu kā Pelegrīnu un Juri Bartkeviču kā Baronu milzīga nozīme bija Jāņa Lūsēna mūzikai, bet par centrālo tēlu kļuva Bartkeviča Barons – “cilvēks, kurš pienākuma dēļ aizliedzis savu sapni un visu mūžu smagi gājis pretim tā piepildīšanai,” rakstījusi Edīte Tišheizere.

Režisora Ralfa Liepas “Santakrusa” saprotamu iemeslu dēļ ir “Zirgu pasta” kamerapstākļos ievietota, tāpēc surdinēta, un aktieru spēles veids ir vairāk iekšupvērsts. Skatoties izrādi, nepameta līdz šim diplomdarbos nenovērota sajūta, ka tēlotāju jaunībai tomēr ir nozīme: noticēt jauno aktieru trijotnes nostalģijai pēc pagātnes un viņu bagātās dzīves pieredzes rūgtumam īsti nav iespējams – tālāk par izteiksmīgu teksta izrunāšanu tas nesniedzas pat Elizabetei Miltai, par kuru līdz šim man bija radies iespaids, ka šī jaunā aktrise spēj visu. Aleksandrs Bricis sevi nepiepildījušā Barona lomā liek lietā citās izrādēs redzēto introverto, nopietno intonāciju, bet Kristapa Kristera Ozola Pelegrīns ir tik apzinīgi būvēts kā romantisks personāžs, ka pat viņa viļņos ieveidotie garie mati kalpo šim nolūkam. Pelegrīns tā arī balansē starp reālu personāžu un sapņu tēlu, īsti nepārliecinot ne vienā, ne otrā veidā. Režisors Ralfs Liepa romantiski eksistenciālā Maksa Friša darba interpretācijā gājis estetizācijas virzienā, piešķirot varoņiem pa skaistam monologam, kuru tie norunā, veroties nezināmā tālē virs skatītāju galvām. Stāsts par nepiepildīto dzīvi izplēn šajās skaistajās rindās. Toties uzrunā visas grupas jauneklīgā, azartiskā kopmuzicēšana, kas iemieso sniegā sastingušās sabiedrības zem ādas, zempaziņas dziļumos slēpto vilkmi pēc kaislības, jaudas, enerģijas. Šajos brīžos izrādes iecere, šķiet, nolasās vislabāk.

Iedomātu scenāriju nostalģijā

Ulrika Māliņa: Režisora Ralfa Liepas iestudējums “Santakrusa” ieved moderni cilvēciskā un nostalģiskā atmosfērā, kurā jūtama vēlme pielaikot citu identitātes un iedomātus scenārijus. Maksa Friša luga piedāvā konstrukciju, kurā ne-hronoloģiskā secībā savienojas dažādi laika līmeņi, ko plūstoši un vienoti risinājis arī režisors. Radītais atmiņu naratīvs aktualizē mūsdienu cilvēka maldīšanos modernajā laikmetā un savā apziņā. Tie ir daudzlāņaini un eksistenciāli sevis meklējumi.

Tumšā un intīmā telpa, ko radījusi scenogrāfe un kostīmu māksliniece Annemarija Ščegoļeva, klāta melniem audumiem, origami un dūmu mākoņiem. Tā liek nojaust par kroga, pils istabas un kapsētas vidi, portretējot dzīves un nāves trauslo robežu. Pretstatā tam atainota ideālā Santakrusas pasaule, ko pilda ziepju burbuļi, eņģeļu mati un Havaju krekli jeb viss, kam ir spīdīgi koša fasāde. Sirreālā atmiņu aina brīžiem atgādina arī Šekspīra lugu “Sapnis vasaras naktī”, īpaši mirkļos, kad Sergeja Smikova fliterotā tīkliņkreklā ģērbtais Pedro izpilda mītiskas kustības. Horeogrāfija, ko veidojusi Linda Kalniņa, rada organisku mijiedarbību un dinamiku ar lugas varoņu tieksmi pēc autentiskuma.

Būtisks akcents izrādē ir likts uz mūziku, kas savieno iedomu un realitātes pasaules. Aktieru ansamblis ar dažādu instrumentu palīdzību līdzīgi kā režisora Reiņa Suhanova izrādē “Pazudušais dēls” rada senatnīgu un dzīvu atmiņu ainavu. Poētiski liriskā atmosfēra atmiņā atsauc arī režisora Vladislava Nastavševa kādreiz veidoto teātra estētiku un metaforiski eksistenciālo telpu. To lieliski papildina gaismu mākslinieka Edvīna Klimanova siltie un piesātinātie gaismu toņi, kas pretstata tumšo ikdienas realitātes telpu.

Iestudējums kopumā pārsteidz ar eksistenciālu dziļumu un pārliecinošiem, profesionāliem aktierdarbiem. Elizabete Milta Elvīras lomā ir gracioza, ieturēta un eleganta, kā arī ar savu skatienu uzbur ilgu pasauli. Tāpat veidojas arī laba saspēle ar skatuves partneriem – Aleksandra Briča atveidoto Baronu, kas alkst pēc neizdzīvotās dzīves, un Kristapu Kristeru Ozolu, kuram uzticēta “nepieradinātā” Pelegrīna loma. Savukārt komisma dimensiju piešķir Edija Klievēna un Krista Jēkabsona asprātīgi veidotie tēli.