Pārdzīvot, pieņemt, iemīlēt kaunu

Kritiķu īsviedokļi par Dirty Deal Teatro izrādi “Tā ir mūsu kauna vaina” Elīzas Dombrovskas režijā

Uzticības solījums dvēselei

Signija Joce: Kauns ir gan morālas jūtas, kas saistās ar kādu nepatīkamu pārdzīvojumu, gan nepatika vai mulsums, ko izraisa paša vai cita situācijai nepiemērota rīcība, gan kautrība; vaina savukārt var būt kādas nepatīkamas norises cēlonis, nosodāma rīcība vai nevēlama īpašība.^[1] Elīza Dombrovska Dirty Deal Teatro iestudējusi darbu “Tā ir mūsu kauna vaina” par savām un laikabiedru kauna un vainas sajūtām, ar kurām sadzīvot un kuras pārdzīvot, pieņemt, iemīlēt.

Šajā postdramatiskajā, poētiskajā izrādes pasaulē caur Annas Belkovskas, Aleksandra Barona, Elīzas Dombrovskas, Annas Klišānes, Agneses Krivades, Edvarda Kurmiņa un Sabīnes Tīkmanes vārdiem atklājas viņu kauns, mūsu visu kopējais kauns, nacionālais kauns, brīžiem iespraucas arī sveškauns^[2], un pa laikam ievītas atsauces uz Sofokla “Antigoni” – traģēdiju, no kuras perspektīvas patiešām ir interesanti pievērst uzmanību šo īpašību niansēm. Antigone, apglabājot brāli un pārkāpjot Kreonta aizliegumu, apzinās, ka ir vainīga, taču atsakās izjust kaunu un paliek uzticīga pati sev. Kauns ir emocija, bet vaina – stāvoklis. Arī izrādes vēstījums nolasās kā uzticības solījums dvēselei, zvērot sekot tās patiesībai – pat tad, ja kauns.

Elīzas Dombrovskas un Viestura Baloža mūzika ir bauda – melodijas un vokalīzes pavada Edvarda Kurmiņa horeogrāfiju un Ildzes Jurkovskas telpu. Aktrises Anna Klišāne un Sabīne Tīkmane ir līdz muskulim un kaulam (atsaucoties uz pirmajiem kostīmiem) atvērtas un atklātas. Un sārtajos aizkaros apvītās telpas centrā ir kakts.

Lai gan pirmā izrādes puse ir spilgta, ievelkoša un aizraujoša, otrā nav tik pārliecinoša. Garajās un vienmuļajās ainās ir viegli skatītāju pazaudēt (pat ja, es pieņemu, mērķis ir bijis likt tam justies neērti) – un pēc tam ielekt atpakaļ ir grūti. Arī emocionālā saikne, kas veidotājiem un izpildītājiem, skaidri redzams, ar materiālu ir ļoti spēcīga, ne vienmēr aizsniedzas līdz skatītājiem, radot sajūtu, ka tiek vērota noslēgta, nepieejama pasaule, kuras atslēga ir tikai radošajai komandai, un pāris brīžos tas liek izvērtēt skatītāju klātesamības nepieciešamību.

Katrs savas pieredzes varā

Līvija Pildere: Dirty Deal Teatro izrādes “Tā ir mūsu kauna vaina” sākumā simpātiskas performantes – Anna Klišāne un Sabīne Tīkmane – piegulošos un cilvēka anatomiju atklājošos tērpos iepazīstina ar radošo komandu, īsi raksturojot, kā dzīvojis un miris katrs no tās, visbeidzot pievēršoties arī viena otrai. Parādās spriedze. Tā nav glaimojoša epitāfija, ja tā to var nosaukt. Visādas kaitīgas vielas, ziniet. Tā kā kauna vaina.

Pārģērbušās ādā un lateksā, viņas tēlo eņģeļus. Spārni ir uzzīmēti uz jakas muguras. Sabīne Tīkmane gatavojas noskaitīt savu mīļāko dzejoli, satraukums. Jau bija pieminēta Antigone. Nu, tā, kura neklausīja valdnieku un apbedīja savu brāli, neļaujot tam sapūt uz zemes. Tīkmane nervozē, ar dzejoli nekas nesanāk, Klišāne nāk palīgā. Ātrā tempā viņas pārskrien pasaules vēsturei, kamēr tiek līdz Latvijai. Ā, pirms tam bija jānoskatās video, kur datora logā ātrā tempā mainās bildes un teksti – darba process, scenārijs. Ja kas.

Vēl bija stāsts par kādu Normundu Cimušku, kurš tālā divtūkstoškurā gadā nomiris kā pēdējais PSRS laikā dzimušais cilvēks. Mūsu pēdējā trauma pagalam. Laikam. Vēl bija smilšu čupa ar liliju uz tās, tā kā kapiņš. Mums katram mājās esot kāda atvilktne vai cita vieta, kur glabājam kādu nieku smilšu. Ko pārceļoties ņemam līdzi bļodā vai tamlīdzīgi. Ā, un par pūšanu bija kaismīgs tā Cimuškas teksts, ka viņš nedos ienaidniekam nevienu gabaliņu savas zemes, pat lai apglabātu, nedos. Lai pūst. Tas bija spēcīgi.

Tad vēl Klišāne, guļot uz grīdas, tirinājās zem grābekļa. Un vēlāk stāvēja un skatījās acīs publikai. Man šķita, minūtes 15. Vēl viņa, līdzīgi kā Marina Abramoviča MoMa, klusējot skatījās acīs kādai pirmajā rindā sēdošajai, bet skatītāja novērsās, akts nesanāca. Tikmēr Tīkmane rozā naktskreklā staipījās, līdz abas sāka ņemties pa smiltīm. Tad atkal tika izvilkts televizors ar pieņemšanas nenodošanas aktu ekrānā, tā viņas teica, saskatīt nevarēju. Tīkmane kā dvēsele esot pasūtītājs un Klišāne kā cilvēks – izpildītājs, un viņas apņemas viena otrai nedarīt pāri. Vai kaut kā tā. Vēl bija dzeja, arī deja, abas labas, starp citu. Vēl bija vīnogas, bet es jau tā par daudz spoilerēju.

Tas ir laikmetīgais teātris, kas nepaguris izaicina priekšstatu par to, kas un kāds ir teātris šodien. Koprade par tēmu. Autori: režija – Elīza Dombrovska; teksts – Anna Belkovska, Aleksandrs Barons, Elīza Dombrovska, Anna Klišāne, Agnese Krivade, Edvards Kurmiņš, Sabīne Tīkmane; scenogrāfija – Ildze Jurkovska; mūzika un skaņa – Elīza Dombrovska, Viesturs Balodis, gaisma – Niks Cipruss, Andris Landaus, horeogrāfija – Edvards Kurmiņš.

No audio, video, dzīvās darbības fragmentiem katrs skatītājs veido savas pieredzes kolāžu. Jo teātris nav galaprodukts, bet process. Tā ir manas pieredzes vaina, ka vēstījums šķiet pārāk sadrumstalots, un izvēlētie izteiksmes līdzekļi neveido noturīgu asociāciju plūsmu, lai saliktu pieturpunktus ceļā uz interpretāciju. Bet citiem būs cita pieredze.