Pār pagalmu aizskrien melns suns

Pirmā “dzīvā” teātra pirmizrāde pēc vairāku mēnešu karantīnas posma, kad izrādes noritēja tikai e-formātā, kas spītīgi apliecināja, ka radošais gars un dažādas atšķirīgas ieceres šķiļas kā pumpuri pavasarī un meklē ceļu pie skatītāja.

Bet tagad – “Margarēta” LMT Jaunajā zālē Reiņa Suhanova režijā un telpas risinājumā. Saviļņojošs notikums vispirms jau tāpēc, ka repertuārā iekļauts nozīmīgs latviešu dramaturģijas darbs – Māras Zālītes filozofiskā drāma, ko autore pati dēvē par kamerspēli divās daļās. Luga tapusi pagājušā gadsimta izskaņā (1998. gadā), publicēta un pirmo reizi iestudēta 2000. gadā, un tagad uztverama ne jau kā literatūrvēstures fakta atgādinājums, bet gan pārsteidz ar satura daudzslāņaino savijumu, kas, izrādās, skan tikpat spēcīgi aktuāli kā tad, kad Jaunajā Rīgas teātrī to iestudēja Viesturs Kairišs (2001) ar Maiju Apini titullomā.

Autore, atsperoties uz Gētes “Fausta” vielas, radījusi savu versiju par Margarētu, kura divdesmit piecus gadus turēta cietumā aizdomās par trīskāršu slepkavību. Tikai ierēdņu un funkcionāru nolaidības dēļ viņa nav notiesāta. Gados jaunais advokāts, kurš uzņēmies noskaidrot lietas apstākļus, nāk pie secinājuma, ka ieslodzītā no slepkavas atzīstama par upuri. Lugā, kas rakstīta saistītā valodā, iekļauti arī citāti no Raiņa latviskotā “Fausta”, te ir atsauces uz klasiskā sižeta epizodēm un tēliem, taču dialogā starp Advokātu un apsūdzēto lasāmas arī savdabīgas atvadas no aizejošā gadsimta, filozofisks disputs par morāles kategorijām. Un kur tad vēl misticisma klātbūtne, kas atsauci uz mūžseno līguma slēgšanu ar pašu nelabo par jaunu atgādina beigu epizodē, kad jāparaksta līgums ar Eiroparlamentu. Turklāt iecerei acīmredzot būtiska bijusi arī reliģiskā aspekta klātbūtne, ne velti darbība izkārtota nedēļā pirms Lieldienām.

Režisors Reinis Suhanovs lugas epizodēm piešķīris radikālu risinājumu: saskaņā ar vēl joprojām spēkā esošajiem epidemiologu izvirzītajiem drošības noteikumiem skatītāji tiek sadalīti divās grupās un izrādes gaitai seko līdzi divās telpās. Pieņemot, ka Advokāts ieslodzīto sievieti pratina “attālināti”, vienai publikas daļai ļauts dialogiem sekot, vērojot Margarētas – Daigas Kažociņas tēlojumu, otra daļa dzīvo līdzi Advokāta darbībām pie datora, tad Margarētas reakcija un atbildes saņemam tikai ekrānā. Tehnoloģiski pietiekami sarežģīts risinājums tiek precīzi īstenots, kaut pirmajās minūtēs tomēr jāpārvar aktierspēles atsvešinājums un dialoga šķietamais palēninājums. Jāatzīst – izrādes otrajā daļā, kad tiešā tuvumā bija iespēja sekot Daigas Kažociņas dzīvā tuvplāna spēlei, šis iebildums pilnībā atkrita. Vēl vairāk – šāds videomākslinieka Toma Zeļģa un režisora radikāls uzstādījums pat pavēra vēl vienu problēmu loku.

[C]Par patiesības izzināšanu un ielūkošanos otra cilvēka dvēselē bez acu kontakta, bez tiešas reakcijas un ieinteresētas saskares – vai tāda būs mūsu vēl joprojām neapzinātā nākotne? Un cik tuvu būtībai tad izmeklētājs vai advokāts varēs piekļūt?[C2]

Tagad dialogs starp Daigas Kažociņas Margarētu un Kaspara Aniņa Advokātu risinās psiholoģiski precīzi un emocionāli iespaidīgi. Viņa iemieso sievietes dvēseles pieredzi un rūdījumu, atklāj gadiem apslāpētas ilgas un jūtas, tiecoties idealizēt reiz sastaptā iemīļotā cilvēka tēlu. Viņš savukārt izjautā cietumnieci sausi racionāli, līdz itin nemanot spēj izpaust arī līdzjūtību, tāda savdabīga aizejošā laikmeta saskare ar atnākošo. Daiga Kažociņa radījusi apjomīgu tēlu, kurā gudrība un vientulībā iegūtais viedums lieliski sadzīvo ar gaišu šķelmību un pat humora izjūtu. Viņas partnerim Kasparam Aniņam darbības gaitā arī dots mainīties no pragmatiska ierēdņa līdz apjausmai par vērtībām, kas ne vienmēr loģiski pamatojamas. Šai problēmu spēlē būtiska nozīme vēl trešajai personai, ko autore apzīmējusi par Cietuma ierēdni. Pirmizrādē šo lomu tēloja Kārlis Reijers. Viņu pamanām jau darbības gaitā, ainām mainoties: solīdā melnā uzvalkā ar melnu mutes aizsegu (kā uzpurni) šis ierēdnis rada ļoti nepieciešama cilvēka iespaidu. Lai beigās Advokātam uztieptu parakstīt mistisku līgumu, tak jau par pārdošanos pašam nelabajam. Fausta motīvs atkārtojas, pār pagalmu aizskrien melns suns…

Visvairāk man patīk tas, ka šī luga prasa gudru lasītāju. Reinis Suhanovs tāds ir bijis, viņa iestudējums prasa uz intelektuālu darbību spējīgu skatītāju. Un tas ir būtisks ieguvums.