Pasmieties un paraudāt

Mazajos privātajos spēles laukumos radītas izrādes, kas mērķētas konkrētām skatītāju grupām un piedāvā vienkāršā un tiešā teātra valodā atklātus stāstus.

Teātra izpausmju daudzveidībā sava vieta ir arī iestudējumiem, kam nav plašas rezonanses, tie vairāk vai mazāk ir nišas produkti, bet tiem ir sava pateicīga auditorija. Ir teātri, kas diezgan apzināti turas šajā nišā un paliek pašu akceptētā ēnā, kā piemēram, teātra klubs  “Austrumu robeža”, kas uz savām izrādēm kritiķus neaicina, vienlaikus repertuāra saraksts ir samērā garš un regulāri notiek pirmizrādes.

Taču šoreiz runa būs par diviem iestudējumiem, kas ir ļoti atšķirīgi satura un izvirzīto mērķu ziņā, bet tos apvieno skatuves izteiksmes līdzekļu minimālisms, spēlējot mēbelētā vidē bez īpašas scenogrāfijas koncepcijas. Vienā gadījumā auditorija gaida un saņem iespēju smieties, otrā – izjust līdzpārdzīvojumu, iespējams, līdz pat asarām.

Draugi uz mūžu?

Kanādiešu dramaturgam Normam Fosteram ir veiksmīga komēdiju rakstnieka reputācija, un vienu no šīm komēdijām (“Meklēju īsto”) jau kopš 2019. gada rāda jau pieminētajā “Austrumu robežā”. Aizvadītā gada nogalē Fostera asprātības iestudētas Cēsu Mazā teātra un “Willa teātra” sadarbības projektā. Iestudējuma “Garā nedēļas nogale” iniciators un tulkotājs ir aktieris Ivo Martinsons, bet režisors izrādei nav norādīts. Cik noprotams no attēliem, Cēsīs izrāde notiek Pasaules latviešu mākslas centrā, izmantojot kā fonu telpā skatāmos mākslas darbus. “Willa teātrī” izmantots šīs telpas standarta fons ar pelēkām sienām. Izrādes noformējumā ir dažas mēbeles, un šajā gadījumā īsti vietā atcerēties Līvijas Pilderes (tolaik Dūmiņas) recenziju par Dailes teātrī 2009. gadā iestudēto Fostera komēdiju “Kad citi jau guļ”, kurā norādīts, ka “taupības apstākļos Norma Fostera luga ir ļoti pateicīgs materiāls”, respektīvi, visa darbība notiek vienā telpā (recenzija lasāma šeit). Tā ir arī “Garajā nedēļas nogalē”.

[C]Kā ir iespējams iestudēt izrādi bez režisora, lai tā neieslīgtu pašmērķīgā raksturu izspēlē un izdotos noturēt pietiekami atsperīgu temporitmu? Jāatzīst, iestudējumā iesaistītajai aktieru četrotnei tas izdodas gluži labi.[C2]

Lomas ir sadalītas ar aprēķinu, ka tās aktieriem piestāv, tās neiezīmē nekādu īpaši jaunu pavērsienu viņu karjerā, bet nav arī nekāda riska, ka aktieri netiktu galā. Ivo Martinsona uzsvērti deklamējošais tonis sākumā nedaudz kaitina, bet kopumā labi saskan ar viņa varoņa snobismu, Gata Gāgas varoņa īgnums sasaucas ar līdzīgu tipāžu, kādu aktieris atveidojis TV seriālā “Projekts: šķiršanās”. Ilzes Liepas nevainojamajai psihoterapeitei piemīt zināms glamūrīgs stīvums un reklāmisks smaids, savukārt Inga Alsiņa azartiski spēlē bohēmiski nesakārtotu apģērbu veikalu tīkla īpašnieci. Visi četri tēli par sevi ir pietiekami augstās domās, lai arī viņu skatījums uz pasauli ļoti atšķiras. Sievietes skaitās draudzenes, bet vairāk gan tikai skaitās, vīrieši necieš viens otru ne acu galā, bet nekad nebūs gatavi to atzīt viens otram.

Fostera komēdijas pamatā ir sīki meli un raksturu nesaderība, kas izjauc vienlaikus divas laulības, kurās partneri samainās vietām, taču arī jaunajā variantā nekas labs nesanāk. Dramaturgs iekodē lugā skatītāju smieklus jau no paša izrādes sākuma, izspēlējot situāciju, kad viesi vispirms ierodas istabā mājas saimnieku prombūtnē, tad iziet laukā un nāk atpakaļ vēlreiz it kā pirmoreiz. Vienas un tās pašas frāzes izskan atkārtoti jau pavisam atšķirīgā kontekstā un intonācijā. Ir atsevišķas detaļas, ko dramaturgs ik pa brīdim akcentē, piemēram, virtuves sienu krāsa vai antīks galdiņš, uz kura nedrīkst likt traukus bez paliktņiem, un attieksme pret šiem sadzīves sīkumiem daudz ko pastāsta par varoņiem. Četru aktieru ansambļa saspēle ir veikla un patīkama, bez pārspīlētas joku plēšanas, un konkrētajos apstākļos tas ir svarīgi, lai šo komēdiju noskatītos ar gana lielu labpatiku.

Slimības ēnā

Mūzikas un drāmas telpā “Oratorio” regulāri iespējams noskatīties Rēzijas Kalniņas iestudējumus, un jaunākais no tiem apliecina režisores neatslābstošo interesi par amerikāņu dramaturga Šona Grenana darbiem. Savulaik Dailes teātrī iestudētas viņa lugas “Liec Dievam pasmieties” un “Alvas sieviete”, vairākus gadus “Oratorio” repertuārā ir Grenana darbs “Tagad un tad”, bet nesen tam pievienojusies arī luga “Akmens aizslīd garām”. Abu pēdējo iestudējumu žanra apzīmējumi ir līdzīgi – “duša dvēselei” un “dvēseles duša”, kas acīmredzot domāti attīrīšanās nozīmē.

“Oratorio” savas izrādes plāno vairākos sastāvos, acīmredzot rēķinoties ar aktieru noslodzi, lai arī šajā telpā lielākoties tiek aicināti mākslinieki, kuri nav štata aktieri teātros. Tā tas ir arī šajā gadījumā, kad galvenajā lomā ir pat trīs aktrises, bet pārējās lomās – pa diviem māksliniekiem. Pirmajās izrādēs aktieru sastāvi bija precīzāk nodalīti, tagad, cik var spriest no teātra sniegtās informācijas, notiek dažādas variācijas, bet vienmēr, gods kam gods, izrādes dalībnieki tiek laikus izziņoti. Lai kā režisorei patiktu Grenana lugas, jāatzīst, ka “Akmens aizslīd garām” ir samērā sadomāta, tādēļ brīžiem grūti interpretējama luga, jo situācijas, kādās nonāk varoņi, balansē starp realitāti un iedomu pasauli.

[C]Pašpārliecinātas, šerpas augstskolas profesores nespēja samierināties ar vīra nāvi un pašas veselības pakāpeniskais sabrukums ir izrādes centrā, pārējiem trim aktieriem ir vairāk rezonatoru loma. Atkarībā no aktieru sastāva vēstījuma uztvere gan mainās.[C2]

Ir patiešām grūti saņemties un pateikt skaidri un gaiši, kā tas ir – kā pilnībā profesionālu izrādi es varu analizēt tikai to sastāvu, kurā līdztekus Zanei Jančevskai darbojas Juris Kalniņš, Mārtiņš Upenieks un Elīna Bojarkina. Te līdztekus situācijas izpratnei mēs varam runāt par apzinātu tēla veidošanu ar profesionāla aktiera izteiksmes līdzekļiem. Kad lomās iejūtas Marija Naumova, Horens Stalbe, Voldemārs Rode un Maija Arvena, vairāk ir jūtamas grūtības, lai gan tieši pēc šī sastāva nospēlētās izrādes režisore kāpa uz skatuves, lai paustu, ka viņai ir labākie aktieri pasaulē, un kājās piecēlušies skatītāji ar patiesu entuziasmu šai tēzei piekrita. Beznosacījumu mīlestība ir aizkustinoša, bet režisora darbā tā ne vienmēr noder. Sastāvu atšķirības mazāk jūtamas nelielās lomās, piemēram, starp Elīnu Bojarkinu un Maiju Arvenu, kas atveido galvenās varones meitu Olīvu – nedaudz spurainu, bet māti mīlošu jaunu sievieti. Žurnālista Džeisona lomā Mārtiņš Upenieks precīzi iezīmē ambīcijas, ko jaunajam cilvēkam nākas slāpēt, strādājot dzelteno ziņu portālā, Voldemārs Rode šai lomā izlīdzas ar simpātisku paštēlu, bet konkrētajā situācijā tas varētu būt pat pieņemami.

Ļoti sarežģīts uzdevums, parādoties vairākās atšķirīgās lomiņās pēc kārtas, ir Jurim Kalniņam un Horenam Stalbem. Kalniņa skatuves pieredze ļauj pārslēgties no viena tēla otrā, tomēr arī viņam nākas piepūlēties brīdī, kad dramaturgs atnācējam no kosmosa liek runāt samērā patētiskus tekstus Paolo Koelju stilā. Horens Stalbe ir pilns entuziasma, viņš arī publiski paudis savu prieku un pateicību režisorei par iespēju piedalīties izrādē. Tomēr uzdevumi, kas viņam jāveic kā aktierim, uzrāda pietiekamas pieredzes trūkumu. Gluži tikai ar “ko es darītu šajā situācijā” nepietiek, lai nospēlētu arī galveno lomu, tāpēc kā astrofiziķe Līna Kamingsa, kurai diagnosticē Alcheimera slimību agrīnā stadijā, pārliecinošāka ir Zane Jančevska, kaut Marijas Naumovas skatuves šarms ir nenoliedzams (iespējams, viņai derētu skarbāks skatījums uz savu varoni). Loma ir sarežģīta, jo tajā aktrisei savas varones akadēmiskā augstprātība kā aizsargreakcija jāapvieno ar vājuma mirkļiem, nespējot attapties nedz pēc vīra nāves, nedz vairākām slimības izpausmēm, kas arvien biežāk sarežģī dzīvi. Naumovai parādīt savas varones emocionālo sabrukumu tīri cilvēciski ir grūti tādā tuvplānā, kādu paģēr spēles laukuma nelielais attālums no skatītājiem, taču skatītāji, kas nākuši tieši uz viņu, protams, mīl mākslinieci tāpat. Jančevskas aktrises pieredze ļauj šo situāciju izdzīvot reizē dramatiski un tomēr nedaudz apvaldītāk.

Lai arī minimāli, atsevišķi inscenējuma elementi, ar gaismu un skaņu ilustrējot sāpju uzplūdus Līnas Kamingsas galvā, izrādē ir izmantoti. Dozētās devās izmantoti arī video kadri. Tomēr Grenana luga šoreiz iegāž izrādes veidotājus, jo savā klišejiskumā mudina režisori kopā ar aktieriem uzsvērt melodramatisko līniju un ieslīgt zināmā savu varoņu žēlošanā, kas reti kad ir produktīvākais ceļš.