Otello no garāžas

Pagājušā gada vasarā Latvijas Nacionālā Simfoniskā orķestra “Vasarnīcā” Latgales vēstniecība “GORS” ar teātra apvienības “EsARTe” muzikālo iestudējumu “Otello” Elmāra Seņkova režijā sasniedza arī ģimenes, vēršoties pie riskantākās un sarežģītākās teātra auditorijas – lielākiem bērniem un pusaudžiem.

Sadarbojoties ar sitaminstrumentālistu un mūzikas autoru Ernestu Mediņu, vijolnieku Induli Cintiņu un kontrabasistu Ivaru Ozolu, tapusi mobila kompaktas formas izrāde “Latvijas skolas somas” programmai, kas silti iesakāma par pasaules klasikas iebarošanu samērā maz lasošajai skolu jaunatnei atbildīgajiem pedagogiem kā viena no iespējām paplašināt izglītojamo redzesloku Šekspīra virzienā. Turklāt tā sniedz savu artavu arī pamazām stabili savu nišu iekarojušā mūzikas teātra virzienā, lai arī nav uzskatāma par spilgtāko žanra piemēru.

16. janvārī izrādi varēja noskatīties Lielajā Ģildē. Testa nolūkos paņēmu līdzi arī izrādes patieso mērķauditoriju – divus divpadsmitgadniekus, kuriem tā bija pirmā sastapšanās ar Šekspīru ārpus TikTok videojokiem par Viljamu, kurš krata bumbieri (izrādās, arī tādi eksistē). Secinājums: abiem jaunskungiem “Otello” šķita “mazliet dīvaina, bet kopumā forša izrāde”. Dīvaina droši vien tāpēc, ka jāsēž uz skatuves, jo spēles laukums izkārtots proscēnijā, aizsedzot skatu uz zāli ar melnu plēvi, un tāpēc, ka darbības vieta ir improvizēta garāža, bet lugas varoņi – dažādi objekti. Sākot ar milzīgu, piepūstu atkritumu maisu, dažāda veida riepām, disku uzlikām, piltuvēm, vējstiklu šķidruma pudelēm, maisiņiem, sūkļiem un tamlīdzīgi.  Atkritumu maiss ir Venēcijas hercogs, kurš veic arī tādu kā teicēja funkciju un visus “e” izrunā uzsvērti plati kā tāmnieku izloksnē līdzīgi kā Pētera Liepiņa ierunātais Metriņš kādreiz populārajā bērnu pilnmetrāžas animācijas filmu sērijā “Vāģi”, un tas ir viens no komisma elementiem, kas pēc nostāstiem Latgales izrādē esot raisījis īstas smieklu vētras. Otello ir pumpējama melna neliela izmēra (ķerras?) riepa. Dezdemona – pumpis ar spiediena mērītāju (teksts “Tu mani piepildi” šeit, protams, iegūst arī visai burtisku nozīmi). Jago – piltuve ar šļūtenes uzgali, kuram pievienojot vēl dažus posmus jeb Jago “amatus”, tiek iegūts nepārprotams čūskas veidols – perfekta vizuālā metafora. Emīlija ir robustāka piltuve zilā krāsā, bet Rodrigo – slapja lupata.

Objektus iedzīvina aktieri Elizabete Skrastiņa, Agris Krapivņickis un Matīss Budovskis, paši tērpušies zilos mehāniķu kombinezonos un cepurītēs ar nagu. Līgas Zepas radītā vide atgādina, kā bērnībā teātra spēlēšanai tika izmantoti aizkari, maisiņi, kastes, spaiņi un kas tik vēl ne. Nekādu gatavo Spaidermena vai Venoma poliestera kostīmu no Aliexpress.

Garāža kā darbības vide Seņkova iestudējumos ir jau redzēts paņēmiens sadzīves vides fona izmantošanai lugas varoņu iekšējās pasaules atsegšanai – izrādē “Par tēviem” Nacionālajā teātrī un Igaunijas teātrī “Vaba lava” tapušajā lokalizētajā versijā “Divas garāžas”. Arī  “Otello” aiz ārējiem efektiem  –  maisiņu  plivināšanas, atveidojot vētru jūrā, šķidrumu šļakstīšanas un objektu mētāšanas – nekur nepazūd tēlu attiecības un tajās kāpjošā spriedze, ko būvē aktieru balss intonācijas un meistarīgā pārslēgšanās starp sevi un dažādiem objektiem kā tēlu informācijas nesējiem.

[C]Ir milzīgs prieks, ka pēc “UMKA.LV” atkal ir jauna aktieru paaudze, kas grib un var strādāt objektu teātra žanrā.[C2]

Kulminācijas brīdī – žņaugšanas ainā – Otelllo un Dezdemona gan ir cilvēki, nevis tikai objekti, atmosfēra nejauši kļuvusi draudīgi trilleriska, un nevienam vairs nenāk smiekli par agroplēvē ievīstījušos uz galda guļošo Elizabeti Skrastiņu ar pumpi klēpī.

Ernesta Mediņa partitūra ir nebēdnīga spēle ar žanriem un stiliem, un kolēģiem, kas dauzās līdzi. Pats Mediņš izrādē spēlē sitaminstrumentus, taustiņinstrumentus, ģitāru un melodionu jeb pūšamās klavierītes, tādējādi paverot mērķauditorijai durvis uz aizrautīgu multinstrumentālista meistarklasi. To pašu dara vijolnieks Indulis Cintiņš, pa laikam piesizdams bungas, un Ivars Ozols, nomainot kontrabasu pret basģitāru vai bungām.  Muzikālās pieredzes bagātāki skatītāji atpazīst ironiski tonētas valša un tango melodijas, renesanses deju stilizāciju, enerģiski popsīgus ritmus un azartisku džeza improvizāciju profesionāli grodā izpildījumā, kas atbrīvots no konceptuāli sarežģīta vai programmatiska satura.

[C]Jautājums, kas visus interesē visvairāk, – vai Otello no garāžas netrivializē Šekspīru?[C2]

Vai šāda pirmā iepazīšanās liks iepazīties ar lugas pamattekstu vai klasiskāku interpretāciju uz skatuves vai kino? Ja godīgi, domāju, ka mēs to nekādi nevaram paredzēt. Un tomēr tas ir ļoti būtisks solis, kas sperts pretī pusaudžiem, meklējot vietu teātrim viņu emocionālajā un kultūras vajadzību pasaulē, kur dzīvai skatuves mākslai gribi negribi jākonkurē ar virtuālās pasaules kārdinājumiem praktiski visos vecumos. Svarīgākais, lai šī soļa būtiskumu aiz garāžas vides saredzētu tīčeri un citi pieaugušie, iemācoties pasmieties par Viljamu, kurš krata bumbieri.